THE Kristus Miesa ir kā mākonis. “Miglains” Mīlestības ķermenis.

Ik pa laikam uznāk kāds kārdinājums vai ciešanas, vai kāds miesas vilkšana. Tas sāk mūs vilkt, velkot pretī zemiskumam. Ja mēs ļaujam pašapziņai uzkrāties kā ūdens lāsītei, galu galā miesas, pasaules un velna smagums sāk mūs vilkt, līdz beidzot mēs atkrītam no Žēlastības…. krītot pretī pasaulīgumam.

Grēku nožēlošana ir tad, kad pašgriba izgaist, atkal paceļot sevi pie Dievišķās Gribas. Neatkarīgi no tā, cik reizes mēs krītam, Dievs nekad netraucēs mums atgriezties Mīlestības Mākonī.

Bet, ja mēs pretojamies, brīvais kritiens turpināsies, līdz beidzot mēs atklāsim, ka esam salauzti uz Bēdu klintīm (nāves grēks). Pat tas neliedz mums ar patiesu un pazemīgu sirdi atgriezties Mākonī. Bet cik daudz grūtāk ir tad, kad cilvēks sajaucas starp pasaules netīrumiem, gružiem un toksīniem, ļāvis dvēselei skriet starp sacelšanās plaisām un plaisām, ar briesmīgu risku, ka cilvēks ir iekritis tumsas kanalizācijā. .