KOPŠ pasaules ekonomika sāka šūpoties kā piedzēries jūrnieks atklātā jūrā, ir izskanējuši aicinājumi no vairākiem pasaules līderiem pēc “jaunas pasaules kārtības” (sk. Raksti uz sienas). Tas ir novedis pie tā, ka daudzi kristieši ir kļuvuši aizdomīgi, iespējams, pamatoti, par apstākļu nobriešanu globālai totalitārai varai, ko daži pat varētu identificēt kā Atklāsmes grāmatas 13. nodaļas “zvēru”.
Tāpēc daži katoļi bija šausmās, kad pāvests Benedikts XVI nāca klajā ar savu jauno encikliku, Caritas Veritate, kas šķita ne tikai piekāpjoties jaunai pasaules kārtībai, bet pat veicinot to. Tas izraisīja fundamentālistu grupu rakstu satraukumu, vicinot “smēķējošo ieroci”, liekot domāt, ka Benedikts ir sadarbojies ar Antikristu. Tāpat šķita, ka pat daži katoļi bija gatavi pamest kuģi ar iespējamu “atkritēju” pāvestu pie stūres.
Un, visbeidzot, es esmu veltījis dažas nedēļas, lai rūpīgi izlasītu encikliku — ne tikai dažus virsrakstus vai citātus, kas izņemti no konteksta —, lai saprastu, ko saka Svētais tēvs.
Daži varētu būt pārsteigti, uzzinot, ka daudzi pāvesti vienā vai otrā pakāpē — no Leona XIII, Jāņa XXIII, Pāvila VI līdz Jānim Pāvilam II — atpazina jauno globalizācija Pagājušajā gadsimtā:
Pēc visa šī zinātniskā un tehniskā progresa un pat tā dēļ problēma joprojām pastāv: kā veidot jaunu sabiedrības kārtību, kuras pamatā būtu līdzsvarotākas cilvēku attiecības starp politiskajām kopienām nacionālā un starptautiskā līmenī? —POPEJS JĀNS XXIII, Mater un Magistra, Encikliku vēstule, n. 212
Pāvests Benedikts savā jaunajā enciklikā atzīmē šīs jaunās kārtības satriecošo tempu.
Galvenā jaunā iezīme ir bijusi globālās savstarpējās atkarības eksplozija, ko parasti sauc par globalizāciju. Pāvils VI to bija daļēji paredzējis, taču mežonīgo tempu, kādā tas attīstījās, nevarēja paredzēt. Sākot noCaritas Veritate, n. 33. lpp
Atsaucoties uz Jāni XXIII, pāvests Jānis Pāvils II atklāti aicināja izveidot kristocentrisku jaunu pasaules kārtību:
Brāļi un māsas, nebaidieties uzņemt Kristu un pieņemt Viņa spēku… Atveriet Kristum plaši durvis. Viņa pestīšanas spēkam atvērt valstu robežas, ekonomiskās un politiskās sistēmas, plašos kultūras, civilizācijas un attīstības laukus... — PĀvests JĀNS Pāvils II, sava pontifikāta atklāšanas homīlija, 22. gada 1978. oktobris; ewtn.com
Un vēlāk viņš uzsvēra atšķirību starp globālo brālību un globālo impēriju.
Vai nav īstais laiks visiem strādāt kopā, lai izveidotu jaunu cilvēku ģimenes konstitucionālo organizāciju, kas patiešām spēj nodrošināt mieru un harmoniju starp tautām, kā arī viņu neatņemamu attīstību? Bet lai nebūtu pārpratumu. Tas nenozīmē globālas supervalsts konstitūcijas rakstīšanu. —POPEJS JOHN PAUL II, Vēstījums pasaules miera dienai, 2003; vatican.va
Tātad šeit slēpjas briesmas un pamatā esošais brīdinājums visā pāvesta Benedikta jaunajā enciklikā: vai šī jaunā pasaules kārtība patiešām atvērs durvis Kristus, vai aizvērt tās? Cilvēce atrodas nopietnā krustcelēs:
Pāvils VI skaidri saprata, ka sociālais jautājums ir kļuvis visā pasaulē, un viņš aptvēra saikni starp impulsu cilvēces apvienošanai un kristīgo ideālu par vienotu tautu ģimeni solidāri un brālīgi.. -Caritas Veritates, n. 13. lpp
Šeit mēs redzam skaidru atšķirību starp vienkāršu cilvēces apvienošanu un “tautu saimi”, kuras pamatā ir kristīgais mīlestības ideāls, kas dzīvo patiesībā. Ar vienkāršu apvienošanu nepietiek:
Tā kā sabiedrība kļūst arvien globalizētāka, tā mūs padara par kaimiņiem, bet nepadara mūs par brāļiem. —POPE BENEDICTS XVI, Caritas Veritates, n. 19. lpp
Sekulārais humānisms cenšas mūs padarīt par kaimiņiem, bet ne vienmēr labiem; Kristietība patiesībā cenšas mūs padarīt par ģimeni. Patiesībā, vai mēs pat nevaram teikt, ka Jēzus šo vīziju par jaunu pasaules kārtību izklāstīja tieši evaņģēlijos?
Es lūdzu ne tikai par viņiem, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdu man ticēs, lai viņi visi būtu viens, kā tu, Tēvs, manī un es tevī, lai arī viņi būtu mūsos, pasaule var ticēt, ka tu mani sūtīji. (Jāņa 17:20-21)
Tādējādi jauna pasaules kārtība nav “ļaunums” pati par sevi vai vienkārši tāpēc, ka tā ir globāla kustība. Kā teica Jānis Pāvils II,
Globalizācija, priekšroka, nav ne labs, ne slikts. Tas būs tas, ko cilvēki no tā izveidos. Sākot noUzruna Pontifikālajai sociālo zinātņu akadēmijai, 27. gada 2001. aprīlis
Un tā, pāvests Benedikts ir izklāstījis skaidru un pravietisku vīziju, cerot, ka tā būs “laba” kustība, tāda, kas sasaucas ar Kristus prātu, kas izteikts evaņģēlijos un tālāk skaidrots Baznīcas sociālajā mācībā. Tomēr nekļūdieties: pāvests Benedikts skaidri redz iespēju, ka tas, kas jau sāk parādīties, saskaras ar daudziem šķēršļiem un tam ir visas iespējas kļūt ļoti ļaunam.
CILVĒKA CENTRS
Pāvesta Benedikta encikliku var rezumēt ar viņa priekšgājēja vārdiem:
…individuāli cilvēki ir katras sociālās institūcijas pamats, cēlonis un beigas. —POPEJS JĀNS XXIII, Mater un Magistra, 219. lpp
Lūk, kur pāvests Benedikts un pāvestiem pirms viņa ir vīzija par Jauno Pasaules Kārtību, kas nepārprotami atšķiras no vairuma mūsdienu domātāju: tā ir vīzija, kas kalpo cilvēka brīvībai, “visa cilvēka” brīvībai. ir ne tikai fiziski emocionāla būtne, bet arī garīgs.
Cilvēks nav pazudis atoms nejaušā Visumā: viņš ir Dieva radījums, kuru Dievs izvēlējās apveltīt ar nemirstīgu dvēseli un kuru viņš vienmēr ir mīlējis. Ja cilvēks būtu tikai vai nu nejaušības, vai nepieciešamības auglis, vai ja viņam būtu jānolaiž savas tieksmes uz ierobežoto pasaules horizontu, kurā viņš dzīvo, ja visa realitāte būtu tikai vēsture un kultūra, un cilvēkam nebūtu tādas dabas, kurai lemts pārdabiskā dzīvē, tad varētu runāt par izaugsmi vai evolūciju, bet ne par attīstību. Sākot noCaritas Veritate, 29. lpp
Ja šī “transcendentā” dimensija netiek ņemta vērā nāciju un tautu attīstībā, mēs riskējam izpūst “lielisku iespēju” (n. 33), kā saka Benedikts, kļūt par patiesi cilvēka globālā ģimene.
... bez labdarības vadīšanas patiesībā šis globālais spēks var radīt vēl nebijušu kaitējumu un radīt jaunas sašķeltības cilvēku ģimenē ... cilvēcei draud jauni paverdzināšanas un manipulāciju riski. —n.33, 26
Kā gan nevarētu būt skaidrāks brīdinājums par nepareizu globālo kārtību?
APVIENOTĀS NĀCIJAS
Tomēr daudzi ir satraukti, apgalvojot, ka pāvests Benedikts aicina izveidot Apvienoto Nāciju Organizāciju ar “zobiem”. Bažas rada tas, ka ir labi zināms, ka ANO ievēro daudzas programmas, kas ir pretrunā ar Baznīcas mācībām, un aktīvi izmanto visas tai pieejamās spējas, lai virzītu pret dzīvību vērstu programmu (turpretim citi uzskata, ka ANO varētu kļūt par instrumentu zvērs”…) Bet šeit ir nepieciešams rūpīgāk lasīt Svētā tēva vārdus:
Ņemot vērā globālās savstarpējās atkarības nemitīgo pieaugumu, pat pasaules mēroga lejupslīdes laikā ir ļoti jūtama vajadzība reformēt Apvienoto Nāciju Organizācija, un tāpat ekonomikas institūcijas un starptautiskās finanses, lai tautu ģimenes jēdziens varētu iegūt īstus zobus. —N.67
Pirmkārt, pāvests Benedikts aicina veikt ANO “reformu”, nevis tās esošās valsts pilnvaras, jo ilgi pirms kļūšanas par pāvestu ir atzinis ar ANO bieži saistītās pamatproblēmas:
… Centieni veidot nākotni ir veikti ar mēģinājumiem, kas vairāk vai mazāk dziļi izriet no liberālās tradīcijas avota. Ar nosaukumu Jauna pasaules kārtība šie centieni iegūst konfigurāciju; tie arvien vairāk attiecas uz ANO un tās starptautiskajām konferencēm ... kas pārredzami atklāj jaunā cilvēka un jaunās pasaules filozofiju ... - kardināls Džozefs Ratzingers (POPE BENEDICT XVI), Evaņģēlijs: saskaras ar pasaules traucējumiem, by Msgr. Mišels Šojans, 1997. gads
Filozofija, kas reizēm ir dziļā pretrunā ar dabas un morāles likumu.
Otrkārt, tas ir “nāciju ģimenes jēdziens”, ko viņš paredz iegūt zobus. Tas ir, patiesa ģimene, kurā ir daudz dažādu kultūru, kas atbalsta viens otru solidaritātes, augstsirdības un patiesas brīvības garā, kuras pamatā ir patiesība un patiess taisnīgums, kas vienmēr atbalsta kopējo labumu. Viņš ir nav aicinot uz atsevišķu varu, kas īstenotu pilnīgu kontroli pār katru šīs nāciju saimes aspektu, bet gan organizētu varas izkliedi jeb “subsidiaritāti”.
Lai neradītu tirāniska rakstura bīstamu universālu spēku, globalizācijas pārvaldībai jābūt iezīmētai ar subsidiaritāti, kas sastāv no vairākiem slāņiem un ietver dažādus līmeņus, kas var darboties kopā. Globalizācijai noteikti ir vajadzīga autoritāte, ciktāl tā rada globāla labuma problēmu, kas ir jāīsteno. Tomēr, ja tā nav brīvības pārkāpšana, šī iestāde ir jāorganizē pakārtoti un stratificēti.. Sākot noCaritas in Veritate, n.57
PILNĪGI CILVĒCĪGS REDZĒJUMS
Pāvesta enciklika var šķist pārāk optimistiska mūsu "nāves kultūrā". Bet tas ir sasniedzams, viņš atgādina, tikai ar Dieva spēku.
No otras puses, ideoloģiska Dieva noraidīšana un vienaldzības ateisms, kas ignorē Radītāju un riskē kļūt tikpat aizmirstam par cilvēciskajām vērtībām, ir daži no galvenajiem mūsdienu attīstības šķēršļiem. Humānisms, kas izslēdz Dievu, ir necilvēcīgs humānisms. Sākot noCaritas in Veritate, n. 78. lpp
Un tādējādi Dievs mūsu dienās ir uzmodinājis praviešus, galveno starp tiem savu Māti, lai brīdinātu mūs, ka mūsu sabiedrība patiešām ir kļuvusi “necilvēcīga”. Ka bez holistiska cilvēka redzējuma, kas veido ne tikai viņa garīgo dimensiju, bet arī šīs dimensijas Avotu un Dzīvi, mēs saskaramies ar neskaidru nākotni. Kā teica Jānis XXIII: “No Dieva atdalīts cilvēks ir tikai briesmonis sevī un pret citiem…” (M. et M., 215. lpp.).
Briesmonis… un, iespējams, a zvērs.
SAISTĪTAIS LASĪJUMS:
- Apziņas šķelšanās: Sirdsapziņas šķelšanās autors Maikls D. O'Braiens
Paldies!
