PĒC Vakara lūgšana, Fr. Mēs ar Kailu apspriedām pravietiskās dāvanas nepieciešamību Baznīcas celtniecībai. Kamēr mēs runājām, virs galvas pārskrēja vētra, un debesis apgaismoja zibens spēriens. Tūlīt tas mums sniedza ziņojumu:

"Pravietošana ir kā zibens. Dievs sūta savu vārdu tumsā, un tas uzreiz apgaismo sirdi un prātu. Tiek atgūti izbalējušie apvāršņi un perspektīvas, tiek atrasti apslēptie ceļi, un tiek atklātas draudošās briesmas.

one who prophesies [speaks] to human beings, for their building up, encouragement, and solace. — 1. Kor 14:3

EUHARISTIJA ir "kristīgās dzīves avots un virsotne". (Katehisms, 1324)

Tad varētu teikt, ka viss pa vidu — pakāpieni, kas ved uz šo Svēto kalnu — ir harizmas no Svētā Gara, kur “pravietojums” ir margas.

Pravietojums "nozīmē nākotnes notikumu priekšzināšanu, lai gan dažreiz tas var attiekties uz pagātnes notikumiem, par kuriem nav atmiņas, un uz slēptām lietām, kuras nevar zināt ar dabisko saprāta gaismu." (Katoļu enciklopēdija).

Pursue love, but strive eagerly for the spiritual gifts, above all that you may prophesy.(1 Cor 14: 1)

Lai dziļāk izprastu pravietojuma dāvanu, noklikšķiniet šeit.

LŪDZAM "Nāc Svētais Gars!" Tātad, kad nāk Gars, kā tas izskatās?

Šīs atnākšanas ikona ir augšistaba: žēlastības, spēka, autoritātes, gudrības, apdomības, padoma, zināšanu, izpratnes, stingrības un Kunga bijības pieplūdums.

Bet mēs redzam arī kaut ko citu… kaut ko Baznīca bieži nav atzinusi: atbrīvošanu harizmas ķermenī. Grieķu vārds Pāvils, ko izmantoja harizmai, nozīmē “labvēlība” vai “labums”. Tās cita starpā ietver dziedināšanas dāvanas, runāšanu mēlēs, pravietošanu, garu atšķiršanu, administrēšanu, varenus darbus un mēļu skaidrošanu.

Teiksim skaidri: tās ir harizmātiskas dāvanas, nevis “harizmātiskā dāvanas”. Viņi nepieder vienai grupai vai kustībai Baznīcā, bet pieder visai kristiešu kopienai. Pārāk bieži mēs esam sūtījuši dāvanas baznīcas pagrabā, kur tās ir droši paslēptas dažu cilvēku lūgšanu sapulces ietvaros.

Cik liels zaudējums tas ir sabiedrībai! Kādu paralīzi tas ir radījis Baznīcā! Šīs harizmas, Pāvils mums saka, ir paredzētas miesas veidošanai (sal. 1. Kor. 12, 14:12). Ja tas tā ir, pastāstiet man, kas notiek, kad cilvēka ķermenis pārstāj kustēties slimnīcas gultā? Cilvēka muskuļi kļūst atrofēti – ļengani, vāji un bezspēcīgi.

Arī mūsu nespēja piesavināties Svētā Gara harizmas ir novedusi pie Baznīcas, kas ir aizmigusi uz sāniem, nespējot apgriezties un parādīt Kristus seju sāpošajai pasaulei. Mūsu pagasti ir atrofējušies; mūsu jaunieši ir zaudējuši interesi; un šīs dāvanas, kas paredzētas, lai mūs celtu, paliek paslēptas zem mūsu Kristību putekļiem.

Patiešām, nāc, Svētais Gars – nāc un iededz mūsos savas septiņkāršās dāvanas un bagātīgās harizmas Dieva godam, Baznīcas atjaunošanai un pasaules atgriešanai.

Lai kāds būtu to raksturs — dažreiz tas ir ārkārtējs, piemēram, brīnumu vai mēļu dāvana —, harizmas ir vērstas uz svētdarošu žēlastību un ir paredzētas Baznīcas kopējam labumam. Viņi kalpo žēlsirdībai, kas ceļ Baznīcu. – Katoļu baznīcas katehisms, 2003

Daudzas cilvēki saka, ka viņiem ir personiskas attiecības ar Jēzu. Citi runā par savām attiecībām ar Tēvu. Tas ir brīnišķīgi.

Bet cik daudziem no mums ir personiskas attiecības ar Svēto Garu?

Svētās Trīsvienības trešā persona ir tieši tāda -dievišķa persona. Cilvēks, kuru Jēzus ir sūtījis par mūsu palīgu, mūsu Aizstāvi. Cilvēks, kurš mūs mīl ar dedzinošu mīlestību – kā uguns mēli. Mēs pat varam “apbēdināt Svēto Garu” (Ef 4: 30) šīs neizsakāmās mīlestības dēļ.

Bet, ieejot lielajos Vasarsvētku svētkos, sagādāsim lielu prieku šim intīmajam draugam. Sāksim runāt ar Svēto Garu, no sirds uz Sirdi, mīlētājs pret Mīļotāju, atverot savu garu Garam, zinot, ka Tēva mīlestības, Jēzus upura dēļ mēs tagad dzīvojam, kustamies un esam šajā. Vissvētākā, Dievišķākā un brīnišķīgākā persona: Paraklīts — kas ir pati Mīlestība.

the love of God has been poured out into our hearts through the Holy Spirit that has been given to us.
– Romieši, 5:5

THE miesa ir slinka un elku pielūdzoša. Taču puse cīņas ir to atpazīšana, bet otra puse – nefiksējas.

Tas ir Gars, kas nonāvē miesas darbus (Romiešiem 8:13)– nav uz sevi vērsta žēlabas. Pievēršot acis uz Jēzu ar uzticības pilnu skatienu, sevišķi kad mūs nospiež personīgais grēks, tas ir tieši līdzeklis, ar kuru Gars uzvar miesu.

Pazemība ir vārti uz Dievu.

Tā attēls ir zaglis uz krusta. Viņš karājās savas grēcīgās miesas smagumā. Bet viņa acis bija vērstas uz Kristu... Un tā Jēzus, kura skatiens bija pievērsts viņam neparastā mīlestībā un žēlastībā, sacīja: "Āmen, es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē."

Pat ja mēs varam pakarināt savu neveiksmju smagumu, mums ir jāvēršas pie Jēzus tikai ar pazemības un godīguma skatienu, un mēs būsim pārliecināti, ka dzirdēsim to pašu.

IF Es biju Dievs, kas Manu visu redzošo acu priekšā vēroja sāpīgos dienas virsrakstus, atklāto sacelšanos pret Maniem plāniem, Manas Baznīcas apātiju, bagāto vientulību, nabadzīgo izsalkumu un vardarbību pret Manu mazo. vienus…

...Es piepildītu pavasara gaisu ar visskaistākajiem aromātiem, krāsotu vakara debesis burvīgās krāsās, laistītu zemi ar vēsām lietusgāzēm un sūtītu siltu vēju pār zemi, lai tas čukstu katrā ausī,

"Es tevi mīlu, es tevi mīlu, es tevi mīlu..."

*Es uzņēmu šo fotoattēlu pēc kalpošanas konferencē Saskačevanā, Kanādā.

TAS IR būtībā saprata, pamatojoties uz paša Kristus teikto, ka Jūda ir izvēlējies savu galīgo likteni. Jēzus saka par Iskariotu, "it would be better for that man if he had not been born." Un atkal, atsaucoties uz Jūdu, "is not one of you a devil?"

Tomēr ne tikai Jūda nodeva Kristu: viņi visi aizbēga no dārza. Un tad Pēteris trīs reizes noliedza Kristu.

Bet viņi visi nožēloja grēkus... un tāpēc Kristus pirmie vārdi viņiem pēc augšāmcelšanās no miroņiem bija: "Peace be with you." Savukārt Jūda nenožēloja grēkus; pēc Dzīves nodevības viņš atņēma sev dzīvību. Kristus būtu viņam piedevis, piedāvājot miera skūpsts lai atbrīvotu nodevības skūpsts. Bet Jūda nepiegriezās, un tāpēc "it would have been better if he had not been born."

Vai es varētu nodot Kristu tāpat kā Jūda un zaudēt savu pestīšanu? Jā, tas ir iespējams, jo, tāpat kā Jūdam, arī man ir brīva griba. Bet, ja es nekrītu izmisumā – ja es pievēršu savu sirdi atpakaļ Kristum, kā to darīja Pēteris –, mīlestība un žēlastība mani saņems atpakaļ ātrāk, nekā es biju grēkojis.

Nauda ir svarīgāka par kopību ar Jēzu, tā ir svarīgāka par Dievu un viņa mīlestību. Tādā veidā [Jūda] kļūst grūts un nespējīgs atgriezties, pazudinātā dēla pārliecināta atgriešanās, un izmet savu iznīcināto dzīvību. (Pāvests Benedikts XVI par Jūdu; ziņu aģentūra Zenit, 14. gada 2006. aprīlis)

ES ESMU šajās dienās tik ļoti velk uz Jāņa 15. nodaļu, kur Jēzus saka:

Whoever remains in me and I in him will bear much fruit, because without me you can do nothing. (5. pants)

Kā mēs varam augt svētumā, ja nepaliekam Viņā? Lūgšana ir tas, kas ievelk Svētā Gara sulu mūsu dvēselēs, liekot izaugt svētuma pumpuriem. Bet tie ziedēs tikai tad, ja mēs tos audzēsim Dieva griba:

If you keep my commandments you will remain in my love. (10. pants)

JĒZUS saka pirms viņa atnākšanas,

Nation will rise against nation, and kingdom against kingdom; there will be famines and earthquakes from place to place. All these are the beginning of the labor pains. (Mat. 24:7)

Kamēr mēs esam redzējuši šīs lietas pēdējo divu tūkstošgažu laikā, tas, kas mums ir nav redzams, ka šie notikumi kļūst arvien biežāki, tādi kā tie ir dzemdību sāpes. Tātad, ja mēs atrodamies tajās dienās, kas tālāk? Jau nākamais pants:

Then they will hand you over to persecution, and they will kill you. You will be hated by all nations because of my name.

Vai Da Vinči kods ir sākums?

ONE dienā, braucot pa ganībām vīratēva saimniecībā, pamanīju, ka visā laukā šur tur ir uzkalniņi. Es viņam jautāju, kāpēc tas tā ir. Viņš paskaidroja, ka pirms vairākiem gadiem mans svainis bija izgāzis kūtsmēslus no aploka, bet nepūlējās tos izkaisīt.

Bet tas ir tas, kas piesaistīja manu uzmanību: uz katra pilskalna zāle bija dziļi zaļa un lekna.

Arī mēs savā dzīvē gadu gaitā esam sakrājuši daudzas brūces, grēkus un sliktus ieradumus. Bet Dievs, kurš var taisīt "Tiem, kas mīl Dievu, viss nāk par labu" (Romiešiem 8:28) ir spējīgs uz jebko — tostarp panākt, lai mūsu radītās muļķības būtu labas.

Dievam nekad nav par vēlu.

ŠIS šorīt nāca pie manis lūgšanā:

Topošās Baznīcas godība nebūs tās politiskā vara vai iespaidīgās pasaulīgās struktūras, bet gan Mīlestības seja, kas spīd spoži.

Bet vispirms Baznīcai ir jābūt attīrītai.

For it is time for the judgment to begin with the household of God (1. Pt 4:17)

Spriedums ir sācies ar Hierarhiju un turpināsies ar lajiem, līdz tas kļūs vispārējs pasaulē. Tiek atklāti skandāli; korupcija izplūst virspusē; un tas, kas ir apslēpts tumsā, tiek atklāts.

Rafinētāja uguns dara trīs lietas: ar savu gaismu tā atklāj slēptos darbus; ar savu siltumu tas velk tos uz virsmu; ar liesmu tas patērē un attīra.

Šis ir Gaismas laiks, No Žēlsirdība, kad Uguns ar savu maigu mirgošanu atklāj grēcīgumu, un tās tuvuma siltums izvelk ļaunuma strutas. Ja mēs tagad atzīstam savus grēkus, tad Dievs ir uzticams un taisns un šķīstīs mūs no ikviena ļaunuma (1.Jāņa 1:9). Pat tiem, kas pieķerti visskandalozākajos grēkos, tiek piedāvāta neizmērojama Žēlsirdība! (Klausieties, dārgie bīskapi un priesteri, tie neskaitāmo skandālu autori – Kristus jūs mīl un sveic ar miera skūpstu! Saņemiet to!)

Par drīz, Uguns tiks pielietota un sāks savu dedzināšanas darbu Uguns laiks, No Taisnīgums. Ja mēs esam nožēlojuši grēkus šajā Gaismas laikā, tad būs maz ko sadedzināt; Uguns kalpos apgaismošanai un izsmalcināšanai, nevis patērēšanai. Bet bēdas tiem, kas nenožēlo! Būs daudz ko sadedzināt... un bēdas kā asinis izlīs ielās.

Paliks pazemīga, šķīsta un svēta Līgava — viņas seja, mirdz ar Mīlestību.

LAIKĀ lūgšanu, man vienā rokā bija Bībeles attēls, bet otrā katehisms. Tad viņi pārvērtās par singlu abpusēji griezīgs zobens, turēts abās rokās.

Mēs cīnāmies nevis ar saviem ieročiem, bet ar to, ko Kristus mums ir devis: Raksti un Tradīcija.

Es domāju par to, kā mūsu brāļi protestanti bieži vien prasmīgi cīnās tikai ar Rakstu vienvirziena zobenu. Bet bez pareizas interpretācijas — tradīcijas — daudzi ir nejauši pagriezuši zobenu pret sevi.

Katoļi bieži vien ir iesaistījušies cīņā tikai ar Tradīcijas vienvirziena zobenu. Bet, nezinot Dieva Vārdu, viņi ir bijuši nežēlīgi, atstājot savu zobenu tā apvalkā.

Bet, kad abi tiek izmantoti kā viens... meli tiek nogalināti, meli tiek nocirsti, un garīgais aklums tiek iznīcināts!

IF mājas ir “mājas baznīca”, tad ģimenes galds ir tās altāris.

Ikdienā mums tur vajadzētu pulcēties, lai dalītos vienam otra klātbūtnes kopībā. Mūsu ēdamistabām jābūt izrotātām ar attēliem, ikonām un krustiem, kas mums atgādina par svēto. Mums jāvelta laiks, lai nobaudītu ne tikai savu dienišķo maizi, bet arī dziedātu savas ikdienas, uzvarām un grūtībām piesātinātās, himnas.

Pirmkārt, tai vajadzētu būt vietai lūgšana, lai Kristus kļūtu par neredzamo tabernakuli mūsu istabas centrā. Pareizāk sakot, lai neredzamais telts tiktu atvērts un Kristus tiktu pielūgts tur, kur divi vai trīs ir sapulcējušies.

Un, ja kādam ir pretenzijas pret savu brāli vai māsu, māti vai tēvu, viņam pirms vakariņas jārunā ar to un jāapmainās ar miera zīmi, tas ir, piedošanu.

Jā, ja mūsu mājas kļūtu par mājas baznīcām, šī sāpošā vientulība, kas virmo zem Ziemeļamerikas tehnoloģiskajām ērtībām, tiktu izjusta. Jo mēs atklātu Viņu, pēc kura ilgojamies, tur, sēžot man blakus, manā brālī, manā māsā, manā mātē un manā tēvā.

Kā tas ir, mūsu televizori ir kļuvuši par jauno tabernakuli, un mūsu datoru telpas, par jaunajām kapelām. Mēs par to esam vientuļāki.

Trīs no mūsu septiņiem bērniem vakariņās: "ģimenes sakraments"

BE nebaidies no sava Pestītāja, ak grēcīgā dvēsele. Es izdaru pirmo soli, lai nāktu pie tevis, jo es zinu, ka tu pats nevari pacelties pie manis. Bērniņ, nebēdzi no sava Tēva… –1485, Svētās Faustīnes dienasgrāmata

JĒZUS ir atstājis mums vienkāršu divkāršu modeli, kas jāievēro: pazemība un paklausība.

He emptied himself, taking the form of a slave... he humbled himself, becoming obedient to death, even death on a cross. Because of this, God greatly exalted him and bestowed on him the name that is above every name. – Filipiešiem 2:7-9

Bet, ja es grēkoju, vai es neesmu atstājis ceļu? Tas ir tas, kam jūsu dvēseles ienaidnieks vēlas, lai jūs ticētu, lai viņš varētu jūs virzīt uz jaunu ceļu: izmisums un sevis žēl.

Bet viegli atzīt savu grēku — vai tā nav pazemība? Atzīties – vai tā nav paklausība? Tātad jūs redzat, ka jūsu grēcīgums (ja tas nav nāvējošs grēks) sniedz tam iespēju sekmēt. Jūs nepametāt ceļu; tu tam paklupi.

Ir zaudēta vienkāršība tam, ko Kristus no mums prasa: kļūt par “maziem bērniem”. Mazie bērni krīt, turklāt diezgan viegli. Tā mūsu Kungs darīja trīs reizes ceļā. Bet, ja mēs pastāvēsim pazemībā un paklausībā, arī mūs paaugstinās Tēvs, pārvēršoties Kristus līdzībā, piedaloties Dieva iekšējā dzīvē – šeit un nākamajā dzīvē.

KAD dzīvē notiek straujš notikumu pavērsiens, vai tas ir labi vai slikti, tā vienmēr liecina par Dieva klātbūtni. Ne tas, ka Dievs vēlas ļaunu; bet savā noslēpumainajā plānā viņš to pieļauj. To var redzēt tikai ar ticības acīm.

Tātad, kad mūs piemeklē pēkšņas ciešanas (jā, mans draugs, neatkarīgi no tā, cik liels vai mazs tas ir kairinājums), mēs varam priecāties un “pateicoties jebkuros apstākļos”, jo zinām, ka Dievs ir tuvu, atļaujot pat to, galu galā izdarot visas lietas. par labu tiem, kas Viņu mīl. Neticīgajiem tas izklausās absurdi; kristietim tas ir aicinājums tumsā Kaps. Ciešanas atņem mums gaismu jutekļiem, pat intelektu un dažreiz arī garu. Ir jāstaigā ticībā, nevis redzē.

Un pēc “trīs dienām” būs Augšāmcelšanās.

THE pūš pārmaiņu vēji!

STILL Manā prātā karājas tēls, ka esmu mazs tvaiku piliens, kas pakārts Dieva debesīs. Jebkurā brīdī es varētu nokrist zemē, ja vien Viņa žēlastība un mīlestība neturētu mani tur. Tas ir lepnums un pašapziņa, kas padara mani pārāk “smagu”, lai paliktu šajā Mākonī. Tāpat arī būšana “kā bērnam” man dod sirds vieglumu brīvi peldēt Dieva labvēlībā.

Let anyone who thinks he is standing upright watch out lest he fall! – 1. Korintiešiem 10:12

THE Kristus Miesa ir kā mākonis. “Miglains” Mīlestības ķermenis.

Ik pa laikam uznāk kāds kārdinājums vai ciešanas, vai kāds miesas vilkšana. Tas sāk mūs vilkt, velkot pretī zemiskumam. Ja mēs ļaujam pašapziņai uzkrāties kā ūdens lāsītei, galu galā miesas, pasaules un velna smagums sāk mūs vilkt, līdz beidzot mēs atkrītam no Žēlastības…. krītot pretī pasaulīgumam.

Grēku nožēlošana ir tad, kad pašgriba izgaist, atkal paceļot sevi pie Dievišķās Gribas. Neatkarīgi no tā, cik reizes mēs krītam, Dievs nekad netraucēs mums atgriezties Mīlestības Mākonī.

Bet, ja mēs pretojamies, brīvais kritiens turpināsies, līdz beidzot mēs atklāsim, ka esam salauzti uz Bēdu klintīm (nāves grēks). Pat tas neliedz mums ar patiesu un pazemīgu sirdi atgriezties Mākonī. Bet cik daudz grūtāk ir tad, kad cilvēks sajaucas starp pasaules netīrumiem, gružiem un toksīniem, ļāvis dvēselei skriet starp sacelšanās plaisām un plaisām, ar briesmīgu risku, ka cilvēks ir iekritis tumsas kanalizācijā. .

ĀTRI. Tas ir vārds, kas vislabāk raksturo to, ko Dievs šodien dara daudzās sirdīs: straujas pārmaiņas.

Es nevaru pietiekami uzsvērt: Debesu dārgumi ir plaši atvērts! Jautājiet, un jūs saņemsiet. Ja vēlamies būt svētāki, dziedināti, pārveidoti, mums tikai jālūdz pazemības un paļāvības garā, un esi gatavs saņemt.

Laiks ir tik īss. Jēzus izlej, cik vien spēj, pie tā, kas nāk ar atvērtām rokām un sirdi.

LET mēs iegremdējamies Dieva žēlsirdības okeānā, šajos svētkos Dievišķā žēlsirdība. Cik priecīgi, ka pasaulei ir piešķirta šāda dāvana!

MANA DEVIŅU ĢIMENE šovakar devos izbraucienā ar velosipēdu. Īsta velosipēdu, treniņriteņu, mazuļu sēdekļu un bērnu piekabju taka.

Bet, iespējams, jautrāk bija tie, kuriem pabraucām garām pa ietvēm. Cilvēki apstājās savās pēdās un skatījās uz mums tā, it kā mēs būtu pirmais zosu bars, kas atgriežas pavasarī. Tad es dzirdēju: “Paskaties! Ģimene!"

Es nebiju pārliecināts, smieties vai raudāt.

Polārie ledus cepures

MAN IR minēts pirms vēstules Romiešiem 8, kurā daba ir aprakstīta kā "stenēšana", kas gaida Dieva dēlu un meitu atklāsmi. It kā daba paralēli notiekošajam garīgs valstība.

Pirms pāris dienām lūgšanas laikā prātā ienāca polāro ledus cepuru kušana. Zinātnieki saka, ka straujajai sabrukšanai būs lavīnas ietekme uz citām ekosistēmām. Man šķiet, ka tā ir paralēla lietām, kas ir kustībā un vēl tikai gaidāmas ekonomiskajā un sociālajā jomā; ka, tiklīdz tās sāksies, lietas risināsies strauji.

Gandolfa vārdi no Gredzenu pavēlnieks atgriezies prātā:

"Tā ir dziļa elpa pirms ienirt."

Savā žēlastībā Jēzus jautā: "Vai esat gatavi?"

ŠIS Svētdiena, Dievišķās Žēlsirdības svētki, ir a ievērojams vēsturisku un kosmisku apmēru diena, ko, manuprāt, tikai daži Baznīcā apzinās. Pāvests Jānis Pāvils II Dievišķās žēlsirdības svētkus nosauca par “pasaules pēdējo pestīšanas cerību”.

Kam ir ausis, tam jādzird.

(Tam, kurš tajā dienā nododas grēksūdzei un Euharistijas saņemšanai, Jēzus apsola, ka visi grēki un laicīgais sods tiks noslaucīts. Bet es ticu, ka Dievs arī “atvērtajai” dvēselei dos daudz vairāk.)

LĪDZĪGI automašīna, kas svilpo pēc lielceļa zīmes, šķiet, ka Tas Kungs man īsi ieskatījās dažādās pasaules struktūrās: ekonomikā, politiskajās pilnvarās, pārtikas ķēdē, morālajā kārtībā un Baznīcas elementos. Un vārds vienmēr ir viens un tas pats:

ES JUTU spēcīgs vārds Baznīcai šorīt lūgšanā par to televīzija:

Laimīgs patiešām ir cilvēks, kurš neievēro ļauno padomu; ne kavējas grēcinieku ceļā, ne sēž izsmieklu sabiedrībā, bet kuru prieks ir Tā Kunga likums un kurš dienu un nakti apdomā viņa likumu. (Psalms 1)

Kristus Miesa — kristītie ticīgie, kas nopirkti par Viņa asinīm — izšķiež savu garīgo dzīvi televizora priekšā: seko "ļaunprātīgo padomam" caur pašpalīdzības šoviem un pašieceltiem guru; kavēšanās "pa grēcinieku ceļā" situāciju komēdijās; un vēlu vakara sarunu šovu "kompānijā" pasēdēšana, kas izsmej un nicina tīrību un labestību, ja ne pašu reliģiju.

Es dzirdu, kā Jēzus vēlreiz kliedz Apokalipses vārdus: "Nāc no viņas ārā! Nāc ārā no Babilonas!"Kristus Miesai ir pienācis laiks radīt izvēle. Nepietiek pateikt, ka es ticu Jēzum... un tad izdabāt mūsu prātam un jutekļiem kā pagāniem bojātā, ja ne antievaņģēlija programmā. Dievam ir vēl tik daudz, ko mums dot caur lūgšanu: tam, kas dienu un nakti apdomā Viņa Vārdu.

Tātad jostas jostas jūsu izpratni; dzīvot prātīgi; Pieliec visas cerības uz dāvanu, kas tev jāpiešķir, kad parādīsies Jēzus Kristus. Kā paklausīgi dēli un meitas nepadodieties vēlmēm, kuras jūs kādreiz veidoja jūsu neziņā. Drīzāk kļūsiet svēti visos savos uzvedības veidos pēc Svētā, kurš jūs aicināja (1. Pēteris), līdzības

Kungs Jēzu, mūsu pārticība padara mūs mazāk cilvēkus, mūsu izklaide ir kļuvusi par narkotiku, atsvešinātības avotu, un mūsu sabiedrības nemitīgais, garlaicīgais vēstījums ir aicinājums mirt no egoisma. — PĀvests BENEDIKTS XVI, ceturtā krusta stacija, 2006. gada Lielā piektdiena

LABA PIEKTDIENA. Tajā dienā, kad mēs, Krusta auglis, cenšamies mierināt Mierinātāju; mierināt Mierinātāju; mīlēt Mīļoto.

Ak, mīļais Jēzu, viss, ko es tev varu piedāvāt, ir vājuma etiķis uz pazemības sūkļa. Lai jūs saņemtu manus centienus jūs mierināt... un manu pateicību par tik lielo dāvanu kā jūsu Dzīve.

THE Vārds iekrita manā sirdī kā pirmā pavasara lāse no lāstekas: "Tuvojas "Mušu pavēlnieka" brīdis.

Ja esat redzējis kinofilmu Mušu pavēlnieks, tad lasiet tālāk. Ja neesat to izdarījis, jums tā būs jānomā vai jāizlasa grāmata, pirms turpināt (BRĪDINĀJUMS: filmas valoda ir neapstrādāta, bet īsta). Es patiesi ticu, ka tas ir priekšstats par to, kas notiek pasaulē un kas nāk, un ka Kristus iemesla dēļ atceras šo attēlu. Kad es nesen noskatījos šo filmu, paturot prātā “vārdu”, ko, šķiet, dzirdēju no Tā Kunga, tas satrieca manu prātu.turpināt lasīt →

KAS heck.

Es nolēmu nobraukt mūsu tūristu autobusu pa Taimskvēru, Ņujorkā.

Bija vēls vakars. Mūsu sejas skatījās uz augšu blokā pēc spilgtu gaismu, reklāmas stendu un video ekrānu bloka. Ņujorkieši skatījās uz mums augšup: seši bērni, pie logiem apmestas sejas. Viņi bija tikpat uzjautrināti, cik mēs apžilbināti.

Apžilbināts. Euharistiskās pielūgsmes laikā pēc šorīt mises es apdomāju šīs spožās gaismas, kas Brodveju iededzināja kā dienu. Un man ienāca vārdi: “Tas ir a nepatiess gaisma. ” Patiešām, aiz katras spuldzes atradās kādas “lietas” apsolījums: vizuāls prieks, nauda, ​​seksuāls iepriecinājums, suvenīri, dzērieni ... lietas. Bet nē, kur es redzēju ilgstošas ​​laimes solījumu - iekšēju mieru un prieku, ko var sniegt tikai pasaules gaisma.

Tas viss bija pievilcīgi ... bet, iespējams, tieši tādā pašā veidā kožu pievilina kļūdu rāvējslēdzējs.

AR STEIDZAMĪBU Es to rakstu šovakar ... mums jāsakārto sava sirds ar Dievu. Mums ir jāskatās tieši uz savu grēku un nožēlot to - atstājiet to aiz muguras, Krusta pakājē.

UZZIŅA ... mums regulāri jāiet. Svētais Pio teica ik pēc 8 dienām. Pāvests Jānis Pāvils II teica katru nedēļu. Reizi nedēļā ... nāc pie Tēva, izlej savu sirdi un ļauj viņam runāt piedošanas un dziedināšanas vārdus. Kāpēc jābaidās no tik lielas dāvanas?

Es varu dzirdēt iebildumus. Bet tas ir svarīgāk par darbu. Daudz svarīgāk par bērnu futbolu. Daudz svarīgāk par televīzijas skatīšanos. Mūsu dvēsele ir svarīgāka par šīm lietām.

Mums jāsagatavo mūsu sirdis saņemt lielu Gaismu, atbrīvojot no visa, kas atrodas mūsu sirdī, kas radītu ēnu.

ATBILDE kādam, kurš rakstīja, šaubīdamies, ka Dievs var runāt caur dabas vardarbību:

Radība pieder Dievam, un tāpēc viņam ir tiesības apliecināt savu klātbūtni, kad un kā viņš vēlas. No Jēzus Kristus atklāsmes un Svētajiem Rakstiem mēs zinām, ka Dievs nav tikai mīlošs, Dievs IR mīlestība. Tādējādi viņš ir žēlsirdīgs, pacietīgs un piedodošs. Bet viņš ir arī taisnīgs, un, tā kā Viņš ir mūsu Tēvs, Svētie Raksti māca, ka Viņš arī mūs māca.

Arī Dievs nepiespiež cilvēci viņu mīlēt… bet grēka alga ir nāve. Citiem vārdiem sakot, cilvēce pļauj to, ko sēj. Ja mēs sējam iznīcību, to mēs pļausim gan dabiski, gan garīgi. turpināt lasīt →