IF o apgaismošana ir notikums, kas ir salīdzināms ar pazudušā Dēla “atmodināšanu”, tad cilvēce ne tikai sastapsies ar šī pazudušā dēla samaitātību, no tā izrietošo Tēva žēlastību, bet arī ar nežēlastība vecākā brāļa.
Interesanti, ka Kristus līdzībā Viņš mums nepasaka, vai vecākais dēls pieņem pieņemt sava mazā brāļa atgriešanos. Patiesībā brālis ir dusmīgs.
Tagad vecākais dēls bija ticis laukā un, atgriežoties mājās, tuvojoties mājai, viņš dzirdēja mūzikas un deju skaņas. Viņš piezvanīja vienam no kalpiem un jautāja, ko tas varētu nozīmēt. Kalps viņam sacīja: "Tavs brālis ir atgriezies, un tavs tēvs ir nokāvis nobaroto teļu, jo viņam ir sveiks un vesels." Viņš kļuva dusmīgs, un, kad viņš atteicās ieiet mājā, tēvs iznāca un lūdzās viņu. (Lūkas 15: 25—28)
Ievērojamā patiesība ir tāda, ka ne visi cilvēki pasaulē pieņems Apgaismojuma žēlastības; daži atteiksies “ienākt mājā”. Vai tā nav mūsu pašu dzīvē katru dienu? Mums ir piešķirts daudz mirkļu atgriešanās brīdim, un tomēr tik bieži mēs izvēlamies savu nepareizo gribu pār Dievu un nedaudz vairāk rūdām savu sirdi, vismaz noteiktās dzīves jomās. Pats elle ir pilna ar cilvēkiem, kuri apzināti pretojās glābjošajai žēlastībai šajā dzīvē un tādējādi nākamajā ir bez žēlastības. Cilvēka brīva griba vienlaikus ir neticama dāvana un vienlaikus nopietna atbildība, jo tā ir viena lieta, kas padara visvareno Dievu bezpalīdzīgu: Viņš nevienam neuzliek pestīšanu, kaut arī vēlas, lai visi tiktu izglābti.
Viena no brīvās gribas dimensijām, kas ierobežo Dieva spēju darboties mūsos, ir nežēlastība…
turpināt lasīt →