Cik ilgi?

 

NO vēstule, ko nesen saņēmu:

Esmu lasījis jūsu rakstus 2 gadus un jūtu, ka tie ir tik labi. Mana sieva saņem locūzijas, un tik daudz no tā, ko viņa pieraksta, ir paralēli jūsu.

Bet man ar jums jādalās, ka gan mana sieva, gan es pēdējo mēnešu laikā esam bijuši tik izmisuši. Mēs jūtamies tā, it kā mēs zaudējam kauju un karu. Paskaties apkārt un redzi visu ļauno. It kā sātans uzvar visās jomās. Mēs jūtamies tik neefektīvi un tik izmisuma pilni. Mēs jūtamies kā padoties laikā, kad Kungam un Vissvētākajai Mātei mēs un mūsu lūgšanas ir visvairāk vajadzīgi!! Mums šķiet, ka kļūstam par "dezertieri", kā teikts vienā no jūsu rakstiem. Es gavēju katru nedēļu gandrīz 9 gadus, bet pēdējo 3 mēnešu laikā esmu varējis to darīt tikai divas reizes.

Jūs runājat par cerību un uzvaru, kas tuvojas Marka kaujā. Vai jums ir kādi iedrošinājuma vārdi? Cik ilgi vai mums būs jāpacieš un jācieš šajā pasaulē, kurā dzīvojam? 

Dārgais draugs, pirms dažiem gadiem es sēdēju pie klavierēm un uzrakstīju dziesmu, kas daudzējādā ziņā pauž nogurumu un skumjas, ko dzirdu jūsu vēstulē. Es vēlos dalīties ar jums šajā dziesmā tagad, pirms izlasiet pārējo šīs vēstules daļu. To sauc Cik ilgi? Varat noskatīties zemāk esošo videoklipu vai noklikšķināt uz nosaukuma, lai dziesmu dzirdētu augstā kvalitātē. 

Dziesma: Cik ilgi?

(Noklikšķiniet uz nosaukuma, lai dzirdētu dziesmu. Tai nekavējoties jāsāk atskaņot. Ja nospiežat peles taustiņu un nospiežat Ctrl, varat lejupielādēt failu bezmaksas, kas ir Mp3 formātā. Video zemāk.)
 

 

DIEVS IR MŪSU PILOTS

Manā nesenajā lidojumā uz Amerikas Savienotajām Valstīm es skatījos pa logu uz mākoņiem un gozējos saulē, kas staroja uz manu seju, kad mēs nokāpām Čikāgā. Tad pēkšņi mēs ienira tumšos, biezos mākoņos, kas virpuļo vējš un lietus. Lidmašīna nodrebēja, kad piloti vadīja turbulenci. Man bija pēkšņs adrenalīna pieplūdums, kad zeme pazuda un manas sajūtas pārņēma krišanas sajūta.

Un es pie sevis nodomāju: "Hmm... tas vienmēr spīd tur, kur ir Dievs." Patiešām, laiks vienmēr ir saulains virs mākoņiem. Dievs ir gaisma. Viņš dzīvo gaismā. Viņā nav tumsas. Kad es palieku Dievā, tas ir palikt Viņa gribā, Es dzīvoju tajā gaismā, neatkarīgi no tā, kāda tumsa mani ieskauj.

Tā ir taisnība, dārgais lasītāj, ka asinskāres un izvirtības pakāpe, kas ir aizēnojusi šo paaudzi, ir ļoti satraucoša. Atkrišana Baznīcā un bezvadības sajūta vietējā līmenī ir ticīgo uguns pārbaudījums. Sašķeltība ģimenēs un vardarbīgo noziedzības pieaugums ir satricinājis daudzu drošību, savukārt vispārējais grēka apziņas zudums sabiedrībā kopumā ir atstājis šo paaudzi garīgi nepietiekamu uzturu un emocionāli novājinātu.

Tie ir Lielie Mākoņi, kas mūsu laikos ir radījuši tik satraucošus nemierus. Bet Dievs joprojām ir mūsu pilots. Un Mērija sēž otrā pilota sēdeklī. Šī nav lidmašīna, kas grasās avarēt, bet gan tāda, kas noteikti nolaidīsies. Tu jautāji, "Cik ilgi mums būs jāpacieš un jācieš šajā pasaulē, kurā dzīvojam?" Atbilde ir:

Mēs esam tieši saskaņā ar grafiku.

Diemžēl daudzas dvēseles izlēks no šī amata, pirms tas nolaidīsies; citi panikas un saplosīs viens otru; būs neliela grupa, kas mēģinās ielauzties kabīnē un cīnīties par pilnīgu kontroli prom no Dieva, bet citi sēdēs klusi un lūgsies vai ar saviem vārdiem un darbiem mierinās apkārtējos.

Šī Vētra patiešām ir briesmīga. Bet vēstījums no debesīm šodien ir:

Sagatavot par nosēšanos.

 

VIRS MĀKOŅIEM

Kad mūsu lidmašīna grūstījās nolaižoties uz lidostu, es sapratu, ka, tiklīdz paskatījos iekšā, taisni uz priekšu, kritiena sajūta pazuda. Bet ikreiz, kad es paskatījos ārā uz blīvajiem mākoņiem, manā iztēlē kā balts zibens dejoja biedējošas domas par gājienu zemē vai sadursmi ar ēku vai citu lidaparātu.

Šajā Vētrā mēs nevaram palīdzēt justies turbulence. Tikai paši muļķīgākie izliekas, ka mums nav nekāda sakara ar mūsu laika neparastajiem sociālajiem un vides satricinājumiem ar sāpīgo morālo krīzi. Taču ir liels kārdinājums baidīties un izmisumā. Tas ir jautājums par kur pietaisām acis. Ticiet man, ar to man katru stundu jācīnās šajā noslēpumainajā apustulātā! Bet risinājums ir šāds: novērsiet acis no pērkongalvām kad viņi sāk zagt tavu mieru, un ieskaties dziļi savā sirdī uz To, kas mīt iekšā, un vērīgi pievēršas Viņam:

Tā kā mūs ieskauj tik liels liecinieku mākonis, atbrīvosimies no ikvienas nastas un grēka, kas mums ir pielipis, un neatlaidīgi skrienam skrējienā, kas ir mūsu priekšā, vienlaikus pievēršot uzmanību Jēzum, ticības vadītājam un pilnveidotājam. (Ebr 11:1-2)

Lai pievērstu acis uz Jēzu, ir nepieciešams nedaudz strādāt! Jā, tas nozīmē pacelt savu krustu, liegt sev miesas priekus un sekot līdzi Skolotāja asiņainajām pēdām. Vai tas arī šķiet drausmīgi? Tikai tiem, kam nav ticības! Jo mēs zinām, ka, neatlaidīgi skrienot šo skrējienu, mēs iegūstam ne tikai mūžīgās dzīvības kroni, bet arī Debesu valstības priekšgaršu šeit uz zemes.

Kad es beidzot nokļuvu Dalasā, es pievienojos apmēram piecdesmit turienes Baznīcas ticīgajiem, un mēs pielūdzām Kungu Vissvētākajā Sakramentā. Tik daudzās sirdīs bija tik žēlastības izliešana, tāda miera un prieka svētība… mēs patiesi satikām Jēzu. Daži cilvēki pat piedzīvoja fizisku dziedināšanu. Jā, Debesu Valstība pieder tiem, kas tuvojas tronim kā mazi bērni.

Es patiesi gribu kliegt: Jēzus apsola, ka tiem, kas nāk uz Viņam lai remdētu viņu slāpes — paklausot
Viņa baušļus, meklējot Viņu sakramentos, pārdomājot Dieva Vārdu…

... kas dzers ūdeni, ko es došu, tas nekad neslāpēs; ūdens, ko es došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas ved uz mūžīgo dzīvi. (Jāņa 4:14)

Pavasaris ir prieks. Ūdens ir miers. Aka ir beznosacījumu mīlestība. Dzīvajam pavasarim ir Svētais Gars, un tie ir augļi, ko Viņš pārpilnībā nes auglīgā sirdī ticība— neatkarīgi no tā, vai jūs karā ieskauj milzīga armija vai dzīvojat klusā vientulībā. Jēzus dos šo ūdeni pārpilnībā. Bet spainis, kuru jūs nolaižat Akā, nedrīkst būt piepildīts ar šaubām vai grēku, pretējā gadījumā tas neturēs neko. Tava sirds ir tas spainis. Tam ir jābūt tukšumam vai, pareizāk sakot, sevi iztukšot tā ir ticība un paļāvība, grēku nožēla un padošanās. (Neļaujiet sevi maldināt! Jūs nevarat būt Kristus līgava, ja paliekat gultā ar grēku.)

Ļaujiet savai dvēselei kliegt: "Ak Dievs, es jūtu, ka šī pasaule ar galvu krīt zemē, ka tumsa mani apņem, ka es grūti atvilkt elpu, laikam skrienot... bet es uzticos Tev. pilnīgi tāpēc, ka Tu teici, ka pat mati uz manas galvas ir saskaitīti. Ja Tu rūpējies par zvirbuļiem, cik daudz vairāk es ticu Tev, kas par mani izlēja tavas asinis, nesīs mani tagad."

Tā ir tā lūgšana, kurš pievērš acis uz Jēzu. Pirms izlasiet manas pēdējās domas, es vēlos padalīties ar citu dziesmu, ko uzrakstīju. Lai tā kļūst par lūgšanu uz tavām lūpām un par dziesmu tavā sirdī:

Dziesma: Fix My Eyes

 

SVĒTUMA ZVAIGZNES

Ļaunums nav vienīgais mākonis, kas mūs ieskauj. Ir arī tas "liecinieku mākonis", par kuru runāja svētais Pāvils. Šīs ir dvēseles, kas gāja pirms mums un kuras tagad ar savu dzīves liecību var parādīt mums ceļu, kas jāiet. Kā mēs varam aizmirst svētā Ignācija no Antiohijas drosmi, kurš lūdza tikt moceklim? Vai arī svētā Perpetua, kas veda gladiatora trīcošo roku pie viņas rīkles? Vai svētais Maksimiliāns Kolbe, kurš nāves nometnē nomainīja savu dzīvību pret citu ieslodzīto? Mēs savos laikos redzam Mātes Terēzes vai pāvesta Jāņa Pāvila II spēcīgo dzīvi, kas, lai arī nebija bez ciešanu, kļuva par dzīvām mīlestības liesmām neatkarīgi no tā, vai tā bija līķu izņemšana no Kalkutas notekcaurulēm vai patiesības sludināšana, saskaroties ar komunismu un citi materiālisma veidi.

No kurienes rodas šāds prieks, drosme un degsme tik briesmīgu vētru vidū? Tas nāk no Jēzus kontemplācijas viņu dvēselēs... un pēc tam atdarinot to, ko viņi redz.

Pirms kāda laika man atskanēja vārdi:

Tumsai kļūstot tumšākai, Zvaigznes kļūst gaišākas.

Mēs varam skatīties uz laiku, kurā dzīvojam, kā nomācošu vai kā uz iespēju būt lieciniekam. Kad pasaule ir pilna ar neveselīgas pārtikas, vai dvēseles galu galā nesāks meklēt īsto maltīti? Kad viņi būs iztērējuši sevi materiālisma un neierobežota hedonisma iluzorajām vēlmēm, vai viņi, tāpat kā pazudušais dēls, nemeklēs Tēva māju? Es ticu, ka viņi būs un ir… un jums un man ir jābūt viņu priekšā kā Jēzus rokām, kājām un mutei. Tumsai kļūstot tumšākai, jūsu dzīves svētumam vajadzētu kļūt arvien redzamākam. 

Esiet nevainojami un nevainīgi, bez vainas, nevainojami Dieva bērni greizās un samaitātās paaudzes vidū, starp kurām jūs spīdat kā gaismas pasaulē, turoties pie dzīvības vārda... (Fil 2:15-16)

Es uzdrošinos teikt, ka šī ir lielākās evaņģelizācijas stunda, kas gatavojas slaucīt zemi. Tā ir Baznīcas godības stunda, kad tā uzreiz ievilks savā klēpī daudzus zagļus, kas kliedz: "Atceries mani, kad tu nāksi savā valstībā..." un tajā pašā laikā būs ņirgājās un vajāja, pat no viņas pašas rindām. Tā ir stunda, kad Svētais Gars tiks izliets pār cilvēci, lai mūsu dēli un meitas pravietotu, mūsu jaunekļi redzētu vīzijas un veci vīri sapņo par cerību pilnu nākotni.

Šīs ir gatavošanās dienas nolaišanās, nolaišanās miera laikmetā, kad visa radība atkal iemirdzēsies kā Ēdenes dārzs, kad Jēzus valdīšana sniedzas līdz pašiem zemes galiem. Tā nav izmisuma diena, bet gan Cerības rītausma; tā nav miega stunda, bet gan gatavošanās kaujai.

Un tie, kas pievērš acis uz Jēzu, tie, kas izsalkuši un izslāpuši pēc taisnības, kliedz:Cik ilgi, Kungs, cik ilgi?"... viņi patiešām būs apmierināti.

Ūdeņi ir pieauguši, un pār mums ir stipras vētras, taču mēs nebaidāmies no noslīkšanas, jo mēs stingri stāvam uz klints. Ļaujiet jūrai trakot, tā nevar salauzt akmeni. Ļaujiet viļņiem pacelties, viņi nevar nogremdēt Jēzus laivu. No kā mums jābaidās? Nāve? Dzīve man nozīmē Kristu, un nāve ir ieguvums. Trimda? Zeme un tās pilnība pieder Tam Kungam. Mūsu preču konfiskācija? Mēs neko šajā pasaulē neesam ieveduši, un mēs noteikti no tā neko neizņemsim ... Tāpēc es koncentrējos uz pašreizējo situāciju un aicinu jūs, mani draugi, būt pārliecinātiem. - Sv. Džons Krizostoms, Stundu liturģija, IV sējums, P. 1377

 
Lai klausītos visas Marka mūzikas paraugus, dodieties uz:
www.markmallett.com

TURPMĀKĀ LASĪŠANA:

Podcast: Spēlēt jaunā logā | Download