Mākslinieks nav zināms
ARHEŅĢELU MIKELA, GABRIELA UN RAPHAELA SVĒTKI
Bailes bērns
FEAR izpaužas dažādos veidos: nepietiekamības sajūta, nedrošība dāvanās, vilcināšanās, ticības trūkums, cerību zaudēšana un mīlestības pazušana. Šīs bailes, apprecoties ar prātu, dzemdina bērnu. Tā vārds ir Apmierinātība.
Es vēlos padalīties ar dziļu vēstuli, ko saņēmu citā dienā:
Esmu pamanījis (īpaši ar sevi, bet arī ar citiem) pašapmierinātības garu, kas, šķiet, ietekmē tos no mums, kuri nebaidās. Daudziem no mums (īpaši pēdējā laikā) šķiet, ka esam gulējuši tik ilgi, ka tikai tagad esam pamodušies un atklājām, ka cīņa ir noslēgusies mums visapkārt! Sakarā ar to un mūsu dzīves “aizņemtības” dēļ mēs esam apjukuma stāvoklī.
Rezultātā mēs nezinām, ar kuru kauju sākt cīnīties vispirms (pornogrāfija, narkotiku atkarības, vardarbība pret bērniem, sociālā netaisnība, politiskā korupcija utt., utt., utt.), vai pat to, kā ar to sākt cīnīties. Pašlaik es atklāju, ka ir vajadzīga VISS mana enerģija, lai tikai saglabātu savu dzīvi bez grēka un savu ģimeni stipru Kungā. Es zinu, ka tas nav attaisnojums un ka es nevaru padoties, bet pēdējā laikā esmu bijis tik neapmierināts!
Šķiet, ka mēs dienas pavadām neizpratnē par šķietami nesvarīgām lietām. Tas, kas skaidrībā sākas no rīta, dienas gaitā ātri pārvēršas dūmakā. Pēdējā laikā es garīgi un fiziski klupos apkārt, meklējot nepabeigtas domas un uzdevumus. Es uzskatu, ka šeit ir lietas pret mums — ienaidnieka lietas un arī cilvēka lietas. Varbūt tas ir tikai tas, kā mūsu smadzenes reaģē uz visu piesārņojumu, radioviļņiem un satelītu signāliem, ar kuriem mūsu gaiss ir piepildīts; vai varbūt tas ir kaut kas vairāk — es nezinu. Bet es zinu vienu lietu noteikti — ka man ir apnicis redzēt visu, kas mūsu pasaulē nav kārtībā, un tomēr es jūtos bezspēcīgs kaut ko darīt lietas labā.
IZZIŅAS BAILES
Nogalini sakni, un viss koks nomirst. Izkausē bailes, un pašapmierinātība kļūst dūmos. Ir daudzi veidi, kā iegūt drosmi — jūs varat lasīt I daļa un II no šīs sērijas vairākas reizes. Bet es zinu tikai vienu veidu, kā izravēt bailes:
Perfekta mīlestība dzen bailes. (1. Jāņa 4:18)
Mīlestība ir tā liesma, kas izkausē bailes. Nepietiek ar garīgu piekrišanu Kristus esamībai un dievišķumam. Kā brīdina Svētie Raksti, pat velns tic Dievam. Mums ir jādara vairāk, nekā jādomā par Dievu; mums vajadzētu kļūt kā Viņš. Un Viņa vārds ir Mīlestība.
Lai katrs no jums skatās ne tikai uz savām, bet arī citu interesēm. Turiet savā starpā tādu domu, kāda bija Kristū Jēzū... (Filipiešiem 2:4-5)
Mums ir jāapģērbj Kristus prāts. Šajā sakarā II daļa ir tikai šīs meditācijas "prologs".
Kāds ir Viņa prāts? Mums uz to ir jāatbild saistībā ar iepriekš minēto vēstuli, ar kuru es dalījos ar jums, saistībā ar to, kas notiek pasaulē, pieaugot haosam, un brīdinājumos par iespējamu pārmācību vai vajāšanu pie apvāršņa (sk. Brīdinājuma taures!).
AGONIJAS DĀRZS
Ģetzemanes dārzs Kristum bija garīga elle. Viņš, iespējams, saskārās ar Savu lielāko kārdinājumu pagriezties un bēgt. Bailes, un tā ārlaulības bērns Apmierinātība, aicināja Kungu nākt prom:
"Kāds labums? Ļaunums pieaug. Neviens neklausās. Pat tuvākie ir aizmiguši. Jūs esat viens. Jūs nevarat kaut ko mainīt. Jūs nevarat glābt visu pasauli. Visas šīs ciešanas, darbs un upuri... priekš kam? Nāc prom. Nāc atpakaļ uz kalniem, kur tu un Tēvs gājām pa lilijām un strautiem…”
Jā, atgriezieties pie Mount Comfort, Mount Comfort un Mount Pleasant.
Un, ja ne kalnu virsotnes, ir daudz alu, kur var paslēpties. Jā, paslēpies un lūdzies, lūdzies, lūdzies.
Jā, paslēpies, bēg no šīs riebīgās pasaules, kritušā un pazudušās. Pagaidiet savas dienas mierā un klusumā.
Bet tas nav Kristus prāts.
CEĻŠ
Ir brīnišķīgs teiciens:
DIEVS IR PIRMAIS
MANS KAIMIŅŠ OTRAIS
ES ESMU TREŠAIS
Tā kļuva par Kristus lūgšanu Ģetzemanē, lai gan Viņš to teica savādāk:
…lai notiek nevis mans, bet tavs prāts. (Lūkas 22:42)
Un ar to Kristus pastiepa roku, pieliekot pie savām lūpām Mīlestības biķeri un sāka dzert vīnu ciešanas -cieš par savu tuvāko, cieš par tevi, par mani un visiem tiem cilvēkiem, kuri tevi berzē nepareizi. Eņģelis (varbūt Mihaēls vai Gabriels, bet es domāju, ka Rafaēls) pacēla Jēzu kājās, un, kā es rakstīju I daļa, Mīlestība sāka uzvarēt viena dvēsele vienlaikus.
Evaņģēlija autori to nekad nepiemin, bet es domāju, ka Kristus, nesot Savu Krustu, pār savu plecu atskatītos uz tevi un mani, un caur asiņainām lūpām čukstētu: "Seko Man."
… viņš iztukšoja sevi, pieņemdams kalpa veidolu, piedzimdams cilvēku līdzībā. Un, būdams cilvēka veidolā, viņš pazemojās un kļuva paklausīgs līdz nāvei, līdz krusta nāvei. (Filipiešiem 2: 7–8)
UZVARA
Un tā tu esi ar dubļainu prātu, apmulsis un neziņā, kur iet, ko darīt, ko teikt. Paskaties sev apkārt… vai tagad atpazīsti Dārzu? Vai tu redzi pie savām kājām sviedru un asiņu lāses, kas krita no Kristus vaiga? Un tur tas ir: tā pati Chalice no kuras Kristus tagad aicina jūs dzert. Tā ir Chalice of mīlestība.
Tas, ko Kristus no jums tagad prasa, patiešām ir ļoti vienkārši. Solis pa reizei, viena dvēsele reizē: sāciet mīlēt.
Tas ir mans bauslis, lai jūs viens otru mīlētu, kā es jūs esmu mīlējis. Nav lielākas mīlestības kā šī, kas atdod dzīvību par draugiem. (Jāņa 15:12-13)
Un arī ienaidniekiem.
Mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, svētiet tos, kas jūs nolād, lūdzieties par tiem, kas pret jums izturas slikti. Jo, ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāds nopelns jums ir? Pat grēcinieki mīl tos, kas viņus mīl. Bet drīzāk mīliet savus ienaidniekus un dariet viņiem labu. (Lūkas 6:28, 32-33)
Būt kristietim nenozīmē nomest iegaumētus Bībeles citātus pagāniem pie kājām. Dažreiz, jā, tas ir nepieciešams. Bet Jēzus definēja mīlestību
visievērojamākie termini: "atdot savu dzīvību". Tas ir kalpot citam pirms sevis. Tas ir būt pacietīgam un laipnam. Tas nozīmē nekad neapskaust cita svētību vai būt lepnam, augstprātīgam vai rupjam. Mīlestība nekad neuzstāj uz savu ceļu, tā nav aizkaitināma vai aizvainojoša, turot aizvainojumu vai nepiedošanu. Un, kad mīlestība ir nobriedusi, tā ir mierīga, laipna, priecīga, laba, dāsna, uzticīga, maiga un savaldīga.
Jau tagad es redzu savu sarauku atspulgu Kausā. Ak, cik tālu esmu atpalicis līdz Mīlestībai! Un tomēr Kristus joprojām ir nodrošinājis veidu, kā mēs varam papildināt šo kausu. Sv. Pāvils saka:
Tagad es priecājos par savām ciešanām jūsu dēļ un savā miesā piepildu to, kas trūkst Kristus ciešanās, viņa miesas, kas ir Baznīcas, labā... (Kolosiešiem 1:24)
Ko jūs vai es varētu pievienot Kristus ciešanām? Ja neesam kalpojuši citiem, ja neesam mazgājuši ģimenes kājas, ja nespējām būt pacietīgi, maigi un žēlsirdīgi (vai Kristus nekrita trīs reizes?), tad mums jāpievieno vienīgais upuris, ko varam:
Dievam pieņemamais upuris ir salauzts gars; salauztu un nožēlas pilnu sirdi, ak Dievs, tu nenonicināsi. (Psalms 51:17)
Šo mīlestības ceļu var iet tikai uzticības un padošanās garā: uzticoties Dieva mīlestībā un žēlastībā pret jums personīgi, un padošanās Viņam, kas ir vājš, necienīgs un salauzts. Iztukšojot sevi, kā Kristus iztukšoja Sevi katrā Ceļa solī... līdz pazemības sviedri tek pār tavu pieri, piepildot tavas acis. Tas ir tad, kad jūs sākat staigāt ticībā, nevis redzēšanā.
Uzvara, kas uzvar pasauli, ir mūsu ticība. (1. Jāņa 5: 4.)
Jūs dzirdat dusmīgos pūļus, uztverat noraidījuma skatienus un jūtat nežēlīga vārda dīvainu triecienu... kalpojot, kalpojot un vēl vairāk.
Uzvara, kas uzvar pasauli, ir jūsu ticība.
Atņemta reputācija, vainagota ar neslavu un pārņemta ar neizpratni, sviedri pārvēršas asinīs. Jūsu paša vājuma zobens caururbj jūsu sirdi. Tagad ticība kļūst tumša, tumša kā kaps. Un jūs atkal dzirdat vārdus, kas skan jūsu dvēselē… "Kāds noderīgums...?"
Uzvara, kas uzvar pasauli, ir jūsu ticība.
Šeit jums ir jāizturas. Jo, lai arī jūs to neatpazīstat, tas, kas tevī ir miris (egoisms, egocentrisms, pašgriba utt.), piedzīvo. augšāmcelšanās (laipnība, augstsirdība, paškontrole utt.). Un kur tu esi mīlējis, tu esi iesējis sēklas.
Mēs zinām par Simtnieku, Zagli, raudošajām sievietēm, kuras Kristus mīlestība mudināja uz grēku nožēlu. Bet kā ar tām citām dvēselēm gar Via Dolorosa kas atgriezās mājās, izšļakstīti ar Mīlestības asinīm, tām svētajām sēklām, kas izkaisīja viņu sirdis un prātus? Vai pēc nedēļām Svētais Gars un Pēteris viņus dzirdināja Vasarsvētkos? Vai šīs dvēseles tajā dienā bija starp 3000 izglābtajiem?
NEBIJIETIES!
Ceļš ir izklāts ar dvēselēm, kas jūs noraidīs vai pat ienīdīs. Tālumā arvien skaļāks kļūst balsu koris: "Sit viņu krustā! Sit viņu krustā!" Bet, atstājot savu Ģetzemanes dārzu, mēs dodamies ne tikai kopā ar erceņģeli Rafaēlu, lai mierinātu, bet arī ar Gabriela labo vēsti uz lūpām un Miķeļa zobenu, lai aizsargātu mūsu dvēseles. Mums ir jāstaigā droši Kristus soļi, mocekļu piemērs, kas mūs stiprina, un svēto lūgšanas, kas iedrošina.
Jūsu loma šajā stundā, saulei rietot šajā laikmetā, ir nevis slēpties, bet gan ar pārliecību, drosmi un lielu mīlestību doties ceļā. Nekas nav mainījies tikai tāpēc, ka mēs, iespējams, ieejam Baznīcas pēdējās ciešanas. Vislielākā Kristus mīlestības izpausme nebija ne Kalna sprediķī, ne Apskaidrošanās kalnā, bet gan Golgātas kalnā. Tāpat arī Baznīcas lielākās evaņģelizācijas stunda var nebūt norādīta tās koncilu vai doktrināro disertāciju vārdos…
Ja vārds nav pārveidots, tad pārvērš asinis. — PĀvests JĀNS Pāvils II no dzejoļa "Staņislavs"
Jo arī pasaule ir paralizēta bailēs, un tā ir jūsu mīlestībaSākot noKristus mīlestība darbojas caur jums— kas viņiem aicinās: "Celies, paņemiet savu paklājiņu un dodieties mājās." (Mk 2:11).
Un tu paskatīsies pār plecu un čukstīsi: "Seko man."
Perfekta mīlestība dzen bailes. (1. Jāņa 5:4)
Dzīves vakarā,
mūs vērtēs tikai pēc mīlestības. - Sv. Jānis no Krusta
