IT Tas bija 2009. gadā, kad mana sieva un mani lika pārcelties uz valsti kopā ar mūsu astoņiem bērniem. Ar dalītām emocijām es pametu mazo pilsētu, kurā dzīvojām... bet likās, ka Dievs mūs vada. Mēs atradām nomaļu fermu Kanādas Saskačevanas vidienē starp plašām bezkokiem zemes platībām, kurām var piekļūt tikai pa zemes ceļiem. Patiešām, mēs nevarējām atļauties daudz ko citu. Tuvējā pilsētā dzīvoja ap 60 cilvēku. Galvenā iela bija pārsvarā tukšu, nolaistu ēku masīvs; skolas ēka bija tukša un pamesta; mazā banka, pasts un pārtikas veikals pēc mūsu ierašanās ātri tika slēgti, neatstājot atvērtas durvis, izņemot katoļu baznīcu. Tā bija jauka klasiskās arhitektūras svētnīca — dīvaini liela tik mazai kopienai. Taču vecās fotogrāfijas atklāja, ka 1950. gados, kad pastāvēja lielas ģimenes un mazas saimniecības, tas bija pārpildīts ar draudzenēm. Bet tagad uz svētdienas liturģiju ieradās tikai 15-20 cilvēki. Praktiski nebija nevienas kristiešu kopienas, par ko runāt, izņemot nedaudzus uzticīgus seniorus. Tuvākā pilsēta bija gandrīz divu stundu attālumā. Mēs bijām bez draugiem, ģimenes un pat dabas skaistuma, ar kuru es uzaugu ezeru un mežu tuvumā. Es neapzinājos, ka mēs tikko esam pārcēlušies uz "tuksnesi"…turpināt lasīt