Patiesās Dievmātes pasakas

SO Šķiet, tikai nedaudzi saprot Vissvētākās Jaunavas Marijas lomu Baznīcā. Es vēlos dalīties ar jums divos patiesos stāstos, lai apgaismotu šo viscienījamāko Kristus Miesas locekli. Viens stāsts ir mans ... bet, pirmkārt, no lasītāja ...

KĀPĒC MARY? KONVERTA VĪZIJA ...

Katoļu mācība par Mariju man ir bijusi visgrūtāk pieņemamā Baznīcas doktrīna. Būdams atgriezies, man bija iemācītas “bailes no Marijas pielūgšanas”. Tas tika ieaudzināts dziļi manī!

Pēc manas atgriešanās es lūgtu, lūdzot Mariju aizlūgt par mani, bet tad šaubas mani aizskartu, un es, tā sakot, (kādu laiku atstātu viņu malā.) Es lūgtu Rožukroni, tad es pārtraucu lūgt Rožukronis, tas turpinājās kādu laiku!

Tad kādu dienu es dedzīgi lūdzu Dievu: "Lūdzu, Kungs, es lūdzu tevi, parādiet man patiesību par Mariju."

Viņš atbildēja uz šo lūgšanu ļoti īpašā veidā!

Dažas nedēļas vēlāk es nolēmu lūgt Rožukroni. Es lūdzu godības noslēpumu "Svētā Gara nolaišanās". Pēkšņi es viņu “ieraudzīju”, un viņa pastiepa man rokas (man kļūst raudoša katru reizi, kad par to domāju), kā māte to darītu savam bērnam, mudinot bērnu nākt pie viņas. Viņa bija tik skaista un neatvairāma!

Es piegāju pie viņas un viņa mani apskāva. Fiziski es jutos tā, it kā es "kūstu". Es nevaru iedomāties citu vārdu, lai aprakstītu apskāvienu. Viņa paņēma manu roku un mēs sākām staigāt. Pēkšņi mēs bijām troņa priekšā, un tur bija Jēzus! Mēs ar Mariju nometāmies ceļos Viņa priekšā. Tad viņa satvēra manu roku un pastiepa to Viņa virzienā. Viņš atvēra rokas un es devos pie Viņa. Viņš mani apskāva! Es jutu, ka eju dziļāk, dziļāk, un tad es redzēju sevi ieejam Viņa Sirdī! Es vēroju, kā es ejam, un tajā pašā laikā jutu, ka es eju! Tad es atkal biju kopā ar Mēriju un gājām, un tad viss bija beidzies.

KAD ATNĀCA JĒZUS zīdainis

Vēl viens stāsts, ko man atsūtījis lasītājs, ir šāds:

8. gada 2009. janvārī mans tēvs nomira. Nākamajā gadā, 2010. gadā, mans vīratēvs nomira. Tas bija kā no jauna ciest no mana tēva slimības un nāves. Tagad tas bija mans dārgais sievastēvs. Es cietu šausmīgi, un ciešanas ietekmēja manu fizisko veselību. Man bija tik slikti, ka pat nevarēju piedalīties sievastēva bērēs, kad viņš nomira. Es biju āda un kauli un nevarēju ēst neko. Kādu dienu mans vīrs paņēma mani rokās un raudāja. Mana sirds lūza par viņu. Kādu nakti es gulēju gultā, cīnījos ar asarām, prātodama, kā viņš bez manis iztiks, ja es neatgūšos. Es paskatījos uz debesīm, asaras tecēja pār manu seju un teicu: "Man tas neizdosies, ja jūs man nepalīdzēsit." Un tad (nezinu, vai manā prātā vai reāli) es ieraudzīju jaunu sievieti, kas stāvēja pie manas gultas. Viņa turēja rokās skaistu bērnu. Es zināju, ka tā ir Marija un Jēzus. Šķita, ka Bērnam Jēzus bija apmēram divus vai trīs gadus vecs. Viņam bija tumši mati, kas bija salikti cirtās un bija vērtīgi un brīnišķīgi! Manā sirdī ieplūda prieks, un dvēseli pārņēma miers no krāšņā skata. Savā sirdī (vārdi nav vajadzīgi) es viņai jautāju, vai varu Viņu turēt. Kad es lūdzu viņu turēt, Viņš pagriezās un paskatījās uz Savu māti. Viņa pasmaidīja un (atkal sazinoties bez vārdiem) man teica: "Jā, viņš pieder arī tev."

Cik patiesi tas ir, Jēzus nāca par visiem, nomira par visiem un pieder visiem, kas Viņu ņem savā sirdī! Es kaut kādā neizskaidrojamā, mistiskā veidā paņēmu Jēzu rokās, pieglaudu Viņu pie sirds un gāju gulēt... Man bija labi! Es dalījos pieredzē ar savu vīru, teicu viņam, ka esmu dziedināta ... un mēs priecājāmies!

MANA IESVETĪBA MARIJAI 

Pirms vairākiem gadiem man iedeva grāmatu ar nosaukumu "Svētā Luisa de Monfora pilnīgā iesvētīšana“. Tā bija grāmata, lai caur iesvētīšanos Marijai vestu tuvāk Jēzum. Es pat nezināju, ko nozīmē “iesvētīšana”, bet es jutu izstrādāts tomēr izlasīt grāmatu. ^[1]Ko nozīmē “iesvētība Marijai”? Vietnē ir skaists skaidrojums Marianas priesteru kustība.

Lūgšanas un sagatavošanās ilga vairākas nedēļas… un bija spēcīga un aizkustinoša. Tuvojoties iesvētību dienai, es nojautu, cik īpaša būs šī sevis atdošana manai garīgajai Mātei. Kā savas mīlestības un pateicības apliecinājumu es nolēmu Marijai uzdāvināt ziedu saišķi.

Tā bija sava veida pēdējā brīža lieta ... Es biju mazā pilsētiņā un man nebija, kur iet, bet vietējais narkotiku veikals. Viņi vienkārši nejauši pārdeva dažus “nogatavojušos” ziedus plastmasas iesaiņojumā. "Atvainojiet, mammu ... tas ir labākais, ko es varu darīt."

Es devos uz Baznīcu un, stāvot Marijas statujas priekšā, es viņu iesvētīju. Nav uguņošanas. Tikai vienkārša apņemšanās lūgšana ... varbūt tāpat kā Marijas apņemšanās veikt ikdienas darbus tajā mazajā mājā Nazaretē. Noliku pie viņas kājām savu nepilnīgo ziedu saišķi un devos mājās.

Es atgriezos vēlāk tajā pašā vakarā ar savu ģimeni uz Svēto Misi. Kad mēs drūzmējāmies solā, es paskatījos uz statuju, lai redzētu savas puķes. Viņi bija prom! Es sapratu, ka sētnieks, iespējams, uzmeta viņiem vienu skatienu un viņus saķēra.

Bet, kad es aplūkoju Jēzus statuju ... tur bija mani ziedi, lieliski sakārtoti vāzē, pie Kristus kājām. Bija pat mazuļa elpa no debesīm, kas zina, kur rotā pušķi! Tūlīt manī ieplūda sapratne:

Marija paņem mūs savās rokās, tādus, kādi mēs esam, nabagus un vienkāršās... un nodod mūs Jēzum, ietērptu savā apmetnī, sakot: "Arī šis ir mans bērns... pieņem viņu, Kungs, jo viņš ir dārgs un mīļots."

Pēc vairākiem gadiem, gatavojoties rakstīt savu pirmo grāmatu, es izlasīju šo:

Viņš vēlas pasaulē nodibināt savu nevainojamo sirdi. Es apsolu pestīšanu tiem, kas to pieņem, un šīs dvēseles Dievs mīlēs kā ziedus, kurus es noliku Viņa troņa rotāšanai. Sākot noŠī pēdējā rindiņa “ziedi” parādās iepriekšējos Lūcijas parādību aprakstos. Sal. Fatima Lūcijas pašu vārdos: māsas Lūcijas atmiņās, Luijs Kondors, SVD, 187. lpp., 14. zemsvītras piezīme.