Autentiska cerība

KRISTUS UZCELSIES!

ALLELUIJA!

BROTHERS un māsas, kā mēs nevaram izjust cerību šajā krāšņajā dienā? Un tomēr, es patiesībā zinu, ka daudzi no jums ir nemierīgi, kad mēs lasām virsrakstus par kara bungu sitieniem, ekonomikas sabrukumu un pieaugošo neiecietību pret Baznīcas morālo nostāju. Un daudzi ir noguruši un izslēgti no nemitīgas rupjības, netiklības un vardarbības, kas piepilda mūsu ēteru un internetu.

Tieši otrās tūkstošgades beigās milzīgi, draudīgi mākoņi saplūst pie visas cilvēces horizonta, un tumsa nolaižas uz cilvēku dvēselēm. —POPEJS JĀNS PĀLS II, no runas (tulkota no itāļu valodas), 1983. gada decembris; www.vatican.va

Tā ir mūsu realitāte. Un es varu rakstīt “nebaidies” atkal un atkal, un tomēr daudzi joprojām ir noraizējušies un noraizējušies par daudzām lietām.

Pirmkārt, mums jāapzinās, ka patiesā cerība vienmēr tiek iecerēta patiesības klēpī, pretējā gadījumā tas riskē būt nepatiesa cerība. Otrkārt, cerība ir daudz vairāk nekā vienkārši “pozitīvi vārdi”. Faktiski vārdi ir tikai ielūgumi. Kristus trīs gadu kalpošana bija aicinājums, taču patiesā cerība tika iecerēta pie Krusta. Pēc tam to inkubēja un dzemdēja kapā. Šis, dārgie draugi, ir autentiskas cerības ceļš jums un man šajos laikos ...

ĪSTA CERĪBA

Ļaujiet man teikt vienkārši, ka cerība nāk no dzīvām un intensīvām attiecībām ar pašu Cerību: Jēzu Kristu. Ne tikai zinot par Viņu, bet zinot Viņu.

Pirmais no visiem baušļiem... Tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles, no visa sava prāta un no visa sava spēka... (Marka 12:29-30)

Tik daudzi katoļi mūsdienās dzīvo bez cerības, jo viņu attiecības ar Dievu gandrīz nepastāv. Kāpēc?

... lūgšana is Dieva bērnu dzīvās attiecības ar Tēvu ... Sākot noKatoļu baznīcas katehisms (CCC), 2565. lpp

Jā, šodien daudzi cilvēki un, iespējams, daži no maniem lasītājiem dzenas pakaļ pēc nākotnes pareģojumiem, šaudīšanās par internetu, meklējot “jaunāko”, aizņemts, aizņemts, aizņemts… bet nekad nav pietiekami daudz laika lūgšanai. Cerība rodas no personīgas tikšanās ar Jēzu; ilgstošs cerība rodas no an nepārtraukts tikšanās ar Dievu caur dzīvi, kas nodzīvota Viņam un tikai Viņam.

Pareizi lūdzot, mēs izejam iekšējās šķīstīšanās procesu, kas atver mūs Dievam un līdz ar to arī līdzcilvēkiem... Tādā veidā mēs izejam tās attīrīšanās, ar kurām mēs kļūstam atvērti Dievam un esam sagatavoti kalpošanai savam līdzcilvēkam. cilvēki. Mēs kļūstam spējīgi uz lielo cerību un tādējādi kļūstam par cerības kalpotājiem citiem. —POPE BENEDICTS XVI, Spe Salvi (Saglabāts cerībā), n. 33., 34. lpp

Šeit mēs redzam, ka cerība ir saistīta ne tikai ar lūgšanu, bet arī ar gatavību būt cerības traukiem:

…otrais ir šāds: tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu. Nav cita baušļa, kas būtu lielāks par šiem. (Marka 12:31)

Tādā mērā, kādā mēs atturamies no kāda no šiem baušļiem, ka mēs neturam daļu no sevis Viņa un mūsu tuvākā nesasniedzamā vietā, mēs sākam zaudēt cerību. Ikreiz, kad grēkojam, mēs zaudējam nedaudz cerības, jo esam pārstājuši sekot Tam, kas ir pati Cerība.

Tas ir tas, ko es domāju, sakot, ka patiesā cerība ir ieņemta pie Krusta un dzimusi kapā. paklausība, mūsu gribas nodošana Dieva gribai, nozīmē nāvi sev. Bet mums ir jābeidz uztvert šo sevis nodošanu kā zaudējumu un jāsāk to redzēt ar ticības acīm!

Ja ūdens kļūst karsts, tad aukstumam no tā jāmirst. Ja koksnei jākurina uguns, tad koka dabai ir jāmirst. Dzīve, ko mēs meklējam, nevar būt mūsos tas nevar kļūt par mūsu pašu, mēs nevaram būt paši, ja vien mēs to neiegūstam, vispirms pārstājot būt par to, kas mēs esam; mēs iegūstam šo dzīvi caur nāvi. — Fr. Džons Taulers (1361), vācu dominikāņu priesteris un teologs; no Džona Taulera sprediķi un konferences

“Cerība”, ko mēs meklējam, nevar dzīvot mūsos, kā vien sekojot Kristus paraugam, mirstot sev.

Esiet savā starpā tāda pati attieksme, kāda jums ir Kristū Jēzū... viņš sevi iztukšoja... kļūstot paklausīgs līdz nāvei, līdz krusta nāvei. Tāpēc Dievs viņu ļoti paaugstināja... (Fil 2:5-9)

Atbrīvots no sevis, vecā Es, lai jaunais, patiesais es varētu dzīvot. Citiem vārdiem sakot, mēs dzīvojam pēc Dieva gribas, nevis pēc savas gribas, lai Viņa dzīve mājotu mūsos un kļūtu par mūsu dzīvi. Šo modeli mēs redzam arī Marijā: viņa iztukšojas savā “fiat”, un apmaiņā viņā tiek ieņemts Kristus.

Vai jūs nesaprotat, ka Jēzus Kristus ir jūsos? …Es atkal strādāju, līdz Kristus tiek veidots jūsos! (2. Kor. 13:5; Gal 4:19)

Mums ir jābeidz vājināt šos vārdus un jāsaprot, ka Dievs mūs aicina uz radikālu mūsu dzīves revolūciju. Viņš nav ieinteresēts mūs nedaudz glābt, mazliet iesvētīt, kaut kādā mērā pārveidot. Viņa vēlme ir pilnībā paaugstināt mūs tajā pašā Attēlā, kurā mēs esam radīti.

Es par to esmu pārliecināts, ka tas, kurš iesāka tevī labu darbu, turpinās to pabeigt līdz Kristus Jēzus dienai. (Fil. 1: 6)

Mēs esam tik skumji, kad mums tiek lūgts lūgt vai gavēt, nomākt vai dzīvot mēreni. Tas ir tāpēc, ka mēs nespējam saskatīt iekšpusi un apslēpto prieku un cerību, kas nāk tikai tiem, kas dodas ceļojumā. Bet mani draugi, mēs tagad dzīvojam ārkārtējos laikos, kad mums ir jābūt gataviem dot daudz, daudz vairāk.

Tie, kas izaicina šo jauno pagānismu, saskaras ar sarežģītu variantu. Vai nu viņi atbilst šai filozofijai, vai arī ir mocekļa izredžu priekšā. —Fr. Džons Hardons (1914–2000), Kā šodien būt uzticīgam katoļticīgajam? Būt uzticīgam Romas bīskapam; www.therealpresence.org

Izdzīvot var ne mazāk kā parastie katoļi, tāpēc parastās katoļu ģimenes nevar izdzīvot. Viņiem nav citas izvēles. Viņiem jābūt vai nu svētiem - tas nozīmē, ka tie ir svēti -, vai arī tie pazudīs. Vienīgās katoļu ģimenes, kas paliks dzīvas un uzplauks divdesmit pirmajā gadsimtā, ir mocekļu ģimenes. Sākot noVissvētākā Jaunava un ģimenes svētīšana, Dieva kalps, Fr. Džons A. Hardons, SJ

TICĪBAS VALSTS

Ak! Redziet, šie vārdi dažus var nobiedēt. Bet tas ir tāpēc, ka viņi neapzinās dievišķo apmaiņu, kas notiks. Ja jūsu ticība tiek intensīvi un personīgi izdzīvota kopā ar Dievu caur lūgšanu un paklausību, tā iegūs cerību, ko neviens nevar atņemt, neviens vajātājs nevar nosmakt, neviens karš nevar mazināties, neviens ciešanas nevar iznīcināt, neviens pārbaudījums nenovīst. Šis ir Lieldienu sekundārais vēstījums: pilnīgs sevis atdošana Dievam, ieejot ticības naktī, Viņam pilnīgas pamešanas kapā, rada mūsos visus augšāmcelšanās augļus. Visus.

Svētīgs ir mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, kurš mūs svētījis Kristū ik garīga svētība debesīs... (Efeziešiem 1:3)

Šis nav laiks ilgāk atturēties, paturēt daļu no sevis sevī. Atdodiet visu Dievam, neatkarīgi no tā, cik tas maksā. Un jo vairāk tas maksā, jo spēcīgāka ir žēlastība, atlīdzība un Jēzus augšāmcelšanās jūsu dzīvē, pēc kura tēla jūs tiekat atjaunots.

Jo, ja mēs ar viņu esam vienoti ar tādu nāvi, kāda ir viņa, mēs būsim vienoti ar viņu arī augšāmcelšanās laikā. Mēs zinām, ka mūsu vecais es kopā ar viņu tika sists krustā, lai mūsu grēcīgā miesa tiktu iznīcināta, lai mēs vairs nebūtu grēka vergi... Līdz ar to arī jums ir jādomā par sevi kā mirušiem grēkam un dzīvojot Dievam. Kristū Jēzū. (Romiešiem 6:5-6, 11)

Esiet gatavs likt savu dzīvi uz līnijas, lai apgaismotu pasauli ar Kristus patiesību; atbildēt ar mīlestību uz naidu un dzīves neievērošanu; sludināt augšāmceltā Kristus cerību katrā zemes stūrī. —POPE BENEDICT XVI, Vēstījums pasaules jauniešiem, 2008. gada Vispasaules jauniešu diena

Es patiesi ticu, ka Dievmāte ir nākusi pie mums visus šos gadus, lai palīdzētu mums iztukšot šajos laikos, lai mēs būtu piepildīti — piepildīti ar Dieva Garu, lai mēs kļūtu par dzīvām mīlestības liesmām — dzīvām mīlestības liesmām. cerēt pasaulē, kas kļuvusi tik tumša.

… Svētais Gars maina tos, kuros viņš dzīvo, un maina visu viņu dzīves modeli. Ar Garu viņos ir pilnīgi dabiski, ka cilvēki, kurus šīs pasaules lietas ir apņēmušas, savā skatījumā kļūst pilnīgi citpasaulīgi, un gļēvuļi kļūst par ļoti drosmīgiem cilvēkiem. - Sv. Kirils no Aleksandrijas, Magnificat, 2013. gada aprīlis, lpp. 34

Mūsu Māte prasa... gavēni, lūgšanu, atgriešanos utt. Bet tas ir tāpēc, ka viņa zina, ka tas radīs mūsos Jēzu: tas radīs mūsos autentiska cerība.

Mēs nevaram slēpt faktu, ka pie horizonta pulcējas daudzi draudīgi mākoņi. Tomēr mēs nedrīkstam zaudēt sirdi, drīzāk mums sirdī jāuztur cerību liesma. —POPE BENEDICT XVI, Katoļu ziņu aģentūra, 15. gada 2009. janvāris

Lūdzu, neļaujiet sev atņemt cerību! Neļaujiet cerībai nozagt! Cerība, ko Jēzus mums sniedz. - pāvests francis, Pūpolsvētdienas homīlija, 24. gada 2013. marts; www.vatican.va