KAD Es kādu laiku esmu bijusi brīva no pārbaudījumiem un kārdinājumiem, es atzīstu, ka domāju, ka tas liecina par augšanu svētumā ... beidzot, ejot Kristus soļos!
... Kamēr Tēvs maigi nolaida manas kājas uz zemes ciešanas. Un atkal es sapratu, ka pats par sevi es tikai spēru mazuļa soļus, klupdams un zaudēdams līdzsvaru.
Dievs mani nepieviļ, jo vairs mani nemīl un neatstāj. Drīzāk tāpēc es apzinos, ka vislielākie soļi garīgajā dzīvē tiek veikti nevis lēcot uz priekšu, bet gan uz augšu, atkal Viņa rokās.
