Svētā sirds, Lea Lea Mallett
PIRMS Vissvētāko Sakramentu, es dzirdēju:
Kā es ilgojos redzēt, kā tava sirds uzliesmo liesmās! Bet tavai sirdij jābūt gatavai mīlēt tā, kā es mīlu. Kad esat niecīgs, izvairāties no acu kontakta ar šo cilvēku vai tikšanās ar to, jūsu mīlestība kļūst par prioritāru. Tā patiesībā nemaz nav mīlestība, jo tavai laipnībai pret citiem ir pašmīlestība.
Nē, Mans bērns, mīlestība nozīmē iztērēt sevi pat saviem ienaidniekiem. Vai tas nav mīlestības mērs, ko es parādīju pie krusta? Vai es paņēmu tikai postu vai ērkšķus, vai arī Mīlestība sevi pilnībā izsmēla? Kad jūsu mīlestība pret otru ir sevis sišana krustā; kad tas tevi saliec; kad tas deg kā posts, kad tas jūs caururbj kā ērkšķi, kad tas atstāj jūs neaizsargātu - tad jūs patiešām esat sācis mīlēt.
Neprasi, lai izvedu tevi no pašreizējās situācijas. Tā ir mīlestības skola. Iemācieties mīlēt šeit, un jūs būsiet gatavs sasniegt mīlestības pilnību. Lai Mana caururbtā Svētā Sirds ir jūsu ceļvedis, lai arī jūs varētu uzliesmot dzīvā mīlestības liesmā. Jo pašmīlestība iznīcina jūsos Dievišķo Mīlestību un padara sirdi aukstu.
Tad es tiku aizvests pie šiem Rakstiem:
Tā kā jūs, paklausot patiesībai, esat šķīstījušies patiesai savstarpējai mīlestībai, mīliet viens otru no tīras sirds. (1. Pētera 1:22)
DZĪVĀS MĪLESTĪBAS LIESMAS
Mēs esam tajās dienās, kad:
...tā kā pieaugs ļaunums, daudzu mīlestība atdzisīs. (Mat. 24:12)
Pretlīdzeklis šim vēsajam izmisumam nav vairāk programmu.
Htikai cilvēki vieni paši var atjaunot cilvēci. —POPEJS JOHN PAUL II, Vēstījums pasaules jauniešiem, Pasaules Jauniešu diena; n. 7; Ķelne, Vācija, 2005
"Programmai" ir jākļūst par a ldeg mīlestības liesma!— dvēsele, kas iededzina uguni citu sirdīs, jo ir bijusi gatava pacelt savu krustu, noliegt sevi un sekot mūsu Kunga ciešanu pēdās. Tāda dvēsele kļūst par a Dzīvo labi mīlestības, jo vairs nedzīvo viņš (pēc savas gribas), bet Jēzus dzīvo caur viņu.
Kāds ir tavs krusts? Vājās puses, aizkaitinājumi, prasības un neapmierinātība, ko apkārtējie jums rada katru dienu. Tie veido krustu, uz kura jums jāguļ. Viņu kaitīgās darbības ir garā pātaga, kas posta, viņu vārdi ir ērkšķi, kas dur, viņu nevērība ir nagi, kas caurdur. Un ievainojums ir šķietams Dieva trūkums, kas jūs no tā visa atbrīvotu:Kāpēc tu mani esi pametusi?"Tajā laikā pārbaudījums šķiet bezjēdzīgs un muļķīgi izturēt. Patiešām, krusts pasaulei ir muļķība, bet tiem, kas to pieņem, Dieva gudrība. Tam, kas iztur, žēlastības augšāmcelšanās straumes uz priekšu, un tā var pārveidot apkārtējo pasauli.
Diemžēl mēs biežāk esam kā apustuļi Ģetzemanes dārzā. Tas bija Jēzus, kuru sagrāba ar varu, taču apustuļi aizbēga pie pirmās bēdu zīmes! Ak Kungs, apžēlojies... Es redzu viņos savu dvēseli. Kā es varu pārvarēt savu instinktu bēgt no ciešanām?
MĪLESTĪBAS SIRDS PUKSTS
Atbilde ir tieši tajā, kurš to izdarīja nav bēgt — mīļotais apustulis Jānis. Varbūt viņš sākumā skrēja, bet vēlāk mēs viņu atrodam drosmīgi stāvam zem Krusta. Kā?
Viens no viņa mācekļiem, kuru Jēzus mīlēja, gulēja tuvu Jēzus krūtīm. (Jāņa 13:23)
Jānis nebēga, jo bija klausījies Jēzus sirdspukstos. Viņš mācījās pie Dievišķās Krūts programma no mīlestības skolas: Žēlsirdība. Students Jānis dzirdēja savā dvēselē atbalsojamies par lielo likteni visiem tiem, kas radīti pēc Dieva līdzības: atspoguļo paša Kunga Žēlsirdību. Tādējādi mīļotais apustulis neiesita ar zobenu virs priestera apsardzes. Tā vietā viņa klātbūtne zem Krusta kļuva par pirmo Baznīcas žēlastības aktu, lai līdzās Mātei mierinātu Viņa piekauto un pamesto Kungu. Jāņa paša līdzjūtība plūda no skolas, kurā viņu mācīja.
Jā, šai skolai ir divas daļas — zināšanas un pielietojums. Lūgšana ir galds, pie kura mēs apgūstam mācību programmu, un Krusts ir laboratorija, kurā mēs izmantojam to, ko esam iemācījušies. Jēzus to veidoja Ģetzemanē. Tur, ceļos, pie lūgšanu galda, Jēzus atspiedās pret sava Tēva sirdi un lūdza, lai ciešanu kauss tiek izņemts. Un tēvs atbildēja:
Žēlsirdība…
Ar to mūsu Pestītājs piecēlās un it kā piedāvāja Sevi ciešanu laboratorijā, mīlestības skolā.
PĒC MŪSU BRŪCĒM.
Kad es saņēmu šo Rakstu vietu no 1. Pētera, es dzirdēju pēdējo vārdu:
cauri jūsu brūces, apvienojoties ar Manējām, daudzi atradīs dziedināšanu.
Kā? Caur mūsu liecība. Mūsu liecība atklāj citiem brūces un naglu pēdas, kuras mēs nesam Kristus dēļ. Ja tu esi tos labprātīgi cietis, ieejot kapa tumsā, tad arī tu izkļūsi ar tādām brūcēm kā mūsu Kungam, kas tagad tā vietā, lai asiņotu, spīd patiesības un spēka gaismā. Tad citi ar tavu liecību var iebāzt savus šaubīgos pirkstus tavā caurdurtajā sānā un līdzīgi Tomasam kliegt:Mans Kungs un mans Dievs!"Kad viņi atklāj, ka Jēzus dzīvo tevī, deg un ielec viņu sirdīs kā a dzīvā mīlestības liesma.
No šejienes ir jāiziet 'dzirkstelītei, kas sagatavos pasauli [Jēzus'] pēdējai atnākšanai (Sv. Faustīnes dienasgrāmata, 1732). Šī dzirkstele ir jāiededz Dieva žēlastībai. Šī žēlsirdības uguns ir jānodod pasaulei. — PĀvests JĀNS PĀVLS II, Dievišķās žēlsirdības bazilikas iesvētīšana, Krakova, Polija, 2002.
Viņi uzvarēja [brāļu apsūdzētāju] ar Jēra asinīm un ar viņu liecības vārdu; mīlestība uz mūžu viņus neatturēja no nāves. (Atkl. 12:11)
Tagad es priecājos par savām ciešanām jūsu dēļ un savā miesā piepildu to, kas trūkst Kristus ciešanās, viņa miesas, kas ir baznīcas, labā.. (Kol 1:24)
Pasaule man ir krustā sista, un es pasaulei. (Gal 6:14)
Mēs... vienmēr nesam Jēzus mirstošo miesā, lai Jēzus dzīvība izpaustos arī mūsu miesā. (2. Kor. 4:8-10)
