Es vēroju, kā mūsu sausuma nomocītajai zemei garām jau ceturto nedēļu pēc kārtas pārskrēja vēl viena lietusgāzes pilna vētra. Tagad ir tik sauss, ka dažu papeļu lapas ir sākušas dzeltēt – jūlijā. Ir bezpalīdzīga sajūta saost lietu, redzēt to krītam tālumā, kamēr kraukšķīgā zāle zem manām kājām pārvēršas putekļos.^[1]Ironiski, bet šī ir bijusi viena no aukstākajām vasarām atmiņā! Nu, es šodien atkal sev atgādināju: tas nav manā kontrolē. turpināt lasīt →