I domāja, ka satiksme Romā bija mežonīga. Bet es domāju, ka Parīze ir trakāka. Mēs ieradāmies Francijas galvaspilsētas centrā ar divām pilnām automašīnām vakariņās ar Amerikas vēstniecības locekli. Autostāvvietas tajā naktī bija tikpat reti kā oktobrī sniegs, tāpēc es un otrs autovadītājs nometām cilvēku kravu un sākām braukt apkārt kvartālam, cerot, ka atvērsies vieta. Tas notika tad. Es pazaudēju otras automašīnas vietu, apgriezos nepareizi un pēkšņi es apmaldījos. Tāpat kā kosmonauts, kas nav piesaistīts kosmosā, mani sāka iesūkt pastāvīgu, nebeidzamu, haotisku Parīzes satiksmes plūsmu orbītā.
Motocikli tuvinājās abās manas automašīnas pusēs, tuvojoties collu attālumā no manām durvīm. Es domāju, vai viņiem ir nāves vēlēšanās, vai tas ir normāli. Nešķita, ka tajā nekas normāls. 
Satiksme jutās dehumanizējoša, labākie izdzīvošana, katrs par sevi. Mašīnas mani brīvi nogrieza. Apļveida krustojumos autovadītāji gāzās sānielās kā žurku straume, kas metās ārā no kanalizācijas caurules. Esmu braucis ar 40 pēdu ceļojumu autobusu pa LA automaģistrāli ar septiņiem bērniem un sievu ar ātrumu 60 jūdzes stundā. Salīdzinājumā tas bija svētdienas brauciens.
Pēkšņi es šķērsoju satiksmes pārvadu pilsētas tuksneša melnajā caurumā, kad zvanīja mobilais tālrunis. Tas bija mans saimnieks no vēstniecības. "Es braucu ar autobusu," viņš atvainojās. "Es nebraucu pa šīm ielām, tāpēc nezinu, kā jūs virzīt. Uh... vai varat nosaukt tās ielas nosaukumu, kurā atrodaties??" Mēģinot noturēties savā joslā, vērojot, kā ap mani risinās haoss (vismaz man tas ir), es arī nevarēju pamanīt ielu zīmes! "Kur ir ziedēšanas zīmes??" es izmisīgi jautāju. "Jums jāpaskatās... tos ir grūti saskatīt... Es...” Viņš teica kaut ko citu, viņa balss tonis izteica visu. Jūs tagad esat viens pats. Mēs abi to zinājām. Lai atrastu atpakaļceļu, būtu vajadzīgs brīnums, jo otra automašīna veica visu navigāciju, lai tur nokļūtu.
Es nogriezos uz sānu ceļa, sekoja kabīnei, kas mēģināja nogriezties priekšā citai satiksmei. Es varēju uz brīdi noparkoties, atvilkt elpu un padomāt. Toreiz es savā sirdī dzirdēju:
Mark, tev jāieklausās Manā balsī. Jums jāiemācās sadzirdēt Mani haosā, kas tuvojas…
ES sapratu. Labi, Kungs. Es piecēlos sēdus savā sēdeklī un jutu, ka manā dvēselē ieplūst skaidrība, it kā atrastu radiostacijas saldumu uz vecā rotējošā uztvērēja. Mana virziena sajūta šobrīd bija pilnībā zudusi zem mākoņainās nakts. Tāpēc es tikko sāku braukt. Iekšējā “balss”, uz kuru biju noskaņota, turpinājās.
Sekojiet tai automašīnai!
ES izdarīju.
Pagriezies pa kreisi.
Es nogāju dažus kvartālus.
Pagriezieties šeit.
Tas turpinājās dažas minūtes, šķietami nejauša instrukciju straume, līdz beidzot es nogriezos pa tik šauru ielu, ka man bija jāiet lēni, lai nesaskrāpētu abās pusēs novietotās automašīnas. Tad es paskatījos uz augšu. Un tur man priekšā šķita pazīstams krustojums. Es paskatījos pa labi, un tur, manā apdullinātajā neticībā, bija mana Parīzes drauga dzīvokļa ārdurvis.
"Sveiki. Tas ir Marks,” es teicu pa mobilo telefonu. "Es domāju, ka esmu jūsu dzīvokļa priekšā!” Pēc minūtes mans draugs atradās uz ietves. Mēs novietojām automašīnu stāvvietā un devāmies atpakaļ uz viņa dzīvokli, kur satraukta draugu grupa izplūda gavilēs, domājot, ka esmu neatgriezeniski apmaldījies kosmosā. Mēs to ātri nodēvējām par "Parīzes brīnumu".
UZTICĪBAS STUNDA
Tā man bija spēcīga mācība vai varbūt demonstrēšana ir labāks vārds. Es nešaubos, ka Dievs mani vadīja. Uz brīdi Debesis noplēsa plīvuru un iejaucās tieši tad, kad man tas bija vajadzīgs. Pārdomājot to, es vēlāk sapratu, ka šis “brīnums” bija tikpat liels gan jums, gan man. Vēstījums tumsā, ka Dievs par mums parūpēsies haosā, kas nāk uz mūsu dumpīgo pasauli. Bet es arī apzinos, ka, ja es rīt brauktu uz Parīzi un mēģinātu atkal ļaut Tam Kungam mani vadīt, es, visticamāk, pilnībā pazustu. Dievs nav kosmisks tirdzniecības automāts, ar kuru mēs varam manipulēt, kad vien izvēlamies. Viņa Dievišķā Providence nāk… kad tai ir jānāk. Vienmēr. Taču mums ir jābūt gataviem arī ar to sadarboties. Mums ir jābūt mūsu kartēm, GPS vai kompasam; mūsu plāni, veselais saprāts un mērķi. Bet tad mums ir jābūt pietiekami paklausīgiem, lai “ietu līdzi”, kad mūsu glīti sakārtotie plāni un ierīces neizdodas.
Tas ir, ja es būtu apmaldījies visu nakti, Dievs joprojām būtu ar mani, bet Viņa Dievišķā Griba būtu darbojusies citā veidā cita mērķa sasniegšanai. Ka man būtu bijis jāuzticas Dievam arī tad, pilnīgas šķietamas pamešanas brīdī, arī tas būtu labi.
Arī tas būtu bijis brīnums, un, iespējams, iespaidīgāks.
Pirmo reizi publicēts 3. gada 2009. novembrī.
Svētī tevi un paldies par atbalstu!
Lai abonētu, noklikšķiniet uz šeit.
