IF tikai mēs sapratām, kas ir pazaudēts, kad ļaujam sevi saraustīt ar diviem zariem iesmiem lepnums.

Viena daļa ir aizsargājoša: "Es nekļūdos vai tik slikti, kā jūs sakāt." Otrā daļa ir izmisums: "Es esmu bezjēdzīgs, bezvērtīga neveiksme." Abos gadījumos (bieži otrais zars seko pirmajam) cilvēks tērē lielu enerģiju, slēpjot cilvēka pamatpatiesību: vajadzību pēc Dieva.

Pazemība ir kristieša kronis. Pretinieks dara visu, kas ir viņa spēkos, lai neļautu mums nonākt Dieva priekšā ar mūsu patieso grēcīgumu, neveiksmēm un rakstura trūkumiem. Šādu godīgumu Dievs atalgo, un paradoksālā kārtā tas kļūst par spēka trauku.

Kamēr velns tevi tur uz savas dakšas, spēks tiek turēts līcī, un tavs kronis paliek Dieva dārgumu krātuvē.