Krīze aiz krīzes

 

Nožēlot grēkus nozīmē ne tikai atzīt, ka esmu rīkojies nepareizi;
tas ir pagriezt man muguru nepareizajam un sākt iemiesot Evaņģēliju.
Tas ir atkarīgs no kristietības nākotnes mūsdienu pasaulē.
Pasaule netic tam, ko mācīja Kristus
jo mēs to neiemiesojamies. 
- Dieva kalpotāja Katrīna Dohertija, no Kristus skūpsts

 

THE Baznīcas lielākā morālā krīze mūsu laikos turpina saasināties. Tā rezultātā ir notikušas “laicīgas inkvizīcijas”, ko vada katoļu plašsaziņas līdzekļi, aicinājumi veikt plašas reformas, modināt trauksmes sistēmas, atjaunināt procedūras, bīskapu ekskomunikāciju utt. Bet tas viss neatpazīst problēmas patieso sakni un kāpēc katrs līdz šim ierosinātais “labojums”, neatkarīgi no tā, cik pamatots ir taisnīgs sašutums un saprātīgs iemesls, nespēj tikt galā ar problēmu krīze krīzes laikā. 

 

KRĪZES SIRDS

Deviņpadsmitā gadsimta beigās pāvesti bija sākuši saukt trauksmi, kas bija apgrūtinoši pasaules mēroga revolūcija bija tik mānīgs, ka šķita, ka tas vēstīja Svētajos Rakstos pareģotos “pēdējos laikus”. 

…šķiet, ka ir pienācis tie tumšie laiki, kurus pareģoja svētais Pāvils, kad cilvēkiem, Dieva taisnīgā sprieduma apžilbinātiem, vajadzētu pieņemt melus par patiesību un ticēt „šīs pasaules valdniekam”, kas ir melis. un tās tēvs kā patiesības skolotājs: “Dievs sūtīs viņiem maldu darbību, lai viņi ticētu meliem (2. Tes. Ii., 10.). Pēdējās reizēs daži atkāpsies no ticības, pievēršot uzmanību kļūdu gariem un velnu mācībām ” (1. Tim. Iv., 1.). —POPE LEO XIII, Divinum Illud Munus, n. 10. lpp

Vissaprātīgākā atbilde tajā laikā bija apstiprināt negrozāmās ticības patiesības un nosodīt modernisma, marksisma, komunisma, sociālisma un tā tālāk ķecerības. Pāvesti sāka uzrunāt arī Jēzus Vissvētāko Sirdi, Vissvētāko Māti, Erceņģeli Mihaēlu un šķietami visu debesu pulku. Tomēr līdz 1960. gadiem Morālais cunami likās neapturams. Seksuālā revolūcija, šķiršanās bez vainas, radikāls feminisms, kontracepcija, pornogrāfija un masu sociālās komunikācijas rašanās, kas to visu veicināja, bija labi noritējusi. Konsekrētās dzīves institūtu kongregācijas prefekts nožēloja, ka sekularizētā kultūra pat ir dziļi iekļuvusi Rietumu reliģiskajos ordeņos...

…un tomēr reliģiskajai dzīvei ir jābūt tieši alternatīvai “dominējošajai kultūrai”, nevis tās atspoguļošanai. — kardināls Francs Rodē, prefekts; no Benedikts XVI, Pasaules gaisma Pēteris Zēvalds (Ignatius Press); lpp. 37 

Pāvests Benedikts piebilda:

…to veicināja septiņdesmito gadu intelektuālais klimats, kuram 1970. gadi jau bija pavēruši ceļu. Tajā laikā pat beidzot tika izstrādāta teorija, ka pedofilija ir jāuztver kā kaut kas pozitīvs. Tomēr galvenokārt tika atbalstīta tēze — un tā pat iefiltrējās katoļu morālajā teoloģijā —, ka nav tādas lietas kā kaut kas slikts pats par sevi. Bija tikai lietas, kas bija “salīdzinoši” sliktas. Tas, kas bija labs vai slikts, bija atkarīgs no sekām. —Turpat. lpp. 37

Mēs zinām pārējo skumjo, bet patieso stāstu par to, kā morālais relatīvisms ir sagrāvis Rietumu civilizācijas pamatus un katoļu baznīcas uzticamību.

60. gados kļuva skaidrs, ka ar to, ko Baznīca dara, ar status quo nepietiek. Elles draudi, svētdienas pienākums, augstās rubrikas utt., ja tās bija efektīvas, lai noturētu piekritējus solos, vairs to nedarīja. Toreiz svētais Pāvils VI identificēja krīzes galveno cēloni: sirds pati. 

 

EVANGELIZĀCIJAI ATKAL JĀKĻŪT MŪSU MISIJAI

Pāvila VI nozīmīgā enciklika Humanae Vitae, kas risināja strīdīgo dzimstības kontroles jautājumu, ir kļuvusi par viņa pontifikāta pazīmi. Bet tas nebija tā vīzija. Tas tika noskaidrots vairākus gadus vēlāk Apustuliskajā mudinājumā Evangelii nuntiandi (“Evaņģēlija pasludināšana”). It kā noceļot sodrēju un putekļu slāņus no senas ikonas, pāvests pārvarēja gadsimtiem ilgas dogmas, politiku, kanonus un koncilus, lai atgrieztu Baznīcu pie tās būtības un raison d'être: pasludināt Evaņģēliju un Jēzu Kristu kā Kungu un ikvienas radības Pestītāju. 

Evaņģelizācija patiesībā ir Baznīcas žēlastība un aicinājums, tās dziļākā identitāte. Viņa pastāv, lai sludinātu, proti, lai sludinātu un mācītu, lai būtu žēlastības dāvanas kanāls, lai samierinātu grēciniekus ar Dievu un iemūžinātu Kristus upuri Misē, kas ir Viņa piemiņa. nāvi un krāšņo augšāmcelšanos. —POPE ST. PAULS VI Evangelii Nuntiandi, n. 14; vatican.va

Turklāt krīze bija sirdslieta: Baznīca vairs nedarbojās kā ticīga Baznīca. Viņai bija zaudēja savu pirmo mīlestību, tik brīnišķīgi dzīvoja un pasludināja svētie, kas bija līdz personiski un bez rezerves nodoties Jēzum — kā laulātie viens otram. Tai bija jākļūst par semināru, skolu,
un reliģiskās institūcijas: lai katrs katolis patiesi iemiesotu Evaņģēliju, lai Jēzus mīlētu un pazīstamu vispirms iekšienē un pēc tam ārpusē pasaulē, kas “slāga pēc autentiskuma”.^[1]Evangelii Nuntiandi, n. 76; vatican.va

Pasaule aicina un gaida no mums dzīves vienkāršību, lūgšanas garu, žēlsirdību pret visiem, īpaši pret mazturīgajiem un nabagajiem, paklausību un pazemību, atslābināšanos un pašaizliedzību. Bez šīs svētuma zīmes mūsu vārdam būs grūti aizskart mūsdienu cilvēka sirdi. Tas riskē būt veltīgs un sterils. —POPE ST. PAULS VI Evangelii Nuntiandi, n. 76; vatican.va

Faktiski daži teologi ir minējuši, ka pāvests Jānis Pāvils II bija "spoku rakstnieks". Evangelii Nuntiandi. Patiešām, sava pontifikāta laikā svētais pastāvīgi uzsvēra vajadzību pēc “jaunas evaņģelizācijas”, īpaši kultūrām, kuras kādreiz tika evaņģelizētas. Arī viņa izvirzītā vīzija nevarēja būt skaidrāka:

Es jūtu, ka ir pienācis brīdis apņemties visi Baznīcas enerģiju jaunai evaņģelizācijai un misijai ad gentes [tautām]. —POPE ST. JĀNS PAULS II, Redemptoris Missio, n. 3; vatican.va

Redzot jaunos kā pamestus un iet bojā redzes trūkuma dēļ, viņš atklāja Pasaules jaunatnes dienas un iesaistīja viņus, lai kļūtu par evaņģēlistu armiju:

Nebaidieties iziet ielās un sabiedriskās vietās, piemēram, pirmie apustuļi, kas sludināja Kristu un pestīšanas labo vēsti pilsētu, ciematu laukumos. Nav īstais laiks kaunēties par Evaņģēliju. Ir pienācis laiks to sludināt no jumtiem. Nebaidieties izkļūt no ērtiem un ierastiem dzīves veidiem, lai uzņemtos izaicinājumu padarīt Kristu pazīstamu mūsdienu “metropolē”. Tieši jums ir “jāiet ārā uz ceļa” un jāaicina visi, kurus jūs satiekat, uz banketu, kuru Dievs ir sagatavojis savai tautai. Baiļu vai vienaldzības dēļ Evaņģēliju nedrīkst slēpt. To nekad nebija paredzēts slēpt privātā telpā. Tas ir jāuzliek uz statīva, lai cilvēki redzētu tā gaismu un uzslavētu mūsu debesu Tēvu. —Mājas, Cherry Creek State Park Homily, Denverā, Kolorādo, 15. gada 1993. augusts; vatican.va

Bija pagājuši sešpadsmit gadi, kad viņa pēctecis pāvests Benedikts tāpat uzsvēra Baznīcas misijas steidzamību:

Mūsdienās, kad plašās pasaules vietās ticībai draud izzust kā liesmai, kurai vairs nav degvielas, galvenā prioritāte ir panākt, lai Dievs būtu klāt šajā pasaulē un parādītu vīriešiem un sievietēm ceļu pie Dieva. Ne tikai kāds dievs, bet arī Dievs, kurš runāja par Sinaju; Dievam, kura seju mēs atpazīstam mīlestībā, kas nospiež “līdz galam” (sal. Jn 13: 1) – Jēzū Kristū, krustā sists un augšāmcēlies. —POPE BENEDICTS XVI, Viņa Svētības pāvesta Benedikta XVI vēstule visiem pasaules bīskapiem, 12. gada 2009. marts; vatican.va

 

PAŠREIZĒJAIS ZVANS

Benedikta XVI vēstule, kas adresēta “visiem pasaules bīskapiem”, darbojās kā sirdsapziņas pārbaude. cik labi Baznīca atbildēja viņa priekšgājēju direktīvām. Ja ganāmpulka ticībai draudēja izmiršana, kurš tad bija vainīgs, ja ne tā skolotāji?

Mūsdienu cilvēks labprātāk klausās lieciniekus nekā skolotājus, un, ja viņš tomēr klausa skolotājus, tas notiek tāpēc, ka viņi ir liecinieki. Sākot noEvangelii Nuntiandi, n. 41; vatican.va

Ja pasaule nolaidās tumsā, vai tas nebija tāpēc, ka pasaules gaisma, kas ir Baznīca (Mat. 5:14), pati izgaisa?

Šeit mēs nonākam pie krīzes krīzes ietvaros. Pāvesti aicināja evaņģelizēt vīriešus un sievietes, kuri, iespējams, paši nebija evaņģelizēti. Pēc Vatikāna II reliģiskās institūcijas kļuva par liberālās teoloģijas un ķeceru mācību perēkļiem. Katoļu rekolekcijas un klosteri kļuva par radikālā feminisma un “jaunā laikmeta” centriem. Vairāki priesteri man stāstīja, kā homoseksualitāte bija plaši izplatīta viņu semināros un kā tos, kuri piekrita ortodoksālajai pārliecībai, dažreiz sūtīja uz "psiholoģisko novērtējumu".^[2]sal. Vērmeles Bet, iespējams, visvairāk satraucošākais ir tas, ka lūgšana un svēto bagātīgais garīgums tika mācīti reti, ja vispār nebija. Tā vietā dominēja intelektuālisms, jo Jēzus kļuva par vienkāršu vēsturisku personību, nevis augšāmcēlušos Kungu, un evaņģēliji tika uzskatīti par laboratorijas žurkām, kas jāizdala, nevis kā pret dzīvo Dieva Vārdu. Racionālisms kļuva par noslēpuma nāvi. Tā teica Jānis Pāvils II:

Dažreiz pat katoļi ir zaudējuši Kristu vai viņiem nekad nav bijusi iespēja piedzīvot Kristu personīgi: nevis Kristu kā tikai “paradigmu” vai “vērtību”, bet kā dzīvo Kungu - “ceļu, patiesību un dzīvi”. —POPEJS JĀNS PAULS II, L'Osservatore Romano (Vatikāna laikraksta izdevums angļu valodā), 24. gada 1993. marts, 3. lpp.

Tieši to pāvests Francisks ir centies atdzīvināt Baznīcā šajā vēlajā stundā, šajā “žēlsirdības laikā”, kas, viņaprāt, “beidzas”.^[3]runa Santakrusā, Bolīvijā; newsmax.com, Jūlijs 10th, 2015 Spēcīgi balstoties uz saviem priekšgājējiem par evaņģelizācijas tēmu, Francisks ir izaicinājis priesterību un ticīgos dažkārt atklātākajos vārdos kļūt autentisks. Tas ir Viņš ir uzstājis, ka nepietiek, lai zinātu un atrunātu atvainošanos vai uzturētu mūsu rituālus un tradīcijas. Mums katram jākļūst taustāmam, klātesošam un caurspīdīgam prieka evaņģēlija vēstnešam — viņa apustuliskā pamudinājuma nosaukumam. 

 …evaņģēlists nekad nedrīkst izskatīties kā kāds, kurš tikko atgriezies no bērēm! Atgūsimies un padziļināsim savu entuziasmu, šo “apburošo un mierinošo evaņģelizācijas prieku, pat tad, kad jāsēj asarās... Un lai tiek dota mūsu laika pasaule, kas meklē, reizēm ar mokām, reizēm ar cerību. saņemt labo vēsti nevis no nomāktiem, mazdūšīgiem, nepacietīgiem vai noraizējušiem sludinātājiem, bet gan no evaņģēlija sludinātājiem, kuru dzīve deg degsmē un kuri vispirms ir saņēmuši Kristus prieku”. - pāvests francis, Evangelii Gaudium, n. 10; vatican.va

Starp citu, šos vārdus pirmais uzrakstīja svētais Pāvils VI.^[4]Evangelii nuntiandi (8. gada 1975. decembris), 80: AAS 68 (1976), 75. Tādējādi pašreizējais zvans nevarētu būt skaidrāks kā zvans no paša Kristus kurš sacīja mācekļiem: "Kas jūs klausās, tas mani klausās." ^[5]Lūkas 10: 16 Tātad, no kurienes mēs ejam no šejienes?

Pirmais solis ir katram no mums individuāli, lai “Atveriet plaši mūsu sirdis Jēzum Kristum.“Doties kaut kur vienatnē dabā, savā guļamistabā vai tukšas baznīcas klusumā… un runāt ar Jēzu tādu, kāds Viņš ir: dzīvu Cilvēku, kurš tevi mīl vairāk nekā jebkurš cits dara vai spēj. Aiciniet Viņu savā dzīvē, lūdziet, lai Viņš jūs izmaina, piepilda ar Savu Garu un atjauno jūsu sirdi un dzīvi. Šī ir vieta, kur sākt šovakar. Un tad Viņš teiks: "Nāc, seko man." ^[6]Zemes 10: 21 Viņš sāka mainīt pasauli tikai ar divpadsmit vīriešiem; man šķiet, ka tā atkal būs palieka, kas aicināta darīt to pašu...

Es aicinu visus kristiešus visur un tieši šajā brīdī uz atjaunotu personīgo tikšanos ar Jēzu Kristu vai vismaz atvērtību ļaut viņam satikties ar viņiem; Es lūdzu jūs visus to darīt nenoliedzami katru dienu. Nevienam nevajadzētu domāt, ka šis aicinājums nav domāts viņam vai viņai, jo “neviens nav izslēgts no Tā Kunga sagādātā prieka”. Tas Kungs nepieviļ tos, kuri uzņemties šo risku; ikreiz, kad mēs speram soli pretī Jēzum, mēs saprotam, ka viņš jau ir tur un gaida mūs ar atplestām rokām. Tagad ir pienācis laiks teikt Jēzum: “Kungs, es esmu ļāvis sevi pievilt; Es tūkstoš veidos esmu vairījies no tavas mīlestības, tomēr es atkal esmu šeit, lai atjaunotu savu derību ar tevi. Man tevi vajag. Glāb mani vēlreiz, Kungs, ņem mani vēlreiz savā pestīšanas apskāvienā. Cik labi ir atgriezties pie viņa, kad vien esam apmaldījušies! Ļaujiet man vēlreiz pateikt: Dievs nekad nenogurst mums piedot; mēs esam tie, kas nogurst meklēt viņa žēlastību. Kristus, kurš lika mums piedot viens otram "septiņdesmit reiz septiņi" (Mt 18:22) ir devis mums savu piemēru: viņš mums ir piedevis septiņdesmit reiz septiņas reizes. Atkal un atkal viņš mūs nes uz saviem pleciem. Neviens nevar mums atņemt cieņu, ko mums piešķīrusi šī neierobežotā un nezūdošā mīlestība. Ar maigumu, kas nekad nepieviļ, bet vienmēr spēj atjaunot mūsu prieku, viņš ļauj mums pacelt galvu un sākt no jauna. Nebēgsim no Jēzus augšāmcelšanās, nekad nepadosimies, lai nāk, kas gribēs. Lai nekas vairāk neiedvesmo kā viņa dzīve, kas mudina mūs uz priekšu! - pāvests francis, Evangelii Gaudium, n. 3; vatican.va

 

Paldies visiem, kas šonedēļ ir devuši savu lūgšanu un finansiālu atbalstu šai kalpošanai. Paldies un lai Dievs jūs bagātīgi svētī! 

 

Ceļot ar Marku iekšā Jūsu darbs IR Klientu apkalpošana Tagad Word,
noklikšķiniet uz reklāmkaroga zemāk, lai abonēt.
Jūsu e-pasts netiks kopīgots ar kādu citu.