DĀRGS draugi, mans nesenais ieraksts Naktī aizdedzināja burtu uzplūdus, kas līdzīgi nekā agrāk. Es esmu tik dziļi pateicīgs par vēstulēm un piezīmēm par mīlestību, rūpēm un laipnību, kas paustas no visas pasaules. Jūs esat man atgādinājis, ka es nerunāju vakuumā, ka daudzi no jums ir bijuši un joprojām ir dziļi ietekmēti Tagadējais vārds. Paldies Dievam, kurš mūs visus izmanto pat savās izpausmēs.
Daži no jums ir domājuši, ka es pametu kalpošanu. Tomēr e-pastā, ko izsūtīju, un piezīmē Facebook, viņi ļoti skaidri norāda, ka es veicu “pauzi”. Šis gads daudzējādā ziņā bijis nemierīgs. Esmu izstiepts līdz savām robežām. Esmu mazliet izdegusi. Man ir jāpārkalibrē. Man ir jāpiebremzē neticamais dzīves ritms, kurā esmu. Tāpat kā Jēzum, man ir "jākāpj kalnā" un jāpavada laiks vienatnē ar savu Debesu Tēvu un jāļauj Viņam mani dziedināt, kad es atklāju salauzto un brūču. mana dzīve, ko atklāja šī gada spiediena katls. Man jāieiet īstā un dziļā attīrīšanā.
Parasti es jums rakstu Adventa laikā un Ziemassvētkos, bet šogad man vienkārši jāpaņem pauze. Man ir visneticamākā ģimene, un es viņiem vairāk nekā jebkuram esmu parādā, lai panāktu līdzsvaru. Tāpat kā jebkura cita kristiešu ģimene, arī mēs esam pakļauti uzbrukumiem. Bet jau tagad mīlestība, kas mums ir vienam pret otru, izrādās stiprāka par nāvi.
NE VĒJS NE VIĻŅI
Un tā, man ir pēdējais atvadīšanās vārds, kas bija manā sirdī pirms divām nedēļām, bet es nevarēju atrast laiku rakstīt. Man tas jādara tagad, jo tik daudzi no jums ir pauduši, ka arī jūs ciešat no vissmagākajiem pārbaudījumiem. Esmu pārliecināts, ka tagad esam nonākuši, iespējams, lielākajos pārbaudījumos, ar kādiem Baznīca jebkad ir saskārusies. Tā ir Kristus līgavas šķīstīšana. Tam vien vajadzētu dot jums cerību, jo Jēzus vēlas mūs padarīt skaistus, nevis atstāt mūs iemaldīties disfunkcijā.
Neatkarīgi no tā, vai tā ir mūsu laika Lielā vētra vai personīgās vētras, kuras jūs pārdzīvojat (un tās kļūst arvien vairāk saistītas), kārdinājums ļaut vējiem un viļņiem salauzt jūsu un manējo apņemšanos.
Tad viņš lika mācekļiem iekāpt laivā un braukt viņam pa priekšu uz otru krastu, kamēr viņš atlaida pūļus. To izdarījis, viņš viens uzkāpa kalnā lūgties. Kad bija vakars, viņš tur bija viens. Tikmēr laivu, kas atradās jau dažas jūdzes no krasta, mētājās viļņi, jo vējš bija pret to. (Mat. 14:22-24)
Kādi ir tie viļņi, ar kuriem jūs šobrīd mētājas? Vai šķiet, ka dzīves vēji ir pilnīgi pret jums, ja ne pats Dievs (vējš ir arī Svētā Gara simbols)? Tā vietā, lai tagad teiktu jums "dzīvot šajā mirklī", "tikai lūgties" vai "piedāvāt" utt. Es vienkārši vēlos atzīt, ka vēji jūsu dzīvē jums ir īsti un viļņi tiešām ir pārliecinoši. Tie var būt cilvēciski neiespējami atrisināt. Viņi patiešām var sagraut jūs, jūsu laulību, jūsu ģimeni, jūsu darbu, jūsu veselību, jūsu drošību utt. Tā tas jums šobrīd šķiet, un jums vienkārši nepieciešams kāds, kas jums pateiktu, jā, jūs patiešām esat ciešat un jūtaties vientuļi. Pat Dievs var šķist nekas cits kā spoks naktī.
Ceturtajā nakts sardzē viņš nāca pie viņiem, staigādams pa jūru. Kad mācekļi redzēja viņu ejam pa jūru, viņi izbijās. "Tas ir spoks," viņi teica un izbiedēti kliedza. (Mat. 14:25-26)
Nu, ja tāds kādreiz ir bijis, vai šis nav tas ticības brīdis, ar kuru tagad saskaramies gan jūs, gan es? Cik viegli ir noticēt, kad jūtam mierinājumu. Bet “Ticība ir cerētā apzināšanās un lietu pierādījums nav redzēts." [1]Ebrejiem 11: 1 Šeit ir lēmuma pieņemšanas brīdis. Jo, lai gan jums varētu rasties kārdinājums uzskatīt Jēzu par spoku, mītu, prāta izdomājumu, kā jums saka ateisti… Viņš stāv ārpus jūsu laivas un jums atkārto:
Saņemiet drosmi, tas esmu es; nebaidies. (pret 27)
Ak, Kungs, kā tu vari tā teikt, kad man visapkārt viss šķiet pazudis?! Šķiet, ka viss grimst bezcerības bezdibenī!
Nu Pēteris kā pašapziņas pilns kristietis izkāpa no laivas. Varbūt viņu pārņēma zināms pašapmierinātība, ka viņš bija drosmīgāks un uzticīgāks par pārējiem. Taču viņš drīz vien uzzināja, ka nevar mūžīgi staigāt, balstoties uz saviem dabiskajiem tikumiem, harizmām, dāvanām, prasmēm, augstprātību vai atsākšanu. Mums ir vajadzīgs Glābējs, jo mēs visi jāglābj. Mēs visi vienā vai otrā brīdī saskarsimies aci pret aci ar faktu, ka starp mums un Dievu, starp mums un Labestību patiešām ir bezdibenis, ko tikai Viņš var aizpildīt, tikai Viņš var pārvarēt.
…kad [Pēteris] ieraudzīja, cik stiprs vējš pūš, viņš nobijās; un, sācis grimt, viņš kliedza: "Kungs, glāb mani!" Tūlīt Jēzus izstiepa roku un satvēra viņu... (30.-31.)
Kad jūs stāvat pāri bezpalīdzības bezdibenim, brāļi un māsas, tas ir biedējoši un sāpīgi. Tajā brīdī ir tik daudz kārdinājumu... kārdinājums atgriezties komforta un viltus drošības laivā; kārdinājums krist izmisumā, redzot savu bezpalīdzību; kārdinājums domāt, ka Jēzus šoreiz tevi nenoķers; kārdinājums lepoties un tādējādi noliegt, jo visi tevi redz tādu, kāds tu esi; kārdinājums domāt, ka varu to izdarīt pats; un kārdinājums, iespējams, galvenokārt, atteikties no Jēzus glābjošās rokas, kad Viņš pastiepj roku (un tā vietā sniedzas pēc alkohola, pārtikas, seksa, narkotikām, bezjēdzīgas izklaides un tā tālāk, lai “izglābtu mani” no sāpēm).
Šajos vēju un viļņu brīžos, brāļi un māsas, tam ir jābūt tīram, neapstrādātam un Neuzvaramā ticība. Jēzus nemīlē vārdus. Viņš neattaisnojas. Viņš vienkārši saka pašpietiekamajiem, kas grimst zem viņu izmisuma:
Ak tu mazticīgais, kāpēc tu šaubījies? (pret 30-31)
Ticība ir tik pretrunā mūsu loģikai! Tas ir tik neloģiski mūsu miesai! Cik grūti ir pateikt un pēc tam dzīvot ar vārdiem:
Ak, Jēzu, es nododu sevi tev, parūpējies par visu!
Šī pamešana ietver īstu nāvi, patiesas sāpes, īstu pazemojumu, patiesas garīgas, emocionālas un garīgas ciešanas. Kāda ir alternatīva? Ciet bez Jēzus. Vai tu labāk neciestu kopā ar Viņu? Kad tu to darīsi, Viņš to darīs nav pievīla tevi. Viņš vienkārši nedarīs to, kā tu. Viņš to darīs vislabākajā veidā, un tas bieži vien ir noslēpums. Bet Viņa laikā un Viņa ceļā tu nonāksi otrā krastā, gaisma izlauzīsies cauri mākoņiem, un visas tavas ciešanas nesīs augļus kā ērkšķu krūms, kas dīgst rozes. Dievs darīs brīnumu tavā sirdī, pat ja visu citu sirdis paliks nemainīgas.
Viņi gribēja viņu ienest laivā, bet laiva uzreiz nonāca krastā, uz kuru viņi devās. (Jāņa 6:21)
Visbeidzot, pārtrauciet racionalizāciju, pārtrauciet teikt: “Protams, Mark. Bet ar mani tas nenotiks. Dievs mani neklausa." Tā ir lepnuma vai Sātana balss, nevis Patiesības balss. Melis un apsūdzētājs nerimstoši nāk, lai nozagtu jūsu cerību. Esi gudrs. Neļaujiet viņam.
Āmen, es jums saku: ja jums ir sinepju graudiņa lieluma ticība, jūs sacīsit šim kalnam: pārcelieties no šejienes uz turieni, un tas pārcelsies. Jums nekas nebūs neiespējams. (Mat. 17:20)
Skaties uz Jēzu, nevis uz vēju vai viļņiem. Ejiet šodien kalnā un sakiet: "Labi, Jēzu. ES tev uzticos. Šī mazā lūgšana ir viss, ko es varu izsaukt. Tās ir manas sinepju sēklas. Vienu brīdi vienlaikus. Es nododu sevi tev, rūpējies par visu!”
Tu esi mīlēts. Tiksimies drīz…
SAISTĪTĀ LASĪJUMS
Tagad vārds ir pilna laika kalpošana, kas
griba turpiniet ar jūsu atbalstu.
Svētī tevi un paldies.
Ceļot ar Marku iekšā Jūsu darbs IR Klientu apkalpošana Tagad Word,
noklikšķiniet uz reklāmkaroga zemāk, lai abonēt.
Jūsu e-pasts netiks kopīgots ar kādu citu.
Zemsvītras piezīmes
| ↑1 | Ebrejiem 11: 1 |
|---|