Par tikai diskrimināciju

 

DISKRIMINĀCIJA ir ļauns, vai ne? Bet patiesībā mēs katru dienu diskriminējam viens otru ...

Kādu dienu es steidzos un atradu stāvvietu tieši pie pasta nodaļas. Kad es novietoju savu automašīnu rindā, es ieraudzīju zīmi, kurā bija rakstīts "Tikai grūtniecēm". Es tiku izcelta no šīs ērtās vietas, jo neesmu stāvoklī. Braucot prom, sastapos ar visādām citādām diskriminācijām. Lai arī esmu labs braucējs, biju spiests apstāties krustojumā, lai gan tur nebija redzama mašīna. Arī steigā es nevarēju ātrumu, kaut arī šoseja bija brīva.   

Kad strādāju televīzijā, atceros, ka pieteicos uz reportiera amatu. Bet producents man teica, ka viņi meklē sievieti, vēlams kādu ar invaliditāti, lai gan viņi zināja, ka esmu kvalificēts šim darbam.  

Un tad ir vecāki, kuri neļauj savam pusaudzim pāriet uz citu pusaudžu māju jo viņi zina, ka tam būtu ļoti slikta ietekme. ^[1]"Slikta kompānija sabojā labus tikumus." 1. Kor 15:33 Ir atrakciju parki, kuros noteikta auguma bērni netiek braukti; teātri, kas neļaus turēt ieslēgtu mobilo tālruni izrādes laikā; ārsti, kuri neļaus jums vadīt automašīnu, ja esat pārāk vecs vai jūsu redze ir pārāk slikta; bankas, kas jums neizsniegs aizdevumu, ja jūsu kredītvēsture ir slikta, pat ja esat sakārtojis savas finanses; lidostas, kas liek jums izmantot citus skenerus nekā citas; valdības, kas uzstāj, ka maksājat nodokļus, kas pārsniedz noteiktu ienākumu; un likumdevēji, kuri aizliedz jums zagt, kad esat salauzts, vai nogalināt, kad esat dusmīgs.

Redziet, mēs katru dienu diskriminējam viens otra uzvedību, lai aizsargātu kopējo labumu, gūtu labumu mazāk labvēlīgajiem, lai cienītu citu cieņu, aizsargātu savu privātumu un īpašumu un uzturētu civilo kārtību. Visas šīs diskriminācijas tiek uzliktas ar morālas atbildības sajūtu pret sevi un citiem. Taču līdz nesenam laikam šīs morāles prasības nav radušās no gaisa vai vienkārši jūtām...

 

DABAS LIKUMS

Kopš radīšanas rītausmas cilvēks savas lietas vairāk vai mazāk ir vērtējis pēc tiesību sistēmām, kas atvasinātas no “dabiskā likuma”, ciktāl viņš ir sekojis saprāta gaismai. Šo likumu sauc par “dabisku”, nevis atsaucoties uz iracionālu būtņu dabu, bet gan tāpēc iemesls, kas nosaka, ka tā pieder cilvēka dabai:

Kur tad šie noteikumi ir rakstīti, ja ne tās gaismas grāmatā, ko mēs saucam par patiesību?... Dabiskais likums nav nekas cits kā izpratnes gaisma, ko mums ir ielicis Dievs; caur to mēs zinām, kas mums jādara un no kā jāizvairās. Dievs ir devis šo gaismu jeb likumu radīšanas laikā. —St. Tomass Akvīnas, Dec. præc. I; Katoļu baznīcas katehisms, n. 1955. lpp

Taču šo izpratnes gaismu var aptumšot grēks: alkatība, iekāre, dusmas, rūgtums, ambīcijas un tā tālāk. Kā tādam kritušajam cilvēkam pastāvīgi jāmeklē augstākā saprāta gaisma, ko pats Dievs ir iespiedis cilvēka sirdī, atkal pakļaujoties “sākotnējai morālajai izjūtai, kas ļauj cilvēkam ar saprātu atšķirt labo un ļauno, patiesību un melus. ” ^[2]CCC, n. 1954. lpp 

Un šī ir Dievišķās Atklāsmes primārā loma, kas dota caur praviešiem, nodota tālāk caur patriarhiem, pilnībā atklāta Jēzus Kristus dzīvē, vārdos un darbos un uzticēta Baznīcai. Tādējādi Baznīcas misija daļēji ir nodrošināt…

…žēlastība un atklāsme, lai morālās un reliģiskās patiesības varētu zināt “ikviens ar stingru pārliecību un bez maldu piejaukuma”. — Pijs XII, Humani generis: DS 3876; sk. Dei Filiuss 2: DS 3005; CCC, n. 1960. lpp

 

KRUSTIEELAS

Nesen notikušajā konferencē Albertā, Kanādā, arhibīskaps Ričards Smits sacīja, ka, neskatoties uz sasniegumi, skaistums un brīvība, ko valsts līdz šim ir baudījusi, tā ir nonākusi "krustcelēs". Patiešām, visa cilvēce stāv šajā krustojumā pirms "pārmaiņu cunami", kā viņš teica. ^[3]sal. Morālais cunami un Garīgais cunami “Laulības pārdefinēšana”, “dzimuma mainīguma” ieviešana, “eitanāzija” utt. ir aspekti, kurus viņš uzsvēra, kur dabas likums tiek ignorēts un grauts. Kā izteicās slavenais romiešu orators Markuss Tulliuss Cicerons:

…ir īsts likums: pareizais iemesls. Tas ir saskaņā ar dabu, ir izkliedēts starp visiem cilvēkiem un ir nemainīgs un mūžīgs; tās rīkojumus, kas izsauc dienesta pienākumus; tā aizliegumi novērš apvainojumu... Aizstāt to ar pretēju likumu ir svētu zaimošana; aizliegts piemērot kaut vienu no tā noteikumiem; neviens nevar to pilnībā atcelt. Sākot noRipss. III,22,33; CCC, n. 1956. lpp

Kad Baznīca paceļ balsi, lai teiktu, ka šī vai cita rīcība ir amorāla vai neatbilst mūsu dabai, viņa izdara tikai diskriminācija sakņojas gan dabas, gan morāles likumā. Viņa saka, ka individuālās emocijas vai argumentācija nekad nevar objektīvi saukt par "labu" to, kas ir pretrunā ar absolūtajiem, ko dabiskais morāles likums nodrošina kā nekļūdīgu ceļvedi.

“Pārmaiņu cunami”, kas plosās cauri pasaulei, ir saistīts ar mūsu eksistences pamatjautājumiem: laulību, seksualitāti un cilvēka cieņu. Laulība, Baznīca māca, var tikai jādefinē kā savienība starp a vīrietis un sieviete tieši tāpēc, ka cilvēka saprāts, kas sakņojas bioloģiskos un antropoloģiskajos faktos, to mums saka, tāpat kā Raksti. 

Vai jūs neesat lasījuši, ka Radītājs jau no paša sākuma "ir radījis viņus par vīrieti un sievieti" un sacījis: "Tā iemesla dēļ vīrs atstās tēvu un māti un pievienosies savai sievai, un abi kļūs par vienu miesu"? (Mat. 19:4-5)

Patiešām, ja paņemat jebkura cilvēka šūnas un ievietojat tās mikroskopā — tālu no sabiedrības sociālās kondicionēšanas, vecāku ietekmes, sociālās inženierijas, indoktrinācijas un izglītības sistēmām —, jūs atklāsiet, ka viņiem ir tikai XY hromosomas, ja tās ir vīriešu vai XX hromosomas, ja tās ir sievietes. Zinātne un Raksti apstiprina viens otru -fides et ratio. 

Tādējādi likumdevēji un tie tiesneši, kuriem ir pienākums ievērot likuma praksi, nevar ignorēt dabiskos likumus, izmantojot pašvadītu ideoloģiju vai pat vairākuma viedokli. 

... civiltiesības nevar būt pretrunā ar pareizo pamatojumu, nezaudējot saistošo spēku uz sirdsapziņu. Katrs cilvēces radītais likums ir likumīgs, ciktāl tas atbilst dabiskajam morālajam likumam, ko atzīst pareizais pamatojums, un ciktāl tas respektē ikvienas personas neatsavināmās tiesības. Sākot noApsvērumi attiecībā uz priekšlikumiem juridiskas atzīšanas piešķiršanai homoseksuālu personu arodbiedrībām; 6.

Pāvests Francisks šeit apkopo krīzes būtību. 

Vīrieša un sievietes savstarpējā papildināmība, dievišķās radīšanas virsotne, tiek apšaubīta ar tā saukto dzimumu ideoloģiju brīvākas un taisnīgākas sabiedrības vārdā. Atšķirības starp vīrieti un sievieti nav domātas opozīcijai vai pakļautībai, bet gan sazināšanās un paaudze, vienmēr Dieva “tēlā un līdzībā”. Bez savstarpējas pašiedāvāšanas neviens nevar dziļi saprast otru. Laulības sakraments ir Dieva mīlestības pret cilvēci un Kristus dāvināšanas pazīme pats savai Līgavai, Baznīcai. —POPE FRANCIS, uzruna Puertorikas bīskapiem, Vatikāns, 08. gada 2015. jūnijs

Taču mēs esam gājuši neparastā tempā, lai ne tikai “no gaisa” radītu civillikumus, kas ir pretrunā pareizajam saprātam, bet kas to dara “brīvības” un “tolerances” vārdā. Bet, kā brīdināja Jānis Pāvils II:

Brīvība nav spēja darīt jebko, ko vēlamies, kad vien vēlamies. Drīzāk brīvība ir spēja dzīvot atbildīgi saskaņā ar mūsu attiecībām ar Dievu un vienam ar otru. —POPEJS JĀNS PAULS II, Sentluisa, 1999. gads

Ironija ir tāda, ka tie, kas saka, ka absolūtu nav, dara a absolūts secinājums; tie, kas saka, ka Baznīcas ierosinātie morāles likumi ir novecojuši, patiesībā liek a Morāls spriedums, ja ne pilnīgi jauns morāles kodekss. Ar ideoloģiskiem tiesnešiem un politiķiem, lai īstenotu savus relatīvistiskos uzskatus…

... abstrakta, negatīva reliģija tiek pārveidota par tirānisku standartu, kas jāievēro visiem. Tā ir šķietami brīvība - tikai tāpēc, ka tā ir atbrīvošanās no iepriekšējās situācijas. —POPE BENEDICTS XVI, Pasaules gaisma, saruna ar Pīteru Seevaldu, P. 52

 

PATIESA NEATKARĪBA

Tas, kas ir atbildīgs, kas ir labs, kas ir pareizs, nav patvaļīgs standarts. Tas izriet no šīs vienprātības, ko vada saprāta gaisma un Dievišķā Atklāsme: dabiskais morāles likums. Šajā 4. jūlijā, kad mani kaimiņi amerikāņi svin Neatkarības dienu, šajā stundā sevi apliecina vēl viena “neatkarība”. Tā ir neatkarība no Dieva, reliģijas un autoritātes. Tā ir sacelšanās pret veselo saprātu, loģiku un patieso saprātu. Un līdz ar to mūsu priekšā turpina atklāties traģiskās sekas, taču cilvēcei nešķiet, ka atzīst saikni starp abiem. 

Konstitūcijas un likumi var darboties tikai tad, ja pastāv būtiska vienprātība par būtisko. Šī fundamentālā vienprātība, kas izriet no kristīgā mantojuma, ir apdraudēta ... Patiesībā tas padara saprātu neredzīgu pret būtisko. Pretoties šim saprāta aptumsumam un saglabāt tā spēju saskatīt būtisko, redzēt Dievu un cilvēku, redzēt to, kas ir labs un kas ir patiess, ir kopīgas intereses, kurām jāapvieno visi labas gribas cilvēki. Uz spēles ir likta pati pasaules nākotne. —POPE BENEDICT XVI, uzruna Romas Kūrijai, 20. gada 2010. decembris

Kad viņš satikās ar Amerikas bīskapiem an Ad limina 2012. gadā pāvests Benedikts XVI brīdināja par "ārkārtēju individuālismu", kas ne tikai tieši iebilst pret "jūdu-kristīgās tradīcijas galvenajām morāles mācībām, bet arī ir arvien naidīgāks pret kristietību kā tādu". Viņš aicināja Baznīcu “laikā un ārpus sezonas” turpināt “sludināt evaņģēliju, kas ne tikai ierosina nemainīgas morāles patiesības, bet arī piedāvā tās tieši kā cilvēka laimes un sociālās labklājības atslēgu”. ^[4]Pāvests BENEDIKTS XVI, uzruna Amerikas Savienoto Valstu bīskapiem, Reklāma Limina, 19. gada 2012. janvāris; vatican.va  

Brāļi un māsas, nebaidieties būt par šo sludinātāju. Pat ja pasaule apdraud jūsu vārda un reliģijas brīvību; pat ja viņi jūs apzīmē kā neiecietīgu, homofobisku un naidīgu; pat ja tie apdraud jūsu dzīvību... nekad neaizmirstiet, ka patiesība nav tikai saprāta gaisma, bet tā ir Persona. Jēzus teica: "Es esmu patiesība." ^[5]John 14: 6 Tāpat kā mūzika pati par sevi ir valoda, kas pārvar kultūras, arī dabiskais likums ir valoda, kas iekļūst sirdī un prātā, aicinot ikvienu cilvēku pie “mīlestības likuma”, kas pārvalda radīšanu. Kad tu runā patiesību, tu runā “Jēzu” otra vidū. Ir ticība. Dariet savu daļu un ļaujiet Dievam darīt savu. Galu galā Patiesība uzvarēs...

Es tev to esmu teicis, lai tev būtu miers manī. Pasaulē jums būs problēmas, bet esiet drosmīgi, es esmu uzvarējis pasauli. (Džons 16: 33)

Ar savu ilggadējo tradīciju cienīt pareizās attiecības starp ticību un saprātu, Baznīcai ir izšķiroša nozīme, lai cīnītos pret kultūras strāvām, kuras, pamatojoties uz ekstrēmu individuālismu, cenšas veicināt brīvības jēdzienus, kas ir atdalīti no morālās patiesības. Mūsu tradīcija nerunā no aklas ticības, bet no racionālas perspektīvas, kas saista mūsu apņemšanos veidot patiesi taisnīgu, humānu un pārtikušu sabiedrību ar mūsu galīgo pārliecību, ka kosmosam piemīt iekšēja loģika, kas ir pieejama cilvēka prātošanai. Baznīcas morāles argumentācijas aizstāvība, kuras pamatā ir dabiskais likums, ir balstīta uz viņas pārliecību, ka šis likums neapdraud mūsu brīvību, bet drīzāk ir “valoda”, kas ļauj saprast sevi un savas būtības patiesību, un tātad veidot taisnīgāku un humānāku pasauli. Tādējādi viņa piedāvā savu morālo mācību kā vēstījumu nevis ierobežošanai, bet gan atbrīvošanai, un kā pamatu drošas nākotnes veidošanai. —POPE BENEDICT XVI, uzruna Amerikas Savienoto Valstu bīskapiem, Reklāma Limina, 19. gada 2012. janvāris; vatican.va

 

SAISTĪTĀ LASĪJUMS

Par geju laulībām

Cilvēka seksualitāte un brīvība

Saprāta aptumsums

Morālais cunami

Garīgais cunami

 

  
Tu esi mīlēts.

 

Ceļot kopā ar Marku Jūsu darbs IR Klientu apkalpošana Tagad Word,
noklikšķiniet uz reklāmkaroga zemāk, lai abonēt.
Jūsu e-pasts netiks kopīgots ar kādu citu.