Jēzus ir Dievs

MUSULMAŅI ticiet, ka Viņš ir pravietis. Jehovas liecinieki, ka Viņš bija erceņģelis Miķelis. Citi, ka Viņš ir tikai vēsturiska personība, un vēl citi ir tikai mīts.

Bet Jēzus ir Dievs.

Tikai selektīva Bībeles lasīšana vai rakstītā Vārda apzināta sagrozīšana maina skaidri rakstīto. Pēc ilgām debatēm ar ebrejiem tikai tad, kad Jēzus noteikti atklāj savējos identitāte ka viņi pēkšņi vēlas Viņu nomētāt ar akmeņiem:

Āmen, āmen, es jums saku: pirms Ābrahāms radās, ES ESMU. (Šodienas evaņģēlijs)

Jēzus lieto terminu “ES ESMU”, kas ebreju valodā nozīmē Jahve -vārds, ko Dievs noteica Mozus priekšā Sinajā:

Es esmu, kas es esmu. (Ex 3:14)

Tāpēc tas bija zaimojošs pret neticīgajiem ebrejiem, kuri nekavējoties gribēja Viņu nogalināt. Viņiem bija vēl viena iespēja Ģetzemanes dārzā, kur atkal Jēzus lieto šo vārdu Jave Viņam pašam — un bez maza iespaida uz Viņa klausītājiem:

"Ko tu meklē?" Tie viņam atbildēja: Jēzu Nāzorieti. Viņš tiem sacīja: "ES ESMU"... Kad viņš tiem sacīja: "ES ESMU", viņi novērsās un nokrita zemē. (Jņ 18:5-6)

Patiesību, ka Jēzus, “Dieva Vārds”, pastāvēja pirms visas radības, skaidri izskaidroja apustulis Jānis, kurš atklāja Savu evaņģēliju, sakot:

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. (Džons 1: 1)

Un Jāņa Apokalipsē Jēzus piemēro sev titulu, ko Dievs izmantoja Jesajas grāmatā, kur Viņš saka: “Es esmu pirmais, es esmu pēdējais; nav neviena Dieva, izņemot mani." ^[1]sk. Ir 44:6 Vairākas reizes Jēzus izmantoja vienu un to pašu apzīmējumu:

Nebaidies. Es esmu pirmais un pēdējais. (Atkl. 1:17; skat. arī 1:8; 2:8; un 22:12–13)

Jāatzīmē, ka Elizabete, pat neredzot Jēzu, pravietiski identificēja bērnu savas māsīcas Marijas klēpī, nosaucot Viņu par “manu Kungu”. ^[2]sal. Lk 1:43 Svētais Pāvils apliecina, ka Jēzus nāca ”Dieva izskatā”. ^[3]sal. Fil 2: 6 Un, kad Toms ieliek savus pirkstus Kristus sānos pēc Viņa augšāmcelšanās, Jēzus viņam nenorāda, kad Toms kliedz: "Mans Kungs un mans Dievs!" ^[4]sal. Jāņa 20:28 Patiešām, kad Jānis nokrīt, lai pielūgtu eņģeli, kurš viņam parādīja milzīgās atklāsmes, ko viņš pierakstīja, eņģelis viņu aptur, sakot: “Nedari! Es esmu tavs kalps…” ^[5]sal. Atkl 22:8

Protams, ja jūs kādreiz esat stāvējis pie durvīm ar Jehovas liecinieku, jūs drīz sāksit redzēt, kā šie Raksti tiek sagrozīti un sagrozīti, lai nozīmētu kaut ko tādu, kas nav. Tad tiešām rodas jautājums, kam agrīnā Baznīca ticēja pirms Bībeles rašanās 4. gadsimtā?

Ignācijs, saukts arī par Teoforu, Efesas Baznīcai Āzijā… caur patiesām ciešanām izvēlēts pēc Tēva gribas Jēzū Kristū, mūsu Dievā… Jo mūsu Dievu, Jēzu Kristu, ir ieņemta Marija.. — Antiohijas Ignācija (110. g. pēc Kristus) Vēstule efeziešiem, 1, 18: 2

…Jēzus Kristus, mūsu Kungs un Dievs, un Pestītājs un Ķēniņš… - Sv. Irēnejs, pret ķecerībām; Against Heresies 1:10:1, (189. g. AD)

Viņš vienīgais ir gan Dievs, gan cilvēks, un visu mūsu labo lietu avots. — Aleksandrijas Klements, Pamudinājums grieķiem 1:7:1, (190. g. AD)

Lai gan viņš bija Dievs, viņš pieņēma miesu; un tapis par cilvēku, viņš palika tāds, kāds bija: Dievs. — Origens, Pamatdoktrīnas, 1:0:4, (225. g. pēc Kristus).

Patiešām, Dievs, kurš noslēdza derību ar Ābrahāmu, nolaidās miesā, lai īstenotu jauno un mūžīgo derību — Jēzu, Svētās Trīsvienības otro personu.

Viņš, Tas Kungs, ir mūsu Dievs... (Šodienas psalms)