Galilejas jūra rītausmā (Marka Malleta fotogrāfija)
Turpinot iegūt vilces sajūtu, ir daudz ceļu uz Debesīm un ka mēs visi galu galā tur nonāksim. Diemžēl pat daudzi “kristieši” pieņem šo maldīgo ētiku. Vajadzīgs vairāk nekā jebkad agrāk ir drosmīgs, labdarīgs un spēcīgs Evaņģēlija sludinājums un Jēzus vārds. Tas ir pienākums un privilēģija, it īpaši Dievmātes Mazais Rabble. Kas tur vēl ir?
Pirmo reizi publicēts 15. gada 2019. martā.
TUR nav vārdu, kas varētu adekvāti aprakstīt, kā ir staigāt burtiski Jēzus pēdās. Tas ir tā, it kā mans ceļojums uz Svēto Zemi sāktu mītisku sfēru, par kuru es būtu lasījis visu savu dzīvi ... Izņemot Jēzus nav mīts.
Vairāki mirkļi mani dziļi aizkustināja, piemēram, pirms rītausmas celšanās un klusumā un vientulībā lūgšanās pie Galilejas jūras.
Celies ļoti agri pirms rītausmas, viņš aizgāja un devās uz pamestu vietu, kur lūdza. (Marka 1:35)
Cits lasīja Lūkas evaņģēliju tieši tajā sinagogā, kur Jēzus to pirmo reizi pasludināja:
Tā Kunga Gars ir pār mani, jo viņš mani ir svaidījis, lai nestu prieka vēsti nabadzīgajiem. Viņš mani ir sūtījis pasludināt gūstekņu brīvību un redzes atgūšanu neredzīgajiem, ļaut apspiestajiem atbrīvoties un pasludināt Kungam pieņemamu gadu. (Lūkas 4: 18–19)
Tas bija noteicošais brīdis. Es jutu milzīgu sajūtu drosme iekšā. The tagad vārds kas man nāca, ir tas, ka Baznīcai ir jāceļas ar drosmi (atkal) sludināt neatšķaidītu Evaņģēliju bez bailēm un kompromisiem, sezonas laikā vai ārpus tā.
KĀDAM TAM VISAM?
Tas mani noveda pie cita, daudz mazāk izglītojoša, bet ne mazāk mobilizējoša brīža. Homīlijā priesteris, kurš dzīvo Jeruzalemē, paziņoja: “Mums nav nepieciešams pievērst musulmaņus, ebrejus vai citus. Pārejiet pie sevis un ļaujiet Dievam tos pārvērst. ” Sākumā es sēdēju mazliet apdullināta. Tad man prātu pārpludināja Svētā Pāvila vārdi:
Bet kā viņi var saukt viņu, kam viņi nav ticējuši? Un kā viņi var ticēt tam, par kuru nav dzirdējuši? Un kā viņi var dzirdēt bez kāda sludinātāja? Un kā cilvēki var sludināt, ja viņus nesūta? Kā rakstīts: "Cik skaistas ir kājas tiem, kas nes labas ziņas!" (Rom 10: 14-15)
Es pie sevis nodomāju, Ja mums nav nepieciešams “pievērst” neticīgos, tad kāpēc Jēzus cieta un nomira? Par ko Jēzus staigāja pa šīm zemēm, ja ne pazudušos aicināt uz pievēršanos? Kāpēc Baznīca pastāv citādi kā turpināt Jēzus misiju: nest prieku vēsts nabadzīgajiem un sludināt brīvību gūstekņiem? Jā, es uzskatu, ka šis brīdis ir neticami mobilizējošs. “Nē, Jēzu, tu neesi miris velti! Jūs nenācāt mūs nomierināt, bet izglābāt mūs no mūsu grēka! Kungs, es neļaušu tavai misijai nomirt manī. Es neļaušu viltus mieram aizstāt patieso mieru, kuru jūs atnācāt nest! ”
Raksti saka, ka tā ir “No žēlastības jūs ticībā esat izglābts”. [1]Ef 2: 8 Bet ...
… Ticība rodas no dzirdētā un dzirdētā nāk caur Kristus vārdu. (Romiešiem 10:17)
Nepieciešams musulmaņiem, ebrejiem, hinduistiem, budistiem un visa veida neticīgajiem dzirdēt Kristus Evaņģēliju, lai arī viņiem būtu iespēja saņemt ticības dāvanu. Bet pieaug a politkorekti atziņa, ka mūs vienkārši aicina dzīvot mierā un iecietību, un ideja, ka citas reliģijas ir vienlīdz derīgi ceļi pie viena un tā paša Dieva. Bet tas labākajā gadījumā ir maldinošs. Jēzus Kristus atklāja, ka ir "Ceļš, patiesība un dzīve" un ka “Pie Tēva neviens nenāk, kā vien caur” Viņu. [2]John 14: 6 Svētais Pāvils rakstīja, ka mums tas patiešām ir jādara "Cenšaties uz mieru ar visiem," bet tad viņš uzreiz piebilst: "Rūpējieties, lai nevienam netiktu atņemta Dieva žēlastība." [3]Heb 12: 14-15 Miers nodrošina dialogu; bet dialogs jābūt novest pie Labās Ziņas pasludināšanas.
Baznīca ciena un ciena šīs nekristīgās reliģijas, jo tās ir plašu cilvēku grupu dvēseles dzīvā izpausme. Viņos ir tūkstošiem gadu ilgs Dieva meklējumu atbalss, meklējumi, kas ir nepilnīgi, bet bieži tiek veikti ar lielu sirsnību un sirds taisnību. Viņiem piemīt iespaidīgs
dziļi reliģisku tekstu mantojums. Viņi ir iemācījuši cilvēku paaudzēm, kā lūgties. Viņi visi ir piesūcināti ar neskaitāmām “Vārda sēklām” un var veidot patiesu “sagatavošanos Evaņģēlijam” ... [Bet] ne cieņa un cieņa pret šīm reliģijām, ne arī izvirzīto jautājumu sarežģītība nav aicinājums Baznīcai atteikties no šiem nekristiešiem sludināja Jēzu Kristu. Gluži pretēji, Baznīca uzskata, ka šiem ļaudīm ir tiesības zināt Kristus noslēpuma bagātības - tās bagātības, kurās mēs ticam, ka visa cilvēce var nenojaušamā pilnībā atrast visu, ko tā meklē pa Dievu, cilvēku un viņa likteni, dzīvību un nāvi, un patiesību. —POPE ST. PAULS VI Evangelii Nuntiandi, n. 53; vatican.va
Vai, dārgais draugs, ir "Dieva miers, kas pārspēj visu sapratni" (Fil. 4: 7) rezervēts tikai mums, kristiešiem? Vai tas ir milzīgs dziedinājums, kas rodas zinot un uzklausīšana ka grēksūdzē ir piedots tikai dažiem? Vai mierinošā un garīgi barojošā dzīves maize vai Svētā Gara spēks atbrīvot un pārveidot, vai Kristus dzīvību dodošās baušļi un mācības ir tas, ko mēs paturam sevī, lai “neapvainotos”? Vai redzat, cik galu galā šāda veida domāšana ir savtīga? Citiem ir a tiesības dzirdēt Evaņģēliju kopš Kristus “Ikviens vēlas glābties un uzzināt patiesību.” [4]1 Timothy 2: 4
Viņiem visiem ir tiesības saņemt Evaņģēliju. Kristiešiem ir pienākums sludināt Evaņģēliju, neizslēdzot nevienu. - pāvests francis, Evangelii Gaudium, 15. lpp
PRIEKŠLIKUMS, NEVAR UZLIKT
Ir rūpīgi jānošķir uzliekot un ierosinot Jēzus Kristus evaņģēlijs - starp “prozelītismu” pret “Evaņģelizācija”. Tā Mācības piezīme par dažiem evaņģelizācijas apektiem, Ticības doktrīnas kongregācija paskaidroja, ka termins “sludināt” vairs vienkārši nenozīmē “misionāru darbību”.
Pavisam nesen ... šis termins ir ieguvis negatīvu nozīmi, tas nozīmē reliģijas popularizēšanu, izmantojot līdzekļus un motīvus, kas ir pretrunā ar Evaņģēlija garu; tas ir, kas neaizsargā cilvēka brīvību un cieņu. —Cf. n. zemsvītras piezīme. 49
Piemēram, prozelītisms attiektos uz imperiālismu, ko praktizē dažas nācijas un pat daži baznīcas locekļi, kas uzspiež Evaņģēliju citām kultūrām un 
tautas. Bet Jēzus nekad nespieda; Viņš tikai uzaicināja.
Tas Kungs nelūdz; Viņš dod mīlestību. Un šī mīlestība meklē tevi un gaida tevi, jūs, kas šajā brīdī neticat vai esat tālu. —POPE FRANCIS, Angelus, Svētā Pētera laukumā, 6. gada 2014. janvārī; Neatkarīgās katoļu ziņas
Baznīca nenodarbojas ar prozelītismu. Tā vietā viņa aug pēc “pievilcības”… —POPE BENEDICT XVI, Homīlija Latīņamerikas un Karību jūras reģiona bīskapu Piektās vispārējās konferences atklāšanai, 13. gada 2007. maijs; vatican.va
Noteikti būtu kļūda kaut ko uzspiest mūsu brāļu sirdsapziņai. Bet ierosināt viņu sirdsapziņai Evaņģēlija patiesību un pestīšanu Jēzū Kristū ar pilnīgu skaidrību un pilnīgu cieņu pret tā piedāvātajām brīvajām iespējām ... tālu no uzbrukuma reliģiskajai brīvībai ir šīs brīvības pilnīga ievērošana ... Kāpēc tikai viltus un kļūdas, pazemošanu un pornogrāfiju ir tiesības nodot cilvēku priekšā un diemžēl bieži uzlikt viņiem masu mediju postošā propaganda ...? Kristus un Viņa valstības cieņpilna pasniegšana ir kas vairāk par evaņģēlista tiesībām; tas ir viņa pienākums. —POPE ST. PAULS VI Evangelii Nuntiandi, n. 80; vatican.va
Monētas otrā puse ir sava veida reliģisks vienaldzīgums, kas padara “mieru” un “līdzāspastāvēšanu” sev galu. Kaut arī mierīga dzīve ir noderīga un vēlama, kristietim, kura pienākums ir darīt zināmu ceļu uz mūžīgo pestīšanu, ne vienmēr ir iespējams. Kā Jēzus teica, „Nedomājiet, ka esmu nācis nest mieru uz zemes. Es atnācu nest mieru, bet gan zobenu. ” [5]Matt 10: 34
Pretējā gadījumā mēs esam parādā ļoti lielu mocekļu atvainošanos.
... nepietiek tikai ar to, ka kristīgā tauta ir klāt un organizēta noteiktā tautā, kā arī nepietiek ar apustulāta veikšanu ar labu piemēru. Viņi ir organizēti šim nolūkam, viņi ir klāt šim nolūkam: ar vārdu un piemēru paziņot Kristum saviem nekristīgajiem līdzpilsoņiem un palīdzēt viņiem pilnībā uzņemt Kristu. —Vatikāna II koncils, Ad Gentes, n. 15; vatican.va
VĀRDAM JĀBŪT RUNĀTS
Jūs droši vien esat dzirdējuši svētajam Franciskam piedēvēto pievilcīgo frāzi: “Sludiniet visu laiku Evaņģēliju un, ja nepieciešams, lietojiet vārdus. Patiesībā nav dokumentētu pierādījumu tam, ka Svētais Francisks kādreiz būtu ko tādu teicis. Tomēr ir daudz pierādījumu tam, ka šie vārdi ir izmantoti, lai attaisnotu sevi no Jēzus Kristus vārda un vēstījuma sludināšanas. Protams, gandrīz ikviens pieķersies 
mūsu laipnība un kalpošana, brīvprātīgais darbs un sociālais taisnīgums. Tie ir nepieciešami un faktiski padara mūs par ticamiem Evaņģēlija lieciniekiem. Bet, ja mēs to atstājam, ja mēs nosarkstam, daloties ar “savas cerības iemeslu”,[6]1 Pēteris 3: 15 tad mēs atņemam citiem vēstījumu, kas maina mūsu dzīvi, un riskējam ar savu pestīšanu.
… Vislabākais liecinieks ilgtermiņā izrādīsies neefektīvs, ja to nepaskaidro, nepamato un nepārprotami izsaka skaidra un nepārprotama Kunga Jēzus pasludināšana. Dzīves liecinieka pasludinātās Labās Ziņas agrāk vai vēlāk ir jāpasludina ar dzīves vārdu. Nav īstas evaņģelizācijas, ja netiek pasludināts Dieva Dēla Jēzus no Nācaretes vārds, mācība, dzīvība, solījumi, valstība un noslēpums. —POPE ST. PAULS VI Evangelii Nuntiandi, n. 22; vatican.va
Kam ir kauns par mani un maniem vārdiem šajā neticīgajā un grēcīgajā paaudzē, tam Cilvēka Dēlam būs kauns, kad viņš ieradīsies sava Tēva godībā kopā ar svētajiem eņģeļiem. (Marka 8:38)
Ceļojums uz Svēto Zemi man ļāva padziļinātāk saprast, kā Jēzus nenāca uz šīs zemes, lai mūs patapinātu pa muguru, bet gan lai piezvanītu. Tā bija ne tikai Viņa misija, bet arī mums, Viņa Baznīcai, dotā instrukcija:
Iet visā pasaulē un sludiniet evaņģēliju ik radījums. Kas tic un tiek kristīts, tiks izglābts; kurš netic, tiks nosodīts. (Marka 15: 15-16)
Visai pasaulei! Visai radīšanai! Tieši līdz pasaules galiem! —POPE ST. PAULS VI Evangelii Nuntiandi, n. 50; vatican.va
Tas ir pasūtījums katram kristītam kristietim - ne tikai garīdzniekiem, reliģioziem cilvēkiem vai nedaudziem laju kalpotājiem. Tā ir ”Baznīcas galvenā misija”. [7]Evangelii Nuntiandi, n. 14; vatikāns.va Mēs katrs esam atbildīgi par Kristus gaismas un patiesības ienešanu jebkurā situācijā, kurā atrodamies. Ja tas mūs padara neērti vai rada bailes un kaunu, vai mēs nezinām, ko darīt ..., tad mums vajadzētu lūgt Svēto Garu, kuru Svētais Pāvils VI dēvē par „galveno evaņģelizācijas aģentu”.[8]Evangelii Nuntiandi, n. 75; vatican.va dot mums drosmi un gudrību. Bez Svētā Gara pat apustuļi bija impotenti un bailīgi. Bet pēc Vasarsvētkiem viņi ne tikai devās uz zemes galiem, bet arī atdeva savu dzīvību.
Jēzus neuzņēma mūsu miesu un nestaigāja starp mums, lai apskautu grupu, bet gan glābtu mūs no grēka skumjām un pavēra jaunus prieka, miera un mūžīgās dzīves apvāršņus. Vai jūs būsiet viena no nedaudzajām balsīm, kas palikusi pasaulē, lai dalītos ar šo Labo vēsti?
Es gribētu, lai mums visiem pēc šīm žēlastības dienām būtu drosme -drosme- staigāt Tā Kunga klātbūtnē ar Tā Kunga Krustu: uzcelt Baznīcu uz Tā Kunga asinīm, kas izlietas pie Krusta, un apliecināt vienu godību - Kristu, kas ir Krustā sistais. Tādā veidā Baznīca ies uz priekšu. —POPE FRANCIS, pirmā homīlija, ziņas.va
Tagad vārds ir pilna laika kalpošana, kas
turpinās ar jūsu atbalstu.
Svētī tevi un paldies.
Ceļot ar Marku iekšā Jūsu darbs IR Klientu apkalpošana Tagad Word,
noklikšķiniet uz reklāmkaroga zemāk, lai abonēt.
Jūsu e-pasts netiks kopīgots ar kādu citu.
