TAGAD VĀRDS PAR MASAS LASĪJUMIEM
par 18. gada 2014. aprīli
Lielā piektdiena
Liturģiskie teksti šeit
JŪS iespējams, pēdējā laikā vairākos rakstos ir pamanījusi tēmu “dzīvā ūdens avoti”, kas plūst no ticīga cilvēka dvēseles. Visdramatiskākais ir gaidāmās “svētības” “solījums”, par kuru es rakstīju šonedēļ Konverģence un svētība.
Bet, meditējot šodien pie Krusta, es gribu runāt par vēl vienu dzīvā ūdens avotu, tādu, kurš pat tagad var plūst no iekšpuses, lai apūdeņotu citu dvēseles. Es runāju ciešanas.
KĀPĒC vai Dievs man ļauj šādā veidā ciest? Kāpēc laimei un augšanai svētumā ir tik daudz šķēršļu? Kāpēc dzīvei jābūt tik sāpīgai? Ir sajūta, it kā es eju no ielejas uz ieleju (kaut arī zinu, ka starp tām ir virsotnes). Kāpēc, Dievs?
