RĪTĀ Mise, Tas Kungs sāka runāt ar mani par “atslāņošanos”…

Pieķeršanās lietām, cilvēkiem vai idejām attur mūs no spējas pacelties kā ērglis ar Svēto Garu; tas sasmērē mūsu dvēseli, neļaujot mums perfekti atspoguļot Dēlu; tas piepilda mūsu sirdi ar citādību, nevis ar Dievu.

Un tāpēc Tas Kungs vēlas, lai mēs būtu atrautīgi no visām neparastajām vēlmēm, nevis lai atturētu mūs no baudas, bet lai mūs iesaistītu debesu prieks.

Es arī skaidrāk sapratu, kā krusts ir vienīgais ceļš kristietim. Sirsnīgā kristīgā ceļojuma – tā sakot, “medusmēneša” – sākumā ir daudz mierinājumu. Bet, ja cilvēks vēlas virzīties uz dziļāku dzīvi uz vienotību ar Dievu, tas prasa atteikšanos no sevis – ciešanu un pašaizliedzības apskāvienu (mēs visi ciešam, bet kāda starpība, ja ļaujam tai nogalināt pašgribu ).

Vai Kristus to jau neteica?

Unless a grain of what falls to the ground and dies, it remains just a grain of wheat; but if it dies, it produces much fruit. – Jāņa 12:24

Ja kristietis neaptvers dzīvības krustus, viņš paliks zīdainis. Bet, ja viņš nomirs pats sev, viņš nesīs daudz augļu. Viņš izaugs līdz Kristus augumam.