Ciešanu evaņģēlijs

TAGAD VĀRDS PAR MASAS LASĪJUMIEM
par 18. gada 2014. aprīli
Lielā piektdiena

JŪS iespējams, pēdējā laikā vairākos rakstos ir pamanījusi tēmu “dzīvā ūdens avoti”, kas plūst no ticīga cilvēka dvēseles. Visdramatiskākais ir gaidāmās “svētības” “solījums”, par kuru es rakstīju šonedēļ Konverģence un svētība.

Bet, meditējot šodien pie Krusta, es gribu runāt par vēl vienu dzīvā ūdens avotu, tādu, kurš pat tagad var plūst no iekšpuses, lai apūdeņotu citu dvēseles. Es runāju ciešanas.

Pirmajā lasījumā Jesaja raksta: "Ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti." Jēzus miesa mums kļuva par brūci, no kuras izplūst mūsu pestīšana, no kuras izplūst svētdarošā žēlastība un viss, kas mūs dara veselus.

…pār viņu bija pārmācība, kas padara mūs veselus. (Pirmais lasījums)

Bet vai mēs neesam mistisks ķermenis no Kristus? Caur Kristību mēs esam savienoti ar Kristu, un “kas pievienojas Tam Kungam, tas ar Viņu kļūst viens gars”. ^[1]sal. 1. Kor. 6:17 Tāpat ar Euharistijas starpniecību “tā kā maizes klaips ir viens, mēs, kaut arī daudzi, esam viena miesa”. ^[2]sal. 1. Kor. 10:17 Ja ar Viņa brūcēm, brūcēm Viņa miesā mēs esam dziedināti — un mēs esam Viņa miesa —, tad, caur mūsu brūcēm pievienojāmies Viņam, dziedināšana plūst uz citiem. Tas ir, caur mūsu ciešanām, kas ir savienotas ar Kristu, Svētā Gara spēks sāk plūst caur mūsu garu kā avots, kas sniedzas, bieži vien nezināmos veidos, lai aplaistītu citu dvēseles.

Atslēga, kas mūsos atslēdz Gara spēku mūsu ciešanās, ir ticība strādā vājums.

Jo patiesi viņš vājuma dēļ sists krustā, bet dzīvo Dieva spēkā. Tā arī mēs esam vāji viņā, bet pret jums mēs ar viņu dzīvosim Dieva spēkā. (2. Kor 13:4)

Ciešanas būtībā ir vājuma pieredze — vienalga, vai tas ir kara posts vai saaukstēšanās. Jo vairāk mēs ciešam, jo ​​vājāki mēs esam, it īpaši, ja šīs ciešanas ir ārpus mūsu kontroles. Tieši ciešanas, kuras viņš nevarēja kontrolēt, lika svētajam Pāvilam saukt pie Dieva, kurš atbildēja:

Mana žēlastība tev pietiek, jo spēks ir pilnīgs vājumā.

Un Pāvils atbild:

Es drīzāk ar prieku lielīšos ar savām vājībām, lai tā būtu Kristus spēks lai mājo ar mani. (2 Cor 12: 9)

Kad kā Jēzus Ģetzemanes dārzā, mēs sakām: “Tēvs, ja tu vēlies, atņem man šo biķeri; tomēr lai notiek nevis mans, bet tavs prāts. ^[3]Lk. 22:42 mēs nekavējoties savienojam savas ciešanas ar Kristus ciešanām ticība. Mums nekas nav jājūt; mums tas pat nav jāpatīk; mums vienkārši vajag to gribēt un piedāvā to mīlestībā. Un tajā brūce, tad Kristus spēks sāk plūst caur mums, pārveidojot mūs un veidojot “to, kas pietrūkst Kristus ciešanās”. ^[4]sal. Kol 1:24 Priekš…

... ciešanās ir slēpta īpaši spēks, kas cilvēku tuvina Kristum, īpaša žēlastība… lai katra ciešanu forma, ko šī Krusta spēks dāvātu dzīvībai, vairs nebūtu cilvēka vājums, bet gan Dieva spēks. -SVĒTĪGĀS JĀNS PĀLS II, Salvifici Doloris, Apustuliskā vēstule, n. 26

Jā, Gara spēks plūst caur mums harizmās, svaidījumos, slavēšanā, lūgšanās un žēlsirdībā. Taču ir arī kāds apslēpts spēks, kas nāk no mūsu ciešanas tas ir tikpat spēcīgs, tikpat iedarbīgs, ja mēs ticībā turamies pie šī ikdienas krusta.

Šodien, iespējams, kā citreiz vēsturē, kad ciešanas ir tik lielas, pasaules pestīšanu nevar ietekmēt ne tik daudz programmas, ne daiļrunīgas runas vai iespaidīgi brīnumi, bet gan plūstošais Svētā Gara spēks. caur Kristus miesas brūcēm. Tas ir tas, ko mēs domājam, sakot: "mocekļu asinis ir Baznīcas sēkla". ^[5]Tertulliāns, Atvainošanās, Ch. 50. lpp Bet neaizmirstiet balto moceklību katru dienu, kas kļūst par sēklu, žēlastības avotu pasaulei. Tas ir Ciešanu evaņģēlijs rakstīts mūsu pamestībā vājuma, bezpalīdzības, ciešanu sāpēm…

Ciešanu evaņģēlijs tiek rakstīts nemitīgi, un tas nemitīgi runā ar šī dīvainā paradoksa vārdiem: dievišķā spēka avoti izplūst tieši cilvēka vājuma vidū. -SVĒTĪGĀS JĀNS PĀLS II, Salvifici Doloris, Apustuliskā vēstule, n. 26

Šī Lielā piektdiena — “laba”, jo caur Viņa ciešanām mēs esam glābti; “labi”, jo mūsu ciešanas vairs nav veltīgas — es vēlos dalīties ar jums lūgšanā, dziesmā, kuru uzrakstīju no vājas sirds…