DĀRGS brāļi un māsas, tagad ir pagājuši četri mēneši kopš vētras, kas postīja mūsu saimniecību un mūsu dzīvi šeit. Šodien es veicu pēdējos mūsu liellopu koraļļu remontdarbus, pirms mēs vēršamies pret milzīgo koku daudzumu, kas vēl ir jāizcērt mūsu īpašumā. Tas viss nozīmē, ka manas darbības ritms, kas tika izjaukts jūnijā, joprojām ir aktuāls arī tagad. Es esmu nodevies Kristum nespēju šobrīd dot patiesībā to, ko vēlos dot ... un paļauties uz Viņa plānu. Viena diena vienlaikus.
Tāpēc šodien, šajos lielā svētā Jāņa Pāvila II svētkos, es vēlos jūs atkal atstāt ar dziesmu, kuru es uzrakstīju viņa nāves dienā un gadu vēlāk dziedāju Vatikānā. Es arī izvēlējos dažus citātus, kas, manuprāt, turpina runāt ar Baznīcu šajā stundā. Cienījamais svētais Jānis Pāvils! lūdzieties par mums.
Varenības zīme ir iespēja teikt: “Es esmu kļūdījies; Es esmu grēkojis, Tēvs; Es tevi apvainoju, mans Dievs; Es atvainojos; Es lūdzu piedošanu; Es mēģināšu vēlreiz, jo es paļaujos uz jūsu spēku un ticu jūsu mīlestībai. Un es zinu, ka jūsu Dēla Lieldienu noslēpuma spēks — mūsu Kunga Jēzus Kristus nāve un augšāmcelšanās — ir lielāks par manām vājībām un visiem pasaules grēkiem. Es nākšu, izsūdzēšos savos grēkos un būšu dziedināts, un dzīvošu tavā mīlestībā! — Homilija, Sanantonio, 1987; Pāvests Jānis Pāvils II, maniem vārdiem sakot, Gramercy Books, lpp. 101
Vārdu sakot, mēs varam teikt, ka kultūras pārmaiņas, uz kurām mēs aicinām, no ikviena prasa drosmi pieņemt jaunu dzīvesveidu, kas sastāv no praktisku izvēli personīgā, ģimenes, sociālā un starptautiskā līmenī, pamatojoties uz Pareiza vērtību skala: būtības pārākums pār piederību, cilvēka pārākums pār lietām. Šis atjaunotais dzīvesveids ietver pāreju no vienaldzības uz rūpēm par citiem, no noraidīšanas uz viņu pieņemšanu. Citi cilvēki nav sāncenši, no kuriem mums ir jāaizstāvas, bet gan brāļi un māsas, kas jāatbalsta. Viņi ir jāmīl viņu pašu dēļ, un viņi bagātina mūs ar savu klātbūtni. Sākot noEvangelium Vitae, 25. gada 1995. marts; vatican.va
Neviens nevar izvairīties no pamatjautājumiem: Kas man jādara? Kā atšķirt labo no ļaunā? Atbilde ir 
iespējams tikai pateicoties patiesības spožumam, kas atspīd dziļi cilvēka garā… Jēzus Kristus, “tautu gaisma”, spīd pār savas Baznīcas vaigu, ko Viņš sūta visai pasaulei, lai sludinātu Evaņģēliju. katra būtne. Sākot noVeritatis krāšņums, n. 2; vatican.va
Brāļi un māsas, nebaidieties uzņemt Kristu un pieņemt Viņa spēku... Nebaidieties. — Homilija, pāvesta inaugurācija, 22. gada 1978. oktobris; Vietne Zenit.org
Ar traģiskām sekām garš vēsturisks process sasniedz pagrieziena punktu. Process, kas savulaik noveda pie idejas “cilvēktiesības” atklāšanas - katram cilvēkam raksturīgas tiesības un pirms jebkuras Konstitūcijas un valsts likumdošanas - šodien ir pārsteidzoši pretrunīgs. Tieši laikmetā, kad tiek svinīgi pasludinātas personas neaizskaramās tiesības un tiek publiski apstiprināta dzīves vērtība, pašas tiesības uz dzīvību tiek liegtas vai samīdītas, it īpaši nozīmīgākajos eksistences brīžos: dzimšanas brīdī un nāves brīdis ... Tas notiek arī politikas un valdības līmenī: sākotnējās un neatsavināmās tiesības uz dzīvību tiek apšaubītas vai liegtas, pamatojoties uz parlamenta balsojumu vai vienas tautas daļas gribu, pat ja tā ir vairākums. Tas ir ļaunprātīgs rezultāts relatīvismam, kas valda bez iebildumiem: “labie” vairs nav tādi, jo tie vairs nav stingri balstīti uz cilvēka neaizskaramo cieņu, bet tiek pakļauti spēcīgākās puses gribai. Tādā veidā demokrātija, pretrunā ar saviem principiem, faktiski virzās uz totalitārisma formu. —POPEJS JOHN PAUL II, Evangelium Vitae, “Dzīves evaņģēlijs”, n. 18., 20. lpp
Šī cīņa ir paralēla apokaliptiskajai cīņai, kas aprakstīta [Atklāsmes 11: 19–12: 1–6, 10 par cīņu starp „ar sievieti saģērbtu sievieti” un „pūķi”]. Nāves cīņas pret dzīvi: “nāves kultūra” cenšas sevi uzspiest mūsu vēlmei dzīvot un dzīvot pilnā mērā ... Plašie sabiedrības slāņi ir neizpratnē par to, kas ir pareizi un kas nepareizi, un ir to cilvēku žēlastībā, spēks “radīt” viedokli un uzspiest to citiem. —POPE JOHN PAUL II, Cherry Creek State Park Homily, Denvera, Kolorādo, 1993. gads
Jau kopš savas kalpošanas sākuma Svētā Pētera krēslā Romā es uzskatu šo [Dievišķās Žēlsirdības] vēsti par savu īpašo 
uzdevums. Providence man to ir piešķīrusi pašreizējā cilvēka, Baznīcas un pasaules situācijā. Varētu teikt, ka tieši šī situācija man uzdeva šo vēstījumu kā manu uzdevumu Dieva priekšā. — 22. gada 1981. novembrī Žēlsirdīgās mīlestības svētnīcā Kolevalencā, Itālijā
No šejienes ir jādodas uz priekšu 'dzirksts, kas sagatavos pasauli [Jēzus] pēdējai atnākšanai'(Dienasgrāmata, 1732). Šī dzirkstele ir jāiededz Dieva žēlastībai. Šī žēlsirdības uguns ir jānodod pasaulei. — ST. JĀNIS Pāvils II, Dievišķās Žēlsirdības bazilikas iesvētīšana, Krakova, Polija; priekšvārds dienasgrāmatā ar ādas apdari, Dievišķā žēlsirdība manā dvēselē, St. Michel Print, 2008. gads
Šī ticības sieviete, Marija no Nācaretes, Dieva Māte, mums ir dota kā paraugs mūsu ticības svētceļojumā. No Marijas mēs mācāmies nodoties Dieva gribai visās lietās. No Marijas mēs mācāmies uzticēties pat tad, kad šķiet, ka visa cerība ir zudusi. No Marijas mēs mācāmies mīlēt Kristu, viņas Dēlu un Dieva Dēlu. Jo Marija ir ne tikai Dieva Māte, viņa ir arī Baznīcas Māte. — Vēstījums priesteriem, Vašingtona, DC, 1979. gads; Pāvests Jānis Pāvils II, maniem vārdiem sakot, Gramercy Books, lpp. 110
SAISTĪTĀ LASĪJUMS
Izlasi manu pārdabisko sastapšanos ar Svētā Jāņa Pāvila klātbūtni Vatikānā: Svētais Jānis Pāvils II
Lai iegādātos Marka mūziku vai grāmatu, dodieties uz:
Tagad vārds ir pilna laika kalpošana, kas
turpinās ar jūsu atbalstu.
Svētī tevi un paldies.
Ceļot ar Marku iekšā Jūsu darbs IR Klientu apkalpošana Tagad Word,
noklikšķiniet uz reklāmkaroga zemāk, lai abonēt.
Jūsu e-pasts netiks kopīgots ar kādu citu.
