JĒZUS neatņem mūsu krustus - Viņš mums palīdz tos nest.

Tik bieži ciešot, mēs jūtamies, ka Dievs mūs ir pametis. Tā ir briesmīga nepatiesība. Jēzus apsolīja palikt ar mums "līdz vecuma beigām."

CIEŠANAS EĻĻAS

Dievs pieļauj dažas ciešanas mūsu dzīvē ar gleznotāja precizitāti un rūpību. Viņš pieļauj blūza domuzīmi (bēdas); Viņš sajauc mazliet sarkanu (netaisnība); Viņš sajaucas mazliet pelēkā krāsā (mierinājuma trūkums)… Un pat melns (nelaime).

Mēs kļūdījāmies ar rupjo suku matiņu triecienu ar noraidīšanu, pamešanu un sodīšanu. Bet Dievs savā noslēpumainajā plānā izmanto ciešanu eļļas- kuru mūsu grēks ieviesa pasaulē - radīt šedevru, ja mēs viņam to ļaujam.

Bet ne viss ir skumjas un sāpes! Dievs arī papildina šo audeklu dzeltenā krāsā (mierinājums), violets (miers) un zaļa (žēlsirdība).

Ja pats Kristus saņems Sīmaņa atvieglojumu, nesot savu krustu, Veronikas mierinājums, noslaukot viņa seju, raudošo Jeruzalemes sieviešu mierinājums, kā arī viņa Mātes un mīļotā drauga Jāņa klātbūtne un mīlestība, to nedarīs Viņš, kurš mums pavēl paņem mūsu krustu un seko Viņam, vai arī neatļauj mierinājumus arī ceļā?

BET vai tiešām mēs varam lidot uz debesīm tikai ar ticības pacēlumu (skat. vakardienas ierakstu)?

Nē, mums jābūt arī spārniem: labdarība, kas ir mīlestība darbībā. Ticība un mīlestība darbojas kopā, un parasti viena bez otras mūs atstāj uz zemes, pieķēdētas sevis gribas smagumam.

Bet mīlestība ir vislielākā no tām. Vējš nevar pacelt oļu no zemes, un tomēr jumbo fizelāža ar spārniem var pacelties debesīs.

Un ja nu mana ticība ir vāja? Ja mīlestība, kas izteikta kalpošanā savam tuvākajam, ir stipra, Svētais Gars nāk kā varens vējš, kas mūs paceļ, kad ticība nespēj.

If I have faith to move mountains, but have not love, I am nothing. –St. Pāvils, 1. Kor. 13

PASĀKUMS ir mūsu patvērums.

Tā ir tā drošā vieta, kur sātans nevar pievilināt mūsu acis, jo mūsu seja ir līdz zemei. Mēs neklīstam, jo ​​melojam noliecoties. Un mēs iegūstam gudrību, jo mūsu mēle ir klusa.

LAIKĀ lūgšana pagājušajā nedēļā, es biju tik apjucis savās domās, ka tik tikko varu lūgt teikumu, nenovirzoties prom.

Šajā vakarā, meditējot pirms tukšās siles ainas baznīcā, es saucu Kungu pēc palīdzības un žēlastības. Tikpat ātri kā krītoša zvaigzne, man ienāca vārdi:

"Svētīgi ir nabadzīgi garā".

VĪNOGAS augs visvairāk, nevis vēsā mitrumā, bet dienas karstumā. Tā būs arī ticība, kad pār to pārspēj pārbaudījumu saule.

KAD Es kādu laiku esmu bijusi brīva no pārbaudījumiem un kārdinājumiem, es atzīstu, ka domāju, ka tas liecina par augšanu svētumā ... beidzot, ejot Kristus soļos!

... Kamēr Tēvs maigi nolaida manas kājas uz zemes ciešanas. Un atkal es sapratu, ka pats par sevi es tikai spēru mazuļa soļus, klupdams un zaudēdams līdzsvaru.

Dievs mani nepieviļ, jo vairs mani nemīl un neatstāj. Drīzāk tāpēc es apzinos, ka vislielākie soļi garīgajā dzīvē tiek veikti nevis lēcot uz priekšu, bet gan uz augšu, atkal Viņa rokās.