Vairāk par viltus praviešiem

KAD mans garīgais direktors lūdza mani uzrakstīt tālāk par “viltus praviešiem”, es apdomāju, kā viņi mūsdienās bieži tiek definēti. Parasti cilvēki uzskata “viltus praviešus” kā tos, kas nepareizi paredz nākotni. Bet, kad Jēzus vai apustuļi runāja par viltus praviešiem, viņi parasti runāja par tiem ietvaros Baznīca, kas citus apmaldīja, vai nu nerunājot patiesību, vai to dzirdinot, vai arī vispār sludinot citu evaņģēliju ...

Mīļie, neuzticieties katram garam, bet pārbaudiet garus, lai noskaidrotu, vai viņi pieder Dievam, jo ​​pasaulē ir izgājuši daudzi viltus pravieši. (1. Jāņa 4: 1.)

WOE jums

Ir kāda Rakstu vieta, kurai katram ticīgajam vajadzētu likt apstāties un pārdomāt:

Bēdas jums, kad visi par jums runā labi, jo viņu senči šādi rīkojās ar viltus praviešiem. (Lūkas 6:26)

Tā kā šis vārds atbalsojas pie mūsu baznīcu politkorektajām sienām, mums būtu labi jau no paša sākuma uzdot sev jautājumu: Vai es pats esmu viltus pravietis?

Es atzīstu, ka pirmajos šī apustulāta rakstīšanas gados es bieži cīnījos ar šo jautājumu asarās, tā kā Gars mani bieži ir pamudinājis darboties savas Kristības pravietiskajā kabinetā. Es vienkārši negribēju rakstīt uz to, ko Tas Kungs mani piesaista saistībā ar pašreizējām un nākotnes lietām (un, kad esmu mēģinājis bēgt vai pārlēkt no kuģa, “valis” vienmēr ir mani iespiedis atpakaļ pludmalē ...)

Bet šeit es atkal norādu uz iepriekšminētās daļas dziļāko nozīmi. Bēdas tev, ja visi par tevi labi runā. Baznīcā un arī plašākā sabiedrībā ir briesmīga slimība: tas ir, gandrīz neirotiskajai vajadzībai būt “politkorektai”. Lai gan pieklājība un iejūtība ir laba, patiesības balināšana “miera labad” nav. ^[1]redzēt Par katru cenu

Es domāju, ka mūsdienu dzīve, ieskaitot dzīvi Baznīcā, cieš no viltus nevēlēšanās aizskart, kas rada piesardzību un labas manieres, taču pārāk bieži izrādās gļēvums. Cilvēki ir viens otram parādā cieņu un atbilstošu pieklājību. Bet mēs arī esam viens otram parādā patiesību - tas nozīmē labestību. —Arhibīskaps Čārlzs J. Čaputs, OFM Cap. Iznākšana Cēzaram: katoļu politiskais aicinājums, 23. gada 2009. februāris, Toronto, Kanāda

Tas šodien nav acīmredzams nekā tad, kad mūsu vadītāji nespēj mācīt ticību un morāli, it īpaši tad, kad tie ir vissteidzamākie un acīmredzami vajadzīgi.

Bēdas Izraēla ganiem, kas ganījušies paši! Jūs ne stiprinājāt vājos, ne dziedējāt slimos, ne sasietat ievainotos. Jūs neatgriezāt klaiņojošos un meklējāt pazudušos ... Tāpēc viņi tika izklīdināti ganu trūkuma dēļ un kļuva par barību visiem savvaļas zvēriem. (Ecēhiēla 34: 2–5)

Bez ganiem aitas tiek zaudētas. 23. psalms runā par “labu ganu”, kas vada savas avis pa “nāves ēnas ieleju”. ar “stieni un personālu”, lai mierinātu un vadītu. Ganu personālam ir vairākas funkcijas. Krāpnieks tiek izmantots, lai greifers klaiņojošu aitu un ievilktu to ganāmpulkā; personāls ir garš, lai palīdzētu aizstāvēt ganāmpulku, turot plēsējus prom. Tā tas ir arī ar ieceltajiem ticības skolotājiem: viņiem ir pienākums pievilkt klaiņojošo muguru, kā arī atvairīt “viltus praviešus”, kuri viņus nomaldīs. Pāvils bīskapiem rakstīja:

Esiet modri pār sevi un visu ganāmpulku, kura svētais Gars jūs ir iecēlis par pārraugiem, kurā jūs kopjat Dieva draudzi, kuru viņš ieguvis ar savām asinīm. (Apustuļu darbi 20:28)

Un Pēteris sacīja:

Cilvēku vidū bija arī viltus pravieši, tāpat kā jūsu vidū būs viltus skolotāji, kuri ieviesīs postošās ķecerības un pat noliegs Skolotāju, kurš tos izpircis, strauji iznīcinot viņus. (2. Pt 2: 1)

Mūsdienu lielā ķecerība ir “relatīvisms”, kas kā dūmi ir iesūcies Baznīcā, apreibinot milzīgu garīdznieku un laju cilvēku daļu ar vēlmi, lai citi par viņiem labi runātu.

Sabiedrībā, kuras domāšanu pārvalda “relatīvisma tirānija” un kurā politiskais korektums un cieņa pret cilvēku ir galvenie kritēriji tam, kas ir jādara un no kā jāizvairās, jēdzienam, kā vadīt kādu morālā kļūdā, nav lielas jēgas. . Brīnumus šādā sabiedrībā izraisa fakts, ka kāds neievēro politkorektumu un tādējādi šķietami traucē tā saukto sabiedrības mieru. -Arhibīskaps Raimonds L. Bērks, Apustuliskā paraksta prefekts, Pārdomas par cīņu, lai veicinātu dzīves kultūru, InsideCatholic partnerības vakariņas, Vašingtona, 18. gada 2009. septembris

Šis politkorektums faktiski ir tas pats “melīgais gars”, kas Vecajā Derībā inficēja ķēniņa Ahaba tiesas praviešus. ^[2]sal. 1. Ķēniņu 22. nodaļa Kad Ahabs vēlējās doties kaujā, viņš lūdza viņu padomu. Visi pravieši, izņemot vienu, sacīja viņam, ka viņam izdosies jo viņi zināja, ja sacīs pretējo, viņus sodīs. Bet pravietis Mikija teica patiesību, ka karalis faktiski nomirs kaujas laukā. Par to Mikiju iemeta cietumā un baroja ar mazām devām. Tieši šīs pašas vajāšanas bailes ir izraisījušas kompromisa garu šodien Baznīcā. ^[3]sal. Kompromisu skola

Tie, kas izaicina šo jauno pagānismu, saskaras ar sarežģītu variantu. Vai nu viņi atbilst šai filozofijai, vai arī saskaras ar mocekļa izredzēm. —Fr. Džons Hardons (1914–2000), Kā šodien būt uzticīgam katoļticīgajam? Būt uzticīgam Romas bīskapam; http://www.therealpresence.org/eucharst/intro/loyalty.htm

Rietumu pasaulē šī “moceklība” līdz šim nav bijusi asiņaina.

Mūsdienās cena, kas jāmaksā par uzticību Evaņģēlijam, vairs netiek pakārta, zīmēta un kvartalizēta, bet bieži vien tā tiek atlaista no rokas, izsmieta vai parodēta. Un tomēr Baznīca nevar atkāpties no uzdevuma pasludināt Kristu un viņa evaņģēliju kā glābjošu patiesību, mūsu kā indivīdu galīgās laimes avotu un kā taisnīgas un humānas sabiedrības pamatu. —POPE BENEDICT XVI, Londona, Anglija, 18. gada 2010. septembris; Zenit

Kad es domāju par daudzajiem mocekļiem, kuri drosmīgi gāja bojā, dažreiz pat apzināti ceļojot uz Romu, lai tiktu vajāti ... un kā tad šodien vilcināmies iestāties par patiesību tāpēc, ka mēs nevēlamies izjaukt klausītāju, draudzes vai diecēzes līdzsvaru (un zaudēt savu “labo” reputāciju) ... Es nodrebēju no Jēzus vārdiem: Bēdas tev, ja visi par tevi labi runā.

Vai es tagad izpelnījos labvēlību cilvēkiem vai Dievam? Vai arī es cenšos izpatikt cilvēkiem? Ja es joprojām mēģinātu izpatikt cilvēkiem, es nebūtu Kristus vergs. (Gal 1:10)

Viltus pravietis ir tas, kurš aizmirsis, kas ir viņa Skolotājs - kurš cilvēkiem padarījis patīkamu savu evaņģēliju un citu apstiprināšanu par savu elku. Ko Jēzus teiks savai Baznīcai, kad mēs parādīsimies Viņa tiesas sēdekļa priekšā un skatīsimies uz brūcēm Viņa rokās un kājās, kamēr mūsu pašu rokas un kājas tiek koptas ar citu uzslavu?

PAR HORIZONU

Pravietis ir tas, kurš stāsta patiesību par savu kontaktu ar Dievu spēku - patiesību šodienai, kas, protams, izgaismo arī nākotni. —Kardināls Džozefs Ratzingers (POPE BENEDIKTS XVI), Kristiešu pareģojumi, Post-Biblical Tradition, Niels Kristians Hvidts, Priekšvārds, lpp. vii

Mēģinājums būt uzticīgam svētītā Jāņa Pāvila II lūgumam jauniešiem būt “rīta sargiem” jaunās tūkstošgades sākumā ir bijis grūts uzdevums, “milzīgs uzdevums”, kā viņš pats teica. Jo uzreiz mums visapkārt ir tik daudz brīnišķīgu cerību pazīmju it īpaši jauniešiem, kuri atsaucās Svētā tēva aicinājumam atdot savu dzīvību Jēzum un dzīves evaņģēlijam. Un kā mēs nevaram būt pateicīgi par mūsu Svētās Mātes klātbūtni un iejaukšanos viņas svētnīcās visā pasaulē? Tajā pašā laikā rītausmai ir nav ieradās, un atkrišanas tumsa turpina izplatīties visā pasaulē. Tā tagad ir tik plaši izplatīta, tik izplatīta, ka patiesība mūsdienās patiešām sāk izmirt kā liesma. ^[4]redzēt Gruzdoša svece Cik daudzi no jums ir rakstījuši man par saviem tuviniekiem, kuri ir pakļāvušies šīs dienas morālajam relatīvismam un pagānismam? Cik vecāku es esmu lūgusi un raudājusi, kuru bērni ir pilnībā pametuši savu ticību? Cik daudz katoļu mūsdienās vairs neuzskata misi par būtisku, jo draudzes turpina slēgt darbu, un bīskapi priesterus importē no ārzemēm? Cik skaļa ir sacelšanās draudīgā balss ^[5]redzēt Vajāšanas ir tuvu tiek celts pret Svēto Tēvu un ticīgajiem? ^[6]redzēt Pāvests: Apostoasija termometrs Tās visas liecina, ka kaut kas briesmīgs ir nogājis greizi.

Un tomēr tajā pašā laikā, kad plašas Baznīcas daļas ļaujas pasaules garam, Dievišķā žēlsirdība sasniedz visu pasauli. ^[7]sal. Tiem, kas ir mirstīgajā grēkā Tieši tad, kad šķiet, ka mūs visvairāk ir pelnījuši pamest - piemēram, pazudušo dēlu uz ceļiem cūku mēslos ^[8]sal. Lūkas 15: 11-32- tieši tad Jēzus ir teicis, ka arī mēs esam pazuduši un bez gana, bet tas tā Viņš ir Labais Gans, kurš atnācis pēc mums!

Kurš cilvēks no jums, kam ir simts aitu un kuru pazaudējat, neatstātu deviņdesmit deviņus tuksnesī un dotos pēc pazudušā, līdz to atradīs? … But Ciāna sacīja: “Tas Kungs mani ir atstājis; mans Kungs ir mani aizmirsis. ” Vai māte var aizmirst savu zīdaini, būt bez maiguma pret dzemdes bērnu? Pat ja viņai būtu jāaizmirst, es jūs nekad neaizmirsīšu ... un, ierodoties mājās, viņš sasauc savus draugus un kaimiņus un saka viņiem: “Priecājieties kopā ar mani, jo esmu atradis savas pazudušās aitas. Es jums saku, tāpat kā debesīs būs lielāks prieks par vienu grēcinieku, kurš nožēlo grēkus, nekā par deviņdesmit deviņiem taisnīgiem cilvēkiem, kuriem nav vajadzīga grēku nožēlošana (Lūkas 15: 4, Jesajas 49: 14-15; Lūkas 15 : 6-7)

Jā, dažiem no mūsu laika viltus praviešiem nav cerību piedāvāt. Viņi runā tikai par sodu, spriedumu, likteni un drūmumu. Bet tas nav mūsu Dievs. Viņš IR mīlestība. Viņš ir nemainīgs, tāpat kā saule, vienmēr aicina un piesaista cilvēci pie sevis. Kaut arī mūsu grēki var celties kā biezu, vulkānisku, melnu dūmu plūdi, lai aizsegtu Viņa gaismu, Viņš vienmēr paliek mirdzošs aiz tā, gaidot, lai sūtītu cerības staru saviem izbrāķētajiem bērniem, aicinot viņus atgriezties mājās.

Brāļi un māsas, daudzi no mums ir viltus pravieši. Bet Dievs ir izaudzinājis arī patiesus praviešus arī mūsdienās - Burkes, Čaputus, Hardonus un, protams, mūsu laiku pāvestus. Mūs nepamet! Bet arī mēs nevaram būt dumji. Ir absolūti nepieciešams, lai mēs iemācītos lūgt un klausīties, lai atpazītu patiesā Gana balsi. Pretējā gadījumā mēs riskējam sajaukt vilkus ar aitām vai arī paši kļūt par vilkiem ... ^[9]noskatīties Dieva balss I daļas dzirdēšana un II daļa

Es zinu, ka pēc manas aiziešanas starp jums nāks mežonīgi vilki, kas ganāmpulku nesaudzēs. Un no jūsu grupas cilvēki nāks klajā ar patiesības sagrozīšanu, lai mācekļus aizvestu aiz viņiem. Tāpēc esiet modrs un atcerieties, ka trīs gadus, nakti un dienu, es nemitīgi katru no jums pamudināju ar asarām. (Apustuļu darbi 20: 29-31)

Kad viņš ir izdzinis visus savus, viņš iet tiem pa priekšu, un aitas seko viņam, jo ​​viņi atpazīst viņa balsi. Bet viņi nesekos svešiniekam; viņi bēgs no viņa, jo neatpazīst svešinieku balsi ... (Jāņa 10: 4-5)