Pirmo reizi publicēts 5. gada 2006. oktobrī.
AR Mani vēlu raksti par pāvestu, katoļu baznīcu, svētīto māti un izpratne par to, kā plūst dievišķā patiesība, nevis caur personisku interpretāciju, bet caur Jēzus mācību autoritāti, es saņēmu gaidītos e-pastus un kritiku no katoļiem ( pareizāk sakot, bijušie katoļi). Viņi ir interpretējuši manu paša Kristus izveidotās hierarhijas aizstāvēšanu ar to, ka man nav personisku attiecību ar Jēzu; ka kaut kā es uzskatu, ka mani glābj nevis Jēzus, bet pāvests vai bīskaps; ka es neesmu piepildīts ar Garu, bet gan ar institucionālu “garu”, kas atstājis mani aklu un pestīšanas atņemtu.
Pirms daudziem gadiem pats gandrīz esmu pametis katoļu ticību (skat Mana liecība vai lasīt Mana personīgā liecība), Es saprotu viņu neizpratnes un neobjektivitātes pret katoļu baznīcu pamatu. Es saprotu viņu grūtības pieņemt Baznīcu, kas Rietumu pasaulē daudzviet ir gandrīz vai tikai mirusi. Turklāt - un kā katoļiem mums ir jāsaskaras ar šo sāpīgo realitāti - priesterībā esošie seksuālie skandāli ir ļoti iedragājuši mūsu uzticamību.
Tā rezultātā ticība kā tāda kļūst neticama, un Baznīca vairs nevar sevi ticami pasniegt par Tā Kunga vēstnesi. —POPE BENEDICTS XVI, Pasaules gaisma, pāvests, baznīca un laikmeta zīmes: saruna ar Pīteru Zēvaldu, P. 25
Tas mums, kā katoļiem, padara to grūtāku, bet ne neiespējamu - Dievam nekas nav neiespējams. Nekad nav bijis tik neticami laika, lai kļūtu par svēto nekā tagad. Un tieši ar šādām dvēselēm Jēzus gaisma caururbs jebkuru tumsu, šaubas, jebkādu maldināšanu - pat mūsu vajātāju. Un, kā savulaik dzejolī rakstīja pāvests Jānis Pāvils II,
Ja vārds nav pārveidots, tad pārvērš asinis. —POPEJS JĀNS PAULS II, no dzejas “Stanislaw”
Bet ļaujiet man vispirms sākt ar vārdu ...
UZSTĀDĪŠANA SAMITĀ
Kā es pirms kāda laika rakstīju Kalni, kalnu pakājes un līdzenumi, Baznīcas virsotne ir Jēzus. Šis samits ir kristīgās dzīves pamats.
Manos skolas gados mums nebija katoļu jauniešu grupas. Tāpēc mani vecāki, kas bija dievbijīgi katoļi, iemīlējušies Jēzū, nosūtīja mūs uz Vasarsvētku grupu. Tur mēs sadraudzējāmies ar citiem kristiešiem, kuriem bija aizraušanās ar Jēzu, mīlestība pret Dieva Vārdu un vēlme liecināt citiem. Viena lieta, par ko viņi bieži runāja, bija vajadzība pēc “personiskām attiecībām ar Jēzu”. Patiesībā, gadus iepriekš, es atceros, ka man kādā kaimiņu Bībeles studijā tika uzdāvināts komikss, kurā tika stāstīts par Dieva mīlestību, kas izteikta ar Viņa Dēla pašaizliedzību. Beigās notika neliela lūgšana, lai aicinātu Jēzu kļūt par manu personīgo Kungu un Pestītāju. Tāpēc es savā mazajā sešus gadus vecajā veidā uzaicināju Jēzu savā sirdī. Es zinu, ka Viņš mani dzirdēja. Viņš nekad nav aizgājis ...
KATOLIKA UN PERSONISKAIS JĒZUS
Daudzi evaņģēliski vai protestanti kristieši noraida katoļu baznīcu, jo viņi ir pārliecināti, ka mēs nesludinām nepieciešamību veidot “personiskas attiecības” ar Jēzu. Viņi skatās uz mūsu baznīcām, kas rotātas ar ikonām, svecēm, statujām un gleznām, un nepareizi interpretē svēto simboliku “elku pielūgšanai”. Viņi redz mūsu rituālus, tradīcijas, tērpus un garīgos svētkus un uzskata tos par “mirušiem darbiem”, kuriem nav ticības, dzīves un brīvības, ko Kristus atnāca.
No vienas puses, mums jāatzīst tam zināma patiesība. Daudzi katoļi misē “parādās” pienākuma dēļ, izejot no lūgšanām, nevis no patiesām un dzīvām attiecībām ar Dievu. Bet tas nenozīmē, ka katoļu ticība ir mirusi vai tukša, lai gan, iespējams, daudziem tā ir indivīda sirds. Jā, Jēzus teica spriest par koku pēc tā augļiem. Pavisam cita lieta ir koku nocirst pavisam. Pat Svētā Pāvila nelabvēļi izrādīja lielāku pazemību nekā daži no mūsdienu kolēģiem. [1]sal. Apustuļu darbi 5: 38-39
Tomēr katoļu baznīca daudzās tās filiālēs ir izgāzusies; mēs reizēm esam aizmirsuši sludināt Jēzu Kristu, esam krustā sisti, nomiruši un augšāmcēlušies, izlieti kā upuri par saviem grēkiem, lai mēs pazītu Viņu un To, kas Viņu sūtīja, lai mums būtu mūžīgā dzīve. Tā ir mūsu ticība! Tas ir mūsu prieks! Mūsu iemesls dzīvot ... un mums nav izdevies to „izkliegt no jumtiem”, kā pāvests Jānis Pāvils II mūs mudināja, it īpaši turīgo tautu baznīcās. Mums nav izdevies pacelt savu balsi virs modernisma trokšņa un trokšņa, skaidrā un neatšķaidītā balsī pasludinot: Jēzus Kristus ir Kungs!
... to nav viegli pateikt. Baznīca ASV vairāk nekā 40 gadus ir paveikusi sliktu darbu, veidojot katoļu ticību un sirdsapziņu. Un tagad mēs ievācam rezultātus - publiskajā laukumā, savās ģimenēs un personīgās dzīves sajukumā. —Arhibīskaps Čārlzs J. Čaputs, OFM Cap., Atveidošana Cēzaram: katoļu politiskais aicinājums, 23. gada 2009. februāris, Toronto, Kanāda
Bet šī neveiksme tāpēc neatceļ katoļu ticību, tās patiesības, autoritāti, lielo komisiju. Tas neatceļ “mutiskās un rakstiskās” tradīcijas, kuras Kristus un apustuļi mums nodeva. Drīzāk ir laika zīme.
Lai būtu pilnīgi skaidrs: personiskas, dzīvas attiecības ar Jēzu Kristu, patiesi ar Svēto Trīsvienību, ir mūsu katoļu ticības pamatā. Patiesībā, ja tā nav, katoļu baznīca nav kristīga. No mūsu oficiālajām mācībām katehismā:
"Liels ir ticības noslēpums!" Baznīca šo noslēpumu atzīst Apustuļu ticības apliecībā un svin to sakramentālajā liturģijā, lai ticīgo dzīvi Svētajā Garā varētu pielīdzināt Kristum Dieva Tēva godībai. Tāpēc šī noslēpums prasa, lai ticīgie tam ticētu, to svinētu un lai no tā dzīvotu vitāli svarīgās un personīgās attiecībās ar dzīvo un patieso Dievu. –Katoliskās baznīcas katekisms (CCC), 2558. lpp
POPES UN PERSONISKĀ ATTIECĪBA
Pretstatā viltus praviešiem, kuri cenšas diskreditēt katolicismu kā tādu, kas nodarbojas tikai ar iestādes uzturēšanu, nepieciešamība evaņģelizēt un atkārtoti evaņģelizēt lielā mērā bija pāvesta Jāņa Pāvila II pontifikāta spēks. Tas bija tas, kurš ieviesa Baznīcas mūsdienu vārdu krājumā “jaunas evaņģelizācijas” terminu un steidzamību, kā arī vajadzību pēc jaunas izpratnes par Baznīcas misiju:
Uzdevums, kas jūs gaida - jaunā evaņģelizācija - prasa, lai jūs ar jaunu entuziasmu un jaunām metodēm iepazīstinātu ar kristīgās ticības mantojuma mūžīgo un nemainīgo saturu. Kā jūs labi zināt, tas nav tikai doktrīnas nodošana, bet gan personiska un dziļa tikšanās ar Glābēju. —POPEJS JOHN PAUL II, Uzsākšanas ģimenes, neokatehumenālais ceļš. 1991.
Šī evaņģelizācija, pēc viņa teiktā, sākas ar mums pašiem.
Dažreiz pat katoļi ir zaudējuši Kristu vai viņiem nekad nav bijusi iespēja piedzīvot Kristu personīgi: nevis Kristu kā tikai “paradigmu” vai “vērtību”, bet kā dzīvo Kungu - “ceļu, patiesību un dzīvi”. —POPEJS JĀNS PAULS II, L'Osservatore Romano (Vatikāna laikraksta izdevums angļu valodā), 24. gada 1993. marts, 3. lpp.
Mācot mūs kā Baznīcas balsi, Pētera pēcteci un galvenā ganāmpulka ganu pēc Kristus, nelaiķa pāvests teica šīs attiecības 
sākas ar izvēli:
Pāreja nozīmē ar personīgu lēmumu pieņemt Kristus glābjošo suverenitāti un kļūt par viņa mācekli. —Turpat, Encikliskā vēstule: Pestītāja misija (1990) 46.
Pāvests Benedikts ir bijis ne mazāk saprotams. Patiesībā tik slavenam teologam viņam ir dziļa vārdu vienkāršība, kas mūs atkal un atkal norāda uz nepieciešamību personīgi sastapties ar Kristu. Tā bija viņa pirmās enciklikas būtība:
Būt kristietim nav rezultāts ētiskai izvēlei vai augstai idejai, bet gan tikšanās ar notikumu, cilvēku, kas dzīvei piešķir jaunu horizontu un izšķirošo virzienu. —POPE BENEDIKTS XVI; Encikliskā vēstule: Deus Caritas Est, “Dievs ir mīlestība”; 1.
Arī šis pāvests pievēršas ticības patiesajām dimensijām un ģenēzei.
Ticība pēc savas specifikas ir sastapšanās ar dzīvo Dievu. Sākot noTurpat. 28.
Šai ticībai, ja tā ir autentiska, jābūt arī tās ticības izpausmei labdarība: žēlsirdības, taisnīguma un miera darbi. Kā pāvests Francisks teica savā apustuliskajā pamudinājumā, mūsu personīgajām attiecībām ar Jēzu ir jāpāriet tālāk par sevi, lai mēs sadarbotos ar Kristu Dieva valstības virzībā.
Es aicinu visus kristiešus, visur, tieši šajā brīdī, uz jaunu personīgu tikšanos ar Jēzu Kristu vai vismaz atvērtību ļaut viņam sastapties ar viņiem; Es lūdzu jūs visus katru dienu to darīt nemitīgi ... Lasot Rakstus, kļūst skaidrs, ka Evaņģēlijs nav tikai par mūsu personīgajām attiecībām ar Dievu ... Ciktāl viņš valda mūsos, sabiedrības dzīve būs vide vispārēja brālība, taisnīgums, miers un cieņa. Gan kristīgajai sludināšanai, gan dzīvei ir jāietekmē sabiedrība ... Jēzus misija ir atklāt savu Tēva valstību; viņš pavēl saviem mācekļiem sludināt labo vēsti, ka “Debesu valstība ir tuvu” (Mt 10: 7). - pāvests francis, Evangelii Gaudium, 3, 180
Tādējādi vispirms jādara evaņģēlistam pats tikt evaņģelizētiem.
Praktiskā darbība vienmēr būs nepietiekama, ja vien tā acīmredzami neizpauž mīlestību pret cilvēku, mīlestību, kuru baro tikšanās ar Kristu. Sākot noPOPE BENEDIKTS XVI; Encikliskā vēstule: Deus Caritas Est, “Dievs ir mīlestība”; 34.
...mēs varam būt liecinieki tikai tad, ja mēs pazīstam Kristu no pirmavotiem, un ne tikai caur citiem - no savas dzīves, no personīgās tikšanās ar Kristu. Atrodot viņu patiešām savā ticības dzīvē, mēs kļūstam par lieciniekiem un varam veicināt pasaules jaunumu, mūžīgo dzīvi. —POPE BENEDICT XVI, Vatikāns, 20. gada 2010. janvāris, Zenīts
PERSONISKAIS JĒZUS: SAVIENĪBA AR GALVU…
Daudzi labi domājoši kristieši ir pametuši katoļu baznīcu, jo viņi nav dzirdējuši labo vēsti, kas viņiem tiek sludināta, kamēr viņi nav apmeklējuši “otru” baznīcu pa ielu, nav klausījušies televīzijas evaņģēlistu vai apmeklējuši Bībeles mācību ... Patiešām, saka Sv. Pauls,
Kā viņi var ticēt tam, par kuru nav dzirdējuši? Un kā viņi var dzirdēt bez kāda sludinātāja? (Romiešiem 10: 14)
Viņu sirdis tika aizdedzinātas, Svētie Raksti atdzīvojās un viņu acis tika atvērtas, lai redzētu jaunas perspektīvas. Viņi piedzīvoja dziļu prieku, kas viņiem šķita pilnīgā pretrunā ar katoļu draudzes murminošajām monotonajām masām. Bet, kad šie atdzīvinātie ticīgie aizgāja, viņi atstāja aiz sevis citas avis, kuras tik ļoti vēlējās dzirdēt dzirdēto! Varbūt vēl ļaunāk, ka viņi pārcēlās no pašas žēlastības strūklakas - Mātes baznīcas -, kura savus bērnus baro caur Sakramenti.
Vai Jēzus nav pavēlējis mums ēst viņa ķermeni un dzert viņa asinis? Ko tad jūs, dārgais protestanti, ēdat? Vai Svētie Raksti neliek mums atzīties savos grēkos? Kam jūs atzīstaties? Vai jūs runājat valodās? Tā arī es. Vai jūs lasāt savu Bībeli? Tā daru arī es. Bet mans brālis, vai vajadzētu ēst tikai no vienas šķīvja puses, kad mūsu Kungs pats piedāvā bagātīgu un pilnvērtīgu maltīti paša Sevis banketā?
Mana miesa ir īsts ēdiens, un manas asinis ir īsts dzēriens. (Džons 6: 55)
Vai jums ir personiskas attiecības ar Jēzu? Tā arī es. Bet man ir vairāk! (un ne ar vienu pašu nopelnu). Katru dienu es skatos uz Viņu pazemīgā maizes un vīna maskā. Katru dienu es izstiepjos un pieskaros Viņam Svētajā Euharistijā, kurš pēc tam izstiepj roku un pieskaras manai ķermeņa un dvēseles dziļumā. Jo tas nebija pāvests, svētais vai Baznīcas ārsts, bet pats Kristus paziņoja:
Es esmu dzīvā maize, kas nokāpa no debesīm; kas ēd šo maizi, tas dzīvos mūžīgi; un maize, ko es došu, ir mana miesa pasaules dzīvībai. (Džons 6: 51)
Bet es neturu šo dāvanu sev. Tas ir domāts arī jums. Par lielākajām personiskajām attiecībām, kādas mums var būt un kuras mūsu Kungs vēlas dot, ir ķermeņa, dvēseles un gara kopība.
"Šī iemesla dēļ vīrietis atstās savu tēvu un māti un pievienosies sievai, un abi kļūs par vienu miesu." Šī mistērija ir dziļa, un es saku, ka tā attiecas uz Kristu un draudzi. (Efeziešiem 5: 31-32)
… UN ĶERMENIS
Šī kopība, šīs personiskās attiecības nenotiek atsevišķi, jo Dievs mums ir devis ticības biedru ģimeni. Mēs nevis evaņģelizējam cilvēkus par ēterisku jēdzienu, bet gan par dzīvo kopienu. Baznīca sastāv no daudziem locekļiem, bet tā ir “viena miesa”. “Bībeli ticošie” kristieši noraida katoļus, jo mēs sludinām, ka nāk pestīšana caur Baznīcu. Bet vai Bībelē nav teikts?
Pirmkārt, Baznīca ir Kristus ideja; otrkārt, Viņš to būvē nevis uz garīgu pieredzi, bet gan uz cilvēkiem, sākot ar Pēteri:
Un tāpēc es jums saku: jūs esat Pēteris, un uz šīs klints es uzcelšu savu baznīcu ... Es jums došu atslēgas Debesu valstībai. Ko jūs saistīsit uz zemes, tas būs saistīts arī debesīs; un viss, ko jūs atlaidat uz zemes, tiks atbrīvots debesīs. (Mat. 24:18)
Šo autoritāti Jēzus tālāk attiecināja ne uz ļaudīm, bet tikai uz pārējiem vienpadsmit apustuļiem; mantojuma tiesības sludināt, mācīt un pārvaldīt to, ko katoļi galu galā sauca par “Kristības, Komūnijas, Grēksūdzes un Slimnieku Svaidīšanas Sakramentiem”:
... jūs esat līdzpilsoņi kopā ar svētajiem un Dieva nama locekļiem, celta uz apustuļu pamata un pravieši ar pašu Kristu Jēzu kā pamatakmeni ... Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, kristot tos Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, mācot viņiem ievērot visu, ko es jums esmu pavēlējis ...
Viņu piedod grēkus, kuriem piedod, un kuru grēkus jūs paturat ... Šī kauss ir jaunā derība manās asinīs. Dariet to, tik bieži, cik jūs to dzerat, atceroties mani... Vai kāds no jums ir slims? Viņam vajadzētu izsaukt draudzes presbiterus, un viņiem vajadzētu lūdzieties pār viņu un svaidiet viņu ar eļļu Tā Kunga vārdā ... Tāpēc, brāļi, stāviet stingri un turieties pie tradīcijām ka tev mācīja, vai nu ar mutisku paziņojumu, vai ar mūsu vēstuli… [priekš] baznīca dzīvā Dieva ir pīlārs un patiesības pamats... Paklausiet saviem vadītājiem un atlikiet tos, jo viņi jūs pārrauga un viņiem būs jāsniedz atskaite, lai viņi varētu izpildīt savu uzdevumu ar prieku, nevis ar skumjām, jo tas jums nebūtu nekāds labums. (Efeziešiem 2: 19–20; Mat. 28:19; Jāņa 20:23; 1. Kor. 11:25; 1. Tim. 3:15; Ebr. 13:17.)
Tikai katoļu baznīcā mēs atrodam “ticības noguldījuma” pilnību iestāde lai izpildītu šos Kristus atstātos priekšrakstus un lūdza mūs pārnest pasaulē uz Viņa vārdu. Tādējādi, lai saglabātu sevi nošķirtu no “viena, svēta, katoļu, [2]Vārds “katoļu” nozīmē “universāls”. Tādējādi var dzirdēt, piemēram, anglikāņus, kuri lūdz šo apustuļa ticības apliecību. un apustuliskā baznīca ”ir līdzināties bērnam, kuru audzina audžuvecāki, kurš dod bērnam daudzus pamatus viņa iztikai, bet ne pilnīgu viņa pirmdzimtības mantojumu. Lūdzu, saproti, tas nav nek katoļu ticības vai pestīšanas spriedums. Drīzāk tas ir objektīvs apgalvojums, kas balstīts uz Dieva Vārdu un 2000 gadus ilgo ticību un autentisko tradīciju.
Mums ir vajadzīgas personīgas attiecības ar Jēzu, Galvas. Bet mums ir vajadzīgas arī attiecības ar Viņa Miesu, Baznīcu. “Stūrakmens” un “pamats” nav atdalāmi:
Saskaņā ar man doto Dieva žēlastību, tāpat kā gudrs celtnieku meistars, es ieliku pamatu, un cits uz tā balstās. Bet katram jābūt uzmanīgam, kā viņš uz tā balstās, jo neviens nevar likt pamatu kā vien tas, kas tur ir, proti, Jēzus Kristus ... Pilsētas sienas pamats bija divpadsmit akmeņu kārtas, uz kurām bija uzrakstīts divpadsmit Jēra apustuļu divpadsmit vārdus. (1. Kor. 3: 9; Atkl. 21:14.)
Visbeidzot, tā kā Marija ir Baznīcas “spogulis”, tad viņas loma un vēlme ir arī mūs ievest visciešākajās attiecībās ar Jēzu, savu Dēlu. Jo bez Jēzus, kurš ir visu Kungs un Pestītājs, arī viņa netiktu izglābta ...
Kaut arī dzirdot par Kristu caur Bībeli vai citu cilvēku starpniecību, cilvēks var iepazīstināt ar kristīgo ticību:tad mums pašiem (kam) ir personīgi jāiesaistās ciešās un dziļās attiecībās ar Jēzu.”—POPE BENEDICT XVI, Katoļu ziņu dienests, 4. gada 2006. oktobris
Cilvēks, kurš pats ir radīts pēc “Dieva tēla” [ir] aicināts uz personiskām attiecībām ar Dievu… lūgšana ir Dieva bērnu dzīvās attiecības ar Tēvu ... Sākot noKatoļu baznīca, n. 299., 2565. lpp
SAISTĪTAIS LASĪJUMS:
- Fundamentālā problēma
- Atklātais patiesības spožums
- Kalni, kalnu pakājes un līdzenumi
- Katoļu fundamentālists?
- Protestanti, katoļi un gaidāmās kāzas
- Šķirsts un nekatoliķi
- Dinastija, nevis demokrātija
- Harizmātisks? Sērijas I - VII daļas meklēšana
gleznoja Marka sieva, un tā ir pieejama kā magnētiska druka
šeit: www.markmallett.com
Noklikšķiniet šeit, lai abonētu šo žurnālu.
Paldies, ka sniedzāt alamtiku mūsu apustulātam.
-------
Noklikšķiniet zemāk, lai tulkotu šo lapu citā valodā:
