SAJŪTA Manas miesas vilkšana pēc Komūnijas, man radās priekšstats, ka atrodos ļoti blīva un sena meža malā…

Knapi spēju pārvietoties pa tumšo biezokni, es biju sapinies zaros un vīnogulājiem. Tomēr ik pa laikam Saulesgaismas stars izurbās cauri lapotnēm, uz brīdi peldinot manu seju savā siltumā. Uzreiz mana dvēsele nostiprinājās un vēlme pēc brīvība bija pārliecinošs.

Kā es ilgojos sasniegt atklātos līdzenumus, skarbo savvaļas dabu, kur sirds ir brīva un debesis ir neierobežotas!

…tad es dzirdēju čukstus, šķietami nestu uz Gaismas kāta: