Viņš Viņu mīlēja

Liturģiskie teksti šeit

Jēzus, skatoties uz viņu, viņu mīlēja ...

AS Es apdomāju šos vārdus Evaņģēlijā, ir skaidrs, ka tad, kad Jēzus paskatījās uz bagāto jaunekli, tas bija tik mīlestības pilns skatiens, ka liecinieki to atcerējās gadus vēlāk, kad Svētais Marks par to rakstīja. Lai gan šis mīlestības skatiens neiekļuva jaunieša sirdī - vismaz pēc ziņojuma teiktā, ne uzreiz - tas tomēr iekļuva kāds todien tā, ka to loloja un atcerējās.

Padomājiet par šo brīdi. Jēzus paskatījās uz viņu un iemīlēja viņu. Jēzus pazina savu sirdi; viņš zināja, ka bagātais vīrs mīl savu bagātību vairāk nekā Viņu. Un vēl, Jēzus paskatījās uz viņu un iemīlēja viņu. Kāpēc? Jo Jēzus spēja saskatīt, ka grēks kādu nevis definē, bet gan sagroza. Jo cilvēce tika definēta Ēdenē:

Radīsim cilvēkus pēc mūsu tēla, pēc mūsu līdzības... Dievs uzlūkoja visu, ko bija radījis, un uzskatīja, ka tas ir ļoti labs. (1. Mozus 26:31, XNUMX)

Tas pats Radītājs, kurš ieskatījās Ādama acīs, paskatījās jaunajam bagātajam vīram un, nerunādams, atkal teica: Tu esi radīts pēc mana tēla, un man tas šķiet ļoti labi. Nē, nevis grēcīgums, nevis materiālisms, alkatība vai egoisms, bet gan gars jaunais vīrietis, kas veidots un veidots pēc Viņa tēla — ar vienu izņēmumu: to caururba sākotnējais grēks. Tas bija tā, it kā Jēzus teiktu: Es atjaunošu jūsu sirdi, ļaujot Savai Sirdij tikt caurdurtai par jūsu grēkiem. Un Jēzus skatījās uz Viņu un mīlēja viņu.

Vai tu, brāli, vari paskatīties kādam acīs, pārvarot viņa grēku sagrozījumu, līdz sirds skaistumam? Vai jūs, māsa, varat mīlēt to, kurš nepiekrīt jūsu pārliecībai? Jo šī ir pati evaņģelizācijas, ekumenisma sirds — paskatīties uz atšķirībām, vājībām, aizspriedumiem un salauztām un vienkārši sākt mīlēt. Tajā brīdī tu pārstāj būt tikai tu un kļūsti a sakramentu no mīlestības. Jūs kļūstat par līdzekli, ar kura palīdzību cits var sastapt jūsos mīlestības Dievu.

Jo Dieva valstība nav runas, bet gan spēka jautājums. Kuram tu dod priekšroku? Vai man nākt pie jums ar stieni, vai ar mīlestību un maigu garu? (1. Kor. 4:20-21)

Es atceros, ka reiz man pretī galdam sēdēja jauns vīrietis. Viņa acis bija saspringtas, kad viņš sāka grauzt savas plašās zināšanas par atvainošanos. Viņš zināja ticību, zināja likumu, zināja patiesību… bet likās, ka viņš neko nezina par mīlestību. Viņš atstāja manu dvēseli aukstā gaisa segā.

Pagājušajā gadā mēs ar sievu satikāmies ar evaņģēlisko pāri. Tas Kungs jau bija sācis spēcīgi mainīties viņu dzīvē, kad viņi dalījās ar mums savā liecībā. Jā, bija skaidrs, ka Dievs par šiem diviem mazajiem zvirbuļiem rūpējās dziļi. Mēnešu laikā esam kļuvuši iemīlējuši viens otru, kopīgi lūgties, maltītēs un priecāties par savstarpējo mīlestību pret Jēzu. Viņi mūs ir iedvesmojuši ar savu bērnišķīgo ticību, garīgo gudrību un mūsu — katoļu un citu — pieņemšanu. Bet mēs ne reizi neesam runājuši par savām reliģiskajām atšķirībām. Nav tā, ka es negribētu dalīties ar viņiem milzīgajā katolicisma dārgumu krātuvē, sākot no sakramentiem un beidzot ar tā dziļo garīgumu. Bet šobrīd, šajā laikā, Jēzus vēlas, lai mēs vienkārši skatāmies viens uz otru un mīlam. Jo mīlestība ceļ tiltus.

Tomēr Dievs atļauj tieši mūsu mīlestības trūkuma dēļ “Dažādi izmēģinājumi” mūsu dzīvēs. Pārbaudījumi mūs pazemo; tie atklāj mūsu neuzticības trūkumu, mūsu mīlestību pret sevi, koncentrēšanos uz sevi un ego. Viņi arī māca mums, ka, kamēr mēs ciešam un krītam, Jēzus joprojām skatās uz mums un mūs mīl. Šis Viņa žēlsirdīgais skatiens, kas mani mīl, kad es neesmu nevainojams, ir tas, kas ceļ uzticības tiltu uz manu sirdi. Es neredzu Viņa acis, bet dzirdu Viņa vārdus un tā vēlēties mīlēt un uzticēties Viņam, jo ​​tā vietā, lai mani nosodītu, Viņš aicina mani sākt no jauna.

Lai gan tu viņu neesi redzējis, tu viņu mīli; lai gan jūs viņu tagad neredzat, jūs viņam ticat… (Pirmais lasījums)

Es pateikšos Tam Kungam no visas savas sirds taisno pulkā un sapulcē. Lieli ir Tā Kunga darbi, brīnišķīgi visās viņu patikās. (Šodienas psalms)

Tāpēc es spēju mīlēt citus ar visām viņu kļūdām un neveiksmēm, jo ​​Viņš mani ir mīlējis ar visiem maniem grēkiem un trūkumiem. Es varu mīlēt citus, kuri vēl nepiekrīt manai pārliecībai, jo Jēzus mani mīlēja, pirms es sapratu visu savu ticību. Dievs mani mīlēja pirmais. Viņš paskatījās uz mani un mīlēja mani pirmais.

Tātad mīlestība ir tas, kas paveras iespējas visam pārējam.

Vīriešiem tas nav iespējams, bet ne Dievam. Dievam viss ir iespējams.

Iespējams, kad es sāku ļaut Viņam darboties sevī – ļaujiet Viņam skatīties uz citiem un mīlēt viņus caur manām acīm un manu sirdi.