THE Pēdējās dienās mans gars ir juties tā, it kā ap to būtu piesiets enkurs... it kā es skatītos uz okeāna virsmu pie izdziestošas Saules gaismas, jo es grimstu arvien dziļāk nogurumā.
Tajā pašā laikā es dzirdu balsi savā sirdī, kas saka:
Nepadodies! Esiet nomodā… tie ir Dārza, desmit Jaunavu kārdinājumi, kas aizmiga pirms sava Līgavaiņa atgriešanās…
Tā kā līgavainis aizkavējās, viņi visi snauda un gulēja. (Mat. 25:5)
Dienas beigās es vērsos pie lasījumu biroja un izlasīju:
Cik svētīti, cik laimīgi ir tie kalpi, kurus Tas Kungs atradīs nomodā, kad viņš atnāks. Svētīgs ir gaidīšanas laiks kad mēs esam nomodā Kungam, Visuma Radītājam, kurš piepilda visas lietas un pārspēj visas lietas.
Kā es vēlētos, lai viņš mani, savu pazemīgo kalpu, pamodinātu no slinkuma miega, lai gan es esmu mazvērtīgs. Kā es vēlētos, lai viņš mani aizdedzinātu ar dievišķās mīlestības uguni. Viņa mīlestības liesmas deg aiz zvaigznēm; ilgas pēc viņa nepārvaramiem priekiem un dievišķās uguns vienmēr deg manī!
Kā es vēlētos, lai es būtu pelnījis, lai mana laterna vienmēr degtu naktī mana Kunga templī, lai dotu gaismu visiem, kas ienāk mana Dieva namā. Dod man, Kungs, tava Dēla Jēzus Kristus un mana Dieva vārdā šo mīlestību, kas neizzūd, lai mana laterna, kas deg manī un dod gaismu citiem, vienmēr iedegtos un nekad neizdziest. — Sv. Kolumbāns, Stundu liturģija, IV sējums, P. 382.
