Maisītāji

 

TUR ir ievērojama paralēle gan pāvesta Franciska, gan prezidenta Donalda Trampa laikā. Viņi ir divi pilnīgi atšķirīgi vīrieši, kuriem ir ļoti atšķirīgas varas pozīcijas, tomēr viņu amata pienākumu lokā ir daudz aizraujošu līdzību. Abi vīrieši izraisa spēcīgu reakciju starp saviem vēlētājiem un ārpus tās. Šeit es neizvirzīju nevienu nostāju, bet drīzāk norādu uz paralēlēm, lai uzzīmētu daudz plašāku un garīgs slēdziens ārpus valsts un Baznīcas politikas. 

• Abu vīriešu ievēlēšanu apņēma strīdi. Saskaņā ar iespējamām sazvērestībām ir ierosināts, ka Krievija sadarbojās, ievēlot Donaldu Trampu. Tāpat arī tā sauktais “Sv. Gallen Mafia ”, neliela kardinālu grupa, sazvērējās, lai paceltu kardinālu Horhi Bergoljo pāvestībā. 

• Neskatoties uz to, ka nav pierādījumu, kas liecinātu par pamatotu lietu pret kādu no vīriešiem, pāvesta pretinieki un prezidents turpina uzstāt, lai viņi ieņemtu amatus nelikumīgi. Pāvesta gadījumā pastāv kustība, kurā viņa pāvestība tiek pasludināta par nederīgu un tādējādi viņš ir “antipāvests”. Un kopā ar Trampu, ka viņu vajadzētu apsūdzēt un tāpat atcelt no amata kā “krāpšanos”.

• Abi vīrieši pēc ievēlēšanas nekavējoties izdarīja personiskas taupības žestus. Francisks atteicās no daudzām pāvesta tradīcijām, ieskaitot pāvesta privātos kvartālus, izvēloties pārcelties uz koplietošanas ēku, kur dzīvot kopā ar parastajiem darbiniekiem Vatikānā. Tramps atteicās no prezidenta algas saņemšanas un bieži rīko mītiņus, lai būtu kopā ar vienkāršo vēlētāju. 

• Abi vadītāji tiek uzskatīti par uzņēmuma “nepiederošajiem”. Francisks ir dienvidamerikānis, dzimis tālu no Itālijas Baznīcas birokrātijas, un ir paudis savu nicinājumu par klerikalismu Romas kūrijā, kas karjeru liek priekšā Evaņģēlijam. Tramps ir biznesmenis, kurš lielāko savas dzīves daļu palika ārpus politikas un ir paudis savu nicinājumu pret karjeras politiķiem, kuri savu nākotni liek priekšā valstij. Francisks tika ievēlēts Vatikāna “attīrīšanai”, bet Tramps - “purva novadīšanai”.  

• Abi vīrieši, būdami “nepiederīgi” un, iespējams, savas pieredzes par “iestādi” upuri, ir ielencuši sev padomdevējus un domubiedrus, kuri bijuši pretrunīgi un radījuši problēmas viņu vadībā un reputācijā.

• Netradicionālie līdzekļi, ar kuriem abi vīrieši izvēlējušies paust viedokli, ir izraisījuši daudz diskusiju. Pāvests Francisks, dažreiz bez ierunām un bez rediģēšanas, pa pāvesta lidojumiem ir izteicis tendenciozus viedokļus. Savukārt Tramps - bez rezervēm vai šķietami daudz rediģējot - ir devies uz čivināt. Abi vīrieši reizēm ir izmantojuši skarbu valodu, raksturojot savus kolēģus.

• Plašsaziņas līdzekļi ir kalpojuši kā “oficiālā opozīcija” pret jebkuru cilvēku ar vispārēju un gandrīz universālu cilvēku negatīvs pieeja vai nu. Katoļu pasaulē “Konservatīvie” plašsaziņas līdzekļi gandrīz pilnībā ir koncentrējušies uz pāvesta kļūmēm, neskaidrībām un trūkumiem, vienlaikus gandrīz ignorējot viņa pareizticīgo homīlijas un mācības. Trampa gadījumā arī “liberālie” plašsaziņas līdzekļi ir pilnībā apsēsti ar negatīvu skatījumu, vienlaikus ignorējot jebkādu progresu vai panākumus.

• Ne tikai viņu valdīšanas stils, bet arī saturs ir izraisījis neparedzētu sašķeltību un sajūsmu starp tiem, kuriem viņi kalpo. Vārdu sakot, viņu pilnvaras ir kalpojušas status quo. Tā rezultātā plaisa starp tā sauktajiem “konservatīvajiem” un “liberālajiem” vai “labējiem” un “kreisajiem” nekad nav bijusi tik plaša; atšķirības līnijas nekad nav bijušas tik skaidras. Jāatzīmē, ka tajā pašā nedēļā pāvests Francisks teica, ka viņš nebaidās no “šķelšanās” tiem, kas viņam pretojas, un Tramps prognozēja sava veida “pilsoņu karu”, ja viņu apsūdz.

Citiem vārdiem sakot, abi vīrieši ir kalpojuši kā maisītāji. 

 

Dievišķās pārliecības ietvaros

Ikdienas sajūsma ap šiem vīriešiem ir gandrīz nebijusi. Baznīcas un Amerikas destabilizācija nav maza - abām tām ir globāla ietekme un redzama ietekme uz nākotni, kas neapšaubāmi maina spēli.

Tomēr es uzskatu viss šis atrodas Dievišķajā Providencē. Tas, ka Dievs nav pārsteigts par šo vīriešu netradicionālajiem veidiem, bet ka tas ir noticis ar Viņa ieceri. Vai mēs nevaram teikt, ka abu vīriešu vadība ir norāvusi cilvēkus no žoga vienā vai otrā virzienā? Vai ir atklātas daudzu interjera domas un attieksme, it īpaši tās idejas, kuru pamatā nav patiesība? Patiešām, uz Evaņģēlija balstītās nostājas kristalizējas tajā pašā laikā, kas ir pret evaņģēlija principiem sacietēšana. 

Pasaule tiek strauji sadalīta divās nometnēs - antikristus biedri un Kristus brālība. Tiek vilktas līnijas starp šiem diviem. Cik ilga būs cīņa, mēs nezinām; vai zobeni būs jāapklāj, mēs nezinām; vai asinis būs jāizlej, mēs nezinām; vai tas būs bruņots konflikts, mēs nezinām. Bet patiesības un tumsas konfliktā patiesība nevar zaudēt. —Bīskaps Fultons Džons Šīns, DD (1895–1979); avots nav zināms (iespējams, “Katoļu stunda”) 

Vai to nebija paredzējis arī pāvests Jānis Pāvils II, kad viņš vēl bija kardināls vēl 1976. gadā?

Mēs tagad stāvam lielākās vēsturiskās konfrontācijas priekšā, ko cilvēce ir pārdzīvojusi ... Tagad mēs saskaramies ar pēdējo Baznīcas un pretbaznīcas, Evaņģēlija un Evaņģēlija, Kristus un Antikristusa konfrontāciju. Šī konfrontācija ir dievišķās providences plānos. Tas ir pārbaudījums, kas visai Baznīcai… jāizpilda ... 2,000 gadu kultūras un kristīgās civilizācijas pārbaude ar visām tās sekām cilvēka cieņai, indivīda tiesībām, cilvēktiesībām un tautu tiesībām. —Kardināls Karols Vojtila (JOHN PAUL II), no 1976. gada runas Amerikas bīskapiem Filadelfijā Euharistijas konferencē

Vēlāk viņš turpināja salīdzināt šo sabiedrības polarizāciju ar Atklāsmes grāmatā notiekošo cīņu starp “saulē tērptu sievieti” un “pūķi”:

Šī cīņa ir paralēla apokaliptiskajai cīņai, kas aprakstīta [Rev 11:19-12:1-6]. Nāves cīņas pret dzīvi: “nāves kultūra” cenšas uzspiest mūsu vēlmi dzīvot un dzīvot pilnvērtīgi.… Lielie sabiedrības slāņi ir sajaukti par to, kas ir pareizi un kas nepareizi, un ir to cilvēku žēlastībā, kuriem ir spēja “radīt” viedokli un uzspiest to citiem. —POPE JOHN PAUL II, Cherry Creek State Park Homily, Denvera, Kolorādo, 1993. gads

Pēc vēlā svētā teiktā, mēs dzīvojam apņēmīgi Marian stunda. Ja tas tā ir, citam pareģojumam ir noteikta nozīme:

Simeons viņus svētīja un sacīja savai mātei Marijai: “Lūk, šim bērnam ir paredzēts daudzu Izraēlā kritiens un augšāmcelšanās, un tas ir zīme, kurai būs pretrunā (un jūs pats dursiet zobenu), lai domas par var tikt atklātas daudzas sirdis. ” (Lūkas 2: 34-35)

Visā pasaulē Dievmātes attēli ir neizskaidrojami raudājuši eļļu vai asinis. Parādījumos vairāki redzētāji ziņo, ka viņa bieži raud par pasaules stāvokli. Tas ir tā, it kā mūsu paaudze būtu atkal caurdurusi Dievmāti kā mēs krustā sists ticība Dievam. Kā, tiek atklātas daudzu siržu domas. Tieši tāpat kā pirms rītausmas horizonta priekšā ir gaisma, es uzskatu, ka maisītāji kalpo, lai atvieglotu šo “pirmo gaismu”, pirms visa cilvēcei nāk “sirdsapziņas apgaismojums” vai “brīdinājums”, kā aprakstīts Sv. Jāņa “sestajā” zīmogs ”(sk Lielā Gaismas diena). 

 

KO MUMS VAJADZĒTU DARĪT?

Mums vajadzētu zināmā mērā mierināt, zinot, ka notiekošais ir pareģots. Tas mums atgādina, ka Dievs vienmēr ir ļoti atbildīgs un ļoti tuvu mums.

Es jums esmu teicis, pirms tas notiek, lai jūs noticētu, kad tas notiks. (Jāņa 14:29)

Bet tam vajadzētu būt arī prātīgam atgādinājumam, ka šīs iepriekšējās paaudzes relatīvais miers tuvojas beigām. Dievmāte ir parādījusies ne tikai tāpēc, lai atsauktu mūs pie sava Dēla, bet arī lai mūs brīdinātu "sagatavot. " Šajā Svētā Jeronima memoriālā viņa vārdi ir savlaicīgs pamodinājums. 

No nekā nav jābaidās, kā par pārāk ilgu mieru. Jūs maldina, ja domājat, ka kristietis var dzīvot bez vajāšanām. Viņš cieš vislielākās vajāšanas no visiem, kas dzīvo zem viena. Vētra liek vīrieti sargāt un uzliek par pienākumu pielikt visas pūles, lai izvairītos no kuģa avārijas. 

Nav garantijas, ka Amerika paliks kā lielvalsts. Tāpat nav garantijas, ka Baznīca paliks dominējošā ietekme. Patiesībā, kā es rakstīju Rudens no Mistērijas Babilonas, Es uzskatu, ka Amerikas Savienotajām Valstīm (un visiem Rietumiem) ir dramatiska pazemošanās un attīrīšanās. Ak, kā Svēto Raksti pagājušajā svētdienā par bagātnieku un Lācaru kopīgi runā ar Rietumu pasauli! Un, kā to apliecina vairāki pravieši Rakstos, arī Baznīca tiks samazināta līdz “atliekām”. The laika pazīmes norāda, ka tas ir labi iesākts.

Manuprāt, maisītājiem ir izšķiroša loma, veicinot šo attīrīšanos un pat atklājot to, kas slēpjas atsevišķās sirdīs. Vai mums kā kristiešiem ir ticība, kad mums vairs nav redzes? Vai mēs joprojām esam labdarīgi pret tiem, kas to nedara? Vai mēs paļaujamies uz Kristus apsolījumiem Baznīcai, vai arī ņemam lietas savās rokās? Vai mēs esam paaugstinājuši politiķus un pat pāvestus gandrīz elkdievīgi?

Šīs “pēdējās konfrontācijas” beigās viss, kas būvēts uz smiltīm, sabruks. Agitatori jau ir sākušies Lielā kratīšana... 

Daudzi spēki ir mēģinājuši un joprojām cenšas iznīcināt Baznīcu gan no ārpuses, gan no iekšpuses, taču viņi paši tiek iznīcināti, un Baznīca paliek dzīva un auglīga ... Viņa paliek neizskaidrojami cieta ... valstības, tautas, kultūras, nācijas, ideoloģijas, pilnvaras ir pagājušas, taču Baznīca, kas dibināta uz Kristus, neskatoties uz daudzajām vētrām un mūsu daudzajiem grēkiem, joprojām ir uzticīga kalpošanas laikā parādītajai ticības nogulsnei; jo Baznīca nepieder ne pāvestiem, ne bīskapiem, ne priesteriem, ne ticīgajiem lajiem; Baznīca katrā mirklī pieder vienīgi Kristum. —POPE FRANCIS, Homīlija, 29. gada 2015. jūnijs www.americamagazine.org

 

 

SAISTĪTĀ LASĪJUMS

Maisītāji - II daļa

Viltus ziņas, īsta revolūcija

Lielais haoss