Pāvesti un Jaunā pasaules kārtība

 

THE sērijas noslēgums Jaunā pagānisms ir diezgan prātīgs. Viltus ekoloģisms, ko galu galā organizē un popularizē Apvienoto Nāciju Organizācija, ved pasauli pa ceļu uz arvien dievbijīgāku “jauno pasaules kārtību”. Tātad, kāpēc jūs varētu jautāt, vai pāvests Francisks atbalsta ANO? Kāpēc citi pāvesti ir atkārtojuši savus mērķus? Vai Baznīcai nevajadzētu būt nekāda sakara ar šo strauji augošo globalizāciju?

 

JAUNAS VĪZIJAS

Patiesībā Jēzus bija “globālists”. Viņš lūdza, lai tautas ...

... dzirdi manu balsi, un būs viens ganāmpulks, viens gans. (Jāņa 10:16)

Pāvests Leons XIII paziņoja, ka arī tas bija Svētā Pētera pēcteču mērķis - mērķis bija vērsts ne tikai uz kristīgo, bet arī uz civilo kārtību:

Mēs esam mēģinājuši un neatlaidīgi veikuši garu pontifikātu divus galvenos mērķus: pirmkārt, gan valdnieku, gan tautu kristīgās dzīves principu atjaunošanu pilsoniskajā un vietējā sabiedrībā, jo patiesas dzīves nav cilvēkiem, izņemot Kristu; un, otrkārt, veicināt to atkalapvienošanos, kuri vai nu ķecerības, vai šķelšanās dēļ ir atkāpušies no katoļu baznīcas, jo neapšaubāmi Kristus griba ir tā, ka visi ir jāapvieno vienā ganāmpulkā zem viena Gana.. -Divinum Illud Munus, n. 10. lpp

Pirmā runa, ko Svētais Pijs X teica no Svētā Pētera troņa, bija pravietiska tuvums par šo “atjaunošanu”, pasludinot to, kas ir pirms tā, - Antikristu jeb “Nāves Dēlu”, kuru viņš teica: “iespējams, jau ir pasaulē”. Plaši izplatītā vardarbība bija radījusi “šķiet, it kā strīdi būtu universāli”, un tādējādi:

Vēlme pēc miera noteikti ir katrā krūtī, un nav neviena, kas to dedzīgi nepiesauc. Gribēt mieru bez Dieva ir absurds, redzot, ka tur, kur Dieva nav, arī taisnība lido, un, kad taisnīgums tiek atņemts, ir veltīgi lolot miera cerību. "Miers ir taisnīguma darbs" (Iz 22:17). Sākot noE Supremi, Oktobris 4th, 1903

Tādējādi svētais Pijs X 20. gadsimtā bija ieviesis frāzes “taisnīgums un miers” vai “miers un attīstība”. Šis dievišķās atjaunošanas sauciens viņam kļuva daudz aktuālāks pēctecis, kad pēc desmit gadiem sākās pirmais pasaules karš.

"Un viņi dzirdēs manu balsi, un būs viens loceklis un viens gans" ... Lai Dievs ... drīz piepilda savu pravietojumu, pārveidojot šo mierinošo nākotnes redzējumu pašreizējā realitātē ... Pāvests neatkarīgi no tā, kas viņš būs , vienmēr atkārtos vārdus: "Es domāju, ka domas par mieru nav ciešanas" (Jeremija 29: 11)domas par patiesu mieru, kura pamatā ir taisnīgums un kas ļauj viņam patiesi pateikt: "Taisnīgums un miers ir noskūpstījuši." (Psalmi 84:11) ... Kad tā pienāks, tā izrādīsies svinīga stunda, viena liela ar sekām ne tikai Kristus valstības atjaunošanai, bet arī Itālijas un pasaules nomierināšanai. Mēs lūdzamies visdedzīgāk un lūdzam arī citus lūgt par šo tik vēlamo sabiedrības nomierināšanu ... - POPE PIUS XI, Ubi Arcani dei Consilioi “Par Kristus mieru viņa valstībā”, Decembris 23, 1922

Traģiski, ka pēc Otrā pasaules kara nācijas tika sašķeltas, neuzticīgas un karstāk tiekušās pēc letālākiem iznīcināšanas ieročiem. Tas bija šīs globālās katastrofas tiešajos papēžos ka Apvienotās Nācijas dzimis 1945. gadā ar mērķi veidot “starptautisku sadarbību ekonomisku, sociālu, kultūras un humānu problēmu risināšanā visā pasaulē”. ^[1]History.com To vadīja prezidents Franklins Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils un padomju premjerministrs Džozefs Staļins. Visi trīs bija brīvmūrnieki.

Vismaz, šķiet, ne tikai Baznīca, bet arī cita “universāla” ​​organizācija, kas strādā pie “pasaules miera”.

Pāvils VI skaidri saprata, ka sociālais jautājums ir kļuvis visā pasaulē, un viņš aptvēra saikni starp impulsu cilvēces apvienošanai un kristīgo ideālu par vienotu tautu ģimeni solidāri un brālīgi.. —POPE BENEDICT XVI Caritas Veritate, n. 13. lpp

 

DAŽĀDAS VĪZIJAS

Veselas tautas bija sadūrušās ne tikai kara, bet arī masu saziņas ceļā. Drukāšana, radio, kino, televīzija ... un visbeidzot internets dažu gadu desmitu laikā samazinās plašo pasauli par “globālu ciematu”. Pēkšņi valstis pretējā planētas galā atradās par kaimiņiem vai, iespējams, par jauniem ienaidniekiem.

Pēc visa šī zinātniskā un tehniskā progresa un pat tā dēļ problēma joprojām pastāv: kā veidot jaunu sabiedrības kārtību, kuras pamatā būtu līdzsvarotākas cilvēku attiecības starp politiskajām kopienām nacionālā un starptautiskā līmenī? —POPE ST. JĀNIS XXIII, Mater un Magistra, Encikliku vēstule, n. 212

Tas bija jautājums, uz kuru Baznīca gandrīz šķita nesagatavota.

Galvenā jaunā iezīme ir bijusi globālās savstarpējās atkarības eksplozija, ko parasti sauc par globalizāciju. Pāvils VI to bija daļēji paredzējis, taču mežonīgo tempu, kādā tas attīstījās, nevarēja paredzēt. —POPE BENEDICTS XVI, Caritas Veritate, n. 33. lpp

Tomēr viņš novēroja: "Sabiedrībai kļūstot arvien globalizētākai, tas padara mūs par kaimiņiem, bet nepadara par brāļiem."^[2]Pāvests Benedikts XVI, Caritas Veritate, n. 19. lpp Globalizācija bija neizbēgama, bet ne vienmēr ļauna.

Globalizācija, priekšroka, nav ne labs, ne slikts. Tas būs tas, ko cilvēki no tā izveidos. —POPE ST. JĀNS PAULS II, Uzruna Pontifikālajai sociālo zinātņu akadēmijai, 27. gada 2001. aprīlis

Laikā, kad Svētais Jānis Pāvils II kāpa Pētera tronī, Apvienoto Nāciju Organizācija bija stingri nostiprināta kā globāls arbitrs, galvenokārt veicot miera uzturēšanas misijas. Bet, kad mūsu televīzijas ekrānos notiek jauna globāla izpratne par cilvēka cieņas pārkāpumiem, universālo “cilvēktiesību” jēdziens ātri attīstījās. Un šeit ir redzams “taisnīguma un miera” redzējums, kā to saprot Apvienoto Nāciju Organizācija pret baznīcas, sāka atšķirties.

Vissvarīgākais bija ANO prasība, lai dalībvalstis atzītu “vispārējās tiesības uz reproduktīvo veselību”. Tas bija eifēmisms attiecībā uz “tiesībām” uz abortu un kontracepciju. Svētais Jānis Pāvils II (un uzticīgie katoļi, kas iesaistīti ANO) enerģiski pret to iebilda. Viņš žēlojās par nenovēršamo pretrunu, ka pats process, kas noveda pie idejas par “cilvēktiesībām”, tagad tika mīdīts “it īpaši nozīmīgākajos eksistences brīžos: dzimšanas un nāves brīdī”. Topošais svētais izteica pravietisku brīdinājumu pasaules līderiem:

Tas notiek arī politikas un valdības līmenī: sākotnējās un neatsavināmās tiesības uz dzīvību tiek apšaubītas vai noraidītas, pamatojoties uz parlamenta balsojumu vai vienas tautas daļas gribu - pat ja tā ir vairākums. Tas ir ļaunprātīgs rezultāts relatīvismam, kas valda bez iebildumiem: “labie” vairs nav tādi, jo tie vairs nav stingri balstīti uz cilvēka neaizskaramo cieņu, bet tiek pakļauti spēcīgākās puses gribai. Tādā veidā demokrātija, pretrunā ar saviem principiem, faktiski virzās uz totalitārisma formu. —POPEJS JĀNS PAULS II, Evaņģēlija vitae, n. 18., 20. lpp

Tomēr “reproduktīvās veselības aprūpe” nebija vienīgais ANO mērķis. To mērķis bija arī mazināt nabadzību un badu un veicināt vispārēju piekļuvi ūdenim, sanitārijai un uzticamai enerģijai. Bez šaubām, tie ir mērķi, kas sasaucas ar pašas Baznīcas misiju kalpot Kristum "Vismazāk no brāļiem". ^[3]Matt 25: 40 Tomēr šeit jautājums ir ne tik daudz par praksi, bet gan par pamatfilozofiju. Īsāk sakot, “Pat sātans maskējas kā gaismas eņģelis.” ^[4]2 Korintiešiem 11: 14 Kamēr viņš joprojām bija kardināls, Benedikts XVI pievērsās šīm būtiskajām bažām par Apvienoto Nāciju progresīvo darba kārtību.

… Centieni veidot nākotni ir veikti ar mēģinājumiem, kas vairāk vai mazāk dziļi izriet no liberālās tradīcijas avota. Ar nosaukumu Jauna pasaules kārtība šie centieni iegūst konfigurāciju; tie arvien vairāk attiecas uz ANO un tās starptautiskajām konferencēm ... kas pārredzami atklāj jaunā cilvēka un jaunās pasaules filozofiju ... - kardināls Džozefs Ratzingers (POPE BENEDICT XVI), Evaņģēlijs: saskaras ar pasaules traucējumiem, by Msgr. Mišels Šojans, 1997. gads

Patiešām, vai šādi pretēji mērķi var pastāvēt līdzās? Kā var veicināt bērna tiesības uz tīru tasi ūdens, tajā pašā laikā veicinot bērna tiesības tiesības iznīcināt šo bērnu, pirms tas iznāk no dzemdes?

 

APVIENOTĀ CILVĒCĪBA VS. PASAULES ĢIMENE

Magisterija atbilde ir bijusi popularizēt labo, ko viņi redz ANO, uzmanīgi nosodot ļauno. Es pieņemu, ka to Mātes Baznīca dara ar katru no mums kā indivīdiem, iedrošinot un mudinot mūs uz labo pusi, bet aicinot mūs uz grēku nožēlošanu un atgriešanos tur, kur mēs vēl neesam. Tomēr Jānis Pāvils II nebija naivs potenciāls liela mēroga ļaunumam, pieaugot Apvienoto Nāciju ietekmei.

Vai nav īstais laiks visiem strādāt kopā, lai izveidotu jaunu cilvēku ģimenes konstitucionālo organizāciju, kas patiešām spēj nodrošināt mieru un harmoniju starp tautām, kā arī viņu neatņemamu attīstību? Bet lai nebūtu pārpratumu. Tas nenozīmē globālas supervalsts konstitūcijas rakstīšanu. Sākot noVēstījums pasaules miera dienai, 2003; vatican.va

Tāpēc daudzi katoļi un evaņģēliski kristieši bija satraukti, kad, šķiet, pāvests Benedikts popularizēja ideju par “globālu supervalsti”. Lūk, ko viņš teica savā enciklikas vēstulē:

Ņemot vērā globālās savstarpējās atkarības nemitīgo pieaugumu, pat pasaules mēroga lejupslīdes laikā ir ļoti jūtama vajadzība reformēt Apvienoto Nāciju Organizācija, un tāpat ekonomikas institūcijas un starptautiskās finanses, lai tautu ģimenes jēdziens varētu iegūt īstus zobus. —POPE BENEDICTS XVI, Caritas Veritate, 67. lpp

Benedikts, protams, aicināja neko tādu darīt, drīzāk veikt pašreizējo Apvienoto Nāciju Organizācijas “reformu”, lai “tautu ģimene” varētu reāli darboties savā starpā patiesā taisnībā un mierā. Neviena struktūra, lai cik maza (vai tā būtu ģimene), vai liela (tautu kopiena), nevar darboties bez morālas vienprātības, kas tajā pašā laikā liek tās locekļiem atbildību. Tas ir tikai veselais saprāts.

Nozīmīgs (un pravietisks) bija arī Benedikta aicinājums reformēt visu pasaules ekonomikas sistēmu (kuru lielākoties kontrolē brīvmūrnieki un viņu starptautiskie baņķieri). Skaidrs, ka Benedikts zināja, kuri zobi ir kaitīgi un kuri ne. Atzīstot, kā globalizācijai ir potenciāls turpināt palīdzēt nepietiekami attīstītām valstīm, viņš apokaliptiskajā valodā brīdināja (sk. Kapitālisms un zvērs un Jaunais zvērs ceļas):

... bez labdarības vadīšanas patiesībā šis globālais spēks varētu radīt vēl nebijušu kaitējumu un radīt jaunas sašķeltības cilvēku ģimenē ... cilvēcei draud jauns verdzināšanas un manipulācijas risks. —POPE BENEDICTS XVI, Caritas Veritate, 33., 26. n

Un atkal,

Atklāsmes grāmatā Babilonas - pasaules lielo nereliģisko pilsētu simbola - lielo grēku vidū ir fakts, ka tā tirgojas ar ķermeņiem un dvēselēm un izturas pret tām kā pret precēm. (sal. Atkl. 18:13)... —POPE BENEDICT XVI, par Ziemassvētku apsveikumiem, 20. gada 2010. decembrī; http://www.vatican.va/

Vēl svarīgāk ir tas, ka Benedikts neveicināja ideju par visaptverošu starptautisku iestādi, kas iejaucas reģionālos jautājumos, bet drīzāk katoļu sociālo subsidiaritātes doktrīnu: ka katram sabiedrības līmenim ir jābūt atbildīgam par to, kas tas var būt.

Lai neradītu tirāniska rakstura bīstamu universālu spēku, globalizācijas pārvaldībai jābūt iezīmētai ar subsidiaritāti, kas sastāv no vairākiem slāņiem un ietver dažādus līmeņus, kas var darboties kopā. Globalizācijai noteikti ir vajadzīga autoritāte, ciktāl tā rada globāla labuma problēmu, kas ir jāīsteno. Tomēr, ja tā nav brīvības pārkāpšana, šī iestāde ir jāorganizē pakārtoti un stratificēti.. -Caritas Veritate, 57. lpp

Tādējādi pāvesti bija pastāvīgi apliecinājuši, ka šīs jaunās sabiedrības organizācijas centrā ir jābūt cilvēka cieņa un raksturīgās tiesības. Līdz ar to tā ir labdarība, nevis kontrole, katoļu redzējuma par “globālo vienotību” un līdz ar to arī pašu Dievu, jo “Dievs ir mīlestība”.

Humānisms, kas izslēdz Dievu, ir necilvēcīgs humānisms. —POPE BENEDICT XVI Caritas Veritate, n. 78. lpp

Ja pāvesti līdz tam šķita piesardzīgi un nelokāmi pret ANO mērķiem, kā tad ar viņu pēcteci pāvestu Francisku?

 

JĀTURPINĀ ... lasīt II daļa.