Pretrunu akmeņi

 

ES BŪŠU nekad neaizmirsti to dienu. Es lūdzos sava garīgā vadītāja kapelā pirms Vissvētākā Sakramenta, kad savā sirdī dzirdēju vārdus: 

Uzlieciet rokas uz slimajiem, un es tos izdziedināšu.

Es nodrebēju savā dvēselē. Man pēkšņi parādījās attēli, kuros redzamas dievbijīgas sievietes ar veļu uz galvas, kas klaigājas, pūļi spiežas iekšā, cilvēki, kas vēlas pieskarties "dziedniekam". Es atkal nodrebēju un sāku raudāt, kad mana dvēsele atkāpās. "Jēzu, ja tu tiešām to jautā, tad man vajag, lai tu to apstiprini." Tūlīt es dzirdēju:

Paņemiet savu Bībeli.

Es paķēru savu Bībeli, un tā atvērās līdz pēdējai Marka lapai, kurā es lasīju,

Šīs zīmes pavadīs tos, kas tic: Manā vārdā... Tie uzliks rokas uz slimajiem, un tie atveseļosies. (Marka 16:18-18)

Vienā mirklī mans ķermenis bija neizskaidrojami uzlādēts ar “elektrību”, un manas rokas vibrēja ar spēcīgu svaidījumu apmēram piecas minūtes. Tā bija nepārprotama fiziska zīme, kas man bija jādara…

 

UZTICĪGA, NE VEIKSMĪGA

Neilgi pēc tam es sniedzu draudzes misiju Vankūveras salā Kanādas rietumu krastā. Pēdējā misijas dienā es atcerējos, ko Jēzus man teica, un tāpēc es piedāvāju lūgt par to, kurš vēlētos nākt priekšā. Kāds kora dalībnieks fonā klusi atskaņoja mūziku, kamēr cilvēki pulcējās. Es uzliku viņiem rokas un lūdzos.

Nekas.

Likās, ka es mēģinātu iedot kamielim ūdens pilienu no smilšu graudiņa. Nebija ne kripatiņas žēlastības. Es atceros, kā nometos ceļos uz grīdas, lūdzu par kādas dāmas artrozes pēdām un sacīju sev: “Kungs, man jāizskatās pēc pilnīgas muļķes. Jā, ļauj man būt tev par muļķi!” Patiesībā līdz šai dienai es tiešām nezinu, ko Tas Kungs dara, kad cilvēki lūdz mani lūgt par viņiem. Tomēr svarīgāk ir tas, ka esmu paklausīgs, nevis lai man būtu atbildes uz maniem jautājumiem. Toreiz, tāpat kā tagad, bija skaidrs, ko Viņš lūdza me darīt. Pārējais ir Viņa ziņā, ieskaitot rezultātus.

Nesen mēs pārdevām savu tūrisma autobusu, ko izmantojām vairākus gadus, lai ceļotu pa Ziemeļameriku. Jau piecus gadus mēģinu pārdot bez pircēja. Pa to laiku tā nolietojās par aptuveni četrdesmit tūkstošiem dolāru, un remonts izmaksāja vismaz uz pusi mazāk. Un mēs to gandrīz neizmantojām! Bet tagad tas ir pārdots, un par nieka naudu. Es atklāju, ka es skaļi prātoju: "Kungs, kāpēc tu man neatvedi pircēju pirms pieciem gadiem, kad tas bija divreiz vairāk vērts?!" Kāpēc man šķiet, ka Viņš smaidīja caur kluso atbildi?

Šie ir tikai daži stāsti — un es varētu stāstīt vēl desmitiem — par pretrunām pēc pretrunām, ar kurām esmu sastapies savā kalpošanā un mūsu ģimenes dzīvē. Es sagaidītu, ka Dievs darīs vienu lietu, bet Viņš darīs citu. Es atceros vienu konkrētu reizi, kad es biju bezdarbnieks un izšķīros ar pieciem bērniem, lai pabarotu. Kravāju skaņu aparatūru, lai dotos uz koncertu, prātojot, kas tas vispār ir. Un es atceros, ka Kungs manā sirdī skaidri teica:

Es lūdzu jūs būt uzticīgam, nevis veiksmīgam.

Tie man bija atslēgas vārdi tajā dienā. Es bieži tos atceros mazdūšības un sakāves brīžos. Mans biktstēvs man reiz teica: "Gūt veiksmīgam nozīmē visu laiku pildīt Dieva gribu." Un Dieva griba dažkārt ir pretrunā ar to, ko cilvēks vēlas domāt būtu vislabāk…

 

PRETRUŠU AKMEŅI

Nesen lūgšanā es jautāju Tēvam: “Kāpēc, Kungs, tu apsola palīdzēt taisnajiem, bet, kad mēs lūdzam un piesaucam Tevi, šķiet, ka Tu mūs nedzirdi vai Tavs Vārds ir bezspēcīgs? Piedod manu drosmīgo jautājumu…” Atbildot, prātā ienāca akmens sienas attēls. Es jutu, ka Kungs saka, ka, redzot akmeni sienā, kas šķiet vaļīgs, jūs varētu vēlēties to izvilkt. Bet pēkšņi tiek apdraudēta visas sienas integritāte. Tiesa, akmenim nevajadzētu būt vaļīgam, bet tas tomēr kalpo savam mērķim. Tāpat arī ļaunumam un ciešanām, lai gan Dievs tos nekad nav paredzējis, Viņš ir ļāvis kalpot kādam mērķim: mūsu svēttapšanai un šķīstīšanai. Visas šīs lietas nāk par labu dvēselei, un visa labums tādos veidos, ko cilvēka prāts nespēj aptvert.

Krusts un Cilvēka Dēls ir Lielais akmens — stūrakmens, kas atbalsta visu pasaules celtni. Bez šī Akmens pasaule šodien nepastāvētu. Redziet, kas labs no Tā ir nācis! Tāpat visi jūsu dzīves krusti kļūst par akmeņiem, kas atbalsta visas jūsu dzīves integritāti. Cik bieži mēs varam atskatīties uz pārdzīvotajiem pārbaudījumiem un teikt: “Tajā laikā tas bija grūti, bet es šo krustu nemainītu ne pret ko! Gudrība, ko esmu ieguvusi no tā, ir nenovērtējama…” Tomēr citi pārbaudījumi joprojām ir noslēpums, to mērķis joprojām ir aizsegs no mūsu acīm. Tas liek mums vai nu pazemoties Dieva priekšā un vēl vairāk paļauties uz Viņu… vai kļūt rūgtiem un dusmīgiem, atstumjot Viņu, pat ja tas ir tikai smalks auksts plecs Viņa virzienā.

Padomājiet par pusaudzi, kurš ir dusmīgs uz saviem vecākiem par to, ka vakaros noteiktā laikā viņam ir noteikts komandantstunda. Tomēr, kad pusaudzis ir vecāks, viņš atskatās atpakaļ un redz savu vecāku gudrību, mācot viņam nākotnei nepieciešamo disciplīnu.

Vai tad mums nevajadzētu vēl jo vairāk pakļauties garu Tēvam un dzīvot? Viņi mūs īsu laiku disciplinēja, kā viņiem šķita pareizi, bet viņš to dara mūsu labā, lai mēs varētu dalīties viņa svētumā. Tolaik visa disciplīna šķiet cēlonis nevis priekam, bet gan sāpēm, bet vēlāk tā nes mierīgu taisnības augli tiem, kas ir tās apmācīti. (Ebr 12:9-11)

Jānis Pāvils II to izteica citādi:

Klausīšanās Kristū un Viņa pielūgšana liek mums izdarīt drosmīgas izvēles, pieņemt dažkārt varonīgus lēmumus. Jēzus ir prasīgs, jo Viņš novēl mums patiesu laimi. Baznīcai ir vajadzīgi svētie. Visi ir aicināti uz svētumu, un tikai svētie cilvēki var atjaunot cilvēci. —POPĒJS JĀNS PAULS II, Pasaules Jauniešu dienas vēstījums 2005. gadam, Vatikāns, 27. gada 2004. augusts, Zenit.org

Nav pestīšanas bez krusta; nav svētuma bez ciešanām; nav īstas laimes bez paklausības.

 

Mēs dzīvojam lielu pretrunu laikā! Korporatīvā līmenī Baznīca, kuru Jēzus apsolīja, ka elles vārti neuzvarēs, šķiet, ir pilnīgi izpostīta ar skandālu, vāju vadību, remdenumu un bailēm. Ārēji burtiski var redzēt dusmas un neiecietību, kas pret viņu pieaug visā pasaulē. Arī mūsu personīgajā dzīvē es visur dzirdu, kā brāļu vidū ir lielas ciešanas. Finansiālas katastrofas, slimības, bezdarbs, nesaskaņas laulībā, šķelšanās ģimenē... šķiet, ka Kristus mūs ir aizmirsis!

Tālu no tā. Drīzāk Jēzus gatavo savu Līgavu par Passion. Bet ne tikai Baznīcas ciešanas, bet viņas augšāmcelšanās. Vārdi no tā Romā dotais pravietojums ^[1]Skatieties sēriju par pravietojumu Romā: www.embracinghope.tv  Pāvesta Pāvila VI klātbūtne man ar katru stundu kļūst dzīvāka. Īpaši ņemiet vērā tālāk pasvītrotās daļas:

Tā kā es tevi mīlu, es vēlos jums parādīt, ko es šodien daru pasaulē. Es gribu sagatavot tevi gaidāmajam. Nāk tumsas dienas pasaule, bēdu dienas ... Ēkas, kas tagad stāv, nebūs stāvot. Atbalsti, kas tagad ir paredzēti maniem cilvēkiem, nebūs. Es gribu, lai jūs būtu gatavi, mani cilvēki, pazītu tikai mani, pieķertos man un būtu man savā ziņā dziļāk nekā jebkad agrāk. Es ievedīšu tevi tuksnesī… Es tevi atņemšu viss, no kā tu tagad esi atkarīgs, tāpēc tu esi atkarīgs tikai no manis. Laiks, kad pasaulē iestājas tumsa, bet manai Baznīcai pienāk slavas laiks, a manai tautai nāk godības laiks. Es izliešu pār jums visas sava Gara dāvanas. Es sagatavošu jūs garīgai cīņai; Es jūs sagatavošu evaņģelizācijas laikam, kādu pasaule nekad nav redzējusi… Un kad tev nav nekā, izņemot mani, tev būs viss: zeme, lauki, mājas, un brāļi un māsas un mīlestība un prieks un miers vairāk nekā jebkad agrāk. Esiet gatavs, mani cilvēki, es gribu sagatavoties tu ... Sākot noSvētā Pētera laukums, 1975. gada maijs, Vasarsvētku pirmdiena (Dāvā Ralfs Mārtins)

Jēzus atņem mums mūsu pasaulīgās ērtības un nāvējošo pašpaļāvību, kas daudziem ir kļuvusi par elku pielūgšanu baznīcā, īpaši bagātajās Rietumu valstīs. Taču šis sāpīgais process bieži vien šķiet tā, it kā Viņš mūs pamet! Patiesība ir tāda, ka Viņš nenoņem šos pretrunu akmeņus, jo tas iznīcinās integritāti tam, ko Viņš ceļ jūsu dvēselē. Jums ir vajadzīgas šīs pašreizējās ciešanas lai kļūtu Viņam paļāvīgāks un pamestāks. Pienāk laiks, kad mums Baznīcā nebūs nekā cita, izņemot Viņu, gandrīz visos iedomājamos veidos. Jā, sātans tev čukstīs:Redziet, it kā Dieva nebūtu! Viss ir nejauši. Labi un slikti, tie notiek ar visiem vienādi. Atsakieties no šīs muļķīgās reliģijas, jo tā jums neko labu nedod. Vai jums nebūtu labāk sekot saviem instinktiem, nevis ticībai?!”

Vai tā nav apdomība, ka pāvests šo kārtējo gadu pasludināja:Ticības gads?” Tas ir tāpēc, ka tik daudzu cilvēku ticībai tiek uzbrukts pašos pamatos…

 

NEPADODIES!

Bet nepadodies, mans dārgais brāli, mana mīļā māsa! Jā, jūs esat noguris un jums ir lielas šaubas. Bet Dievs niedres tikai loka, nevis lauž.

Dievs ir uzticīgs un neļaus tevi pārbaudīt pāri saviem spēkiem; bet ar pārbaudījumu viņš dos arī izeju, lai jūs varētu to izturēt... Uzskatiet to par prieku, mani brāļi, kad jūs saskaraties ar dažādiem pārbaudījumiem, jo ​​jūs zināt, ka jūsu ticības pārbaude rada neatlaidību. Un neatlaidība lai ir pilnīga, lai jūs būtu pilnīgi un pilnīgi, un jums nekā netrūktu. ​​(1. Kor. 10:13; Jēkaba ​​1:2-4)

Proti, Viņā jums ir vairāk spēka, nekā jūs domājat.

Man ir spēks visam caur viņu, kurš mani pilnvaro. (Fil 4:13)

Turklāt Dievs nežēloja ne Savu vienpiedzimušo dēlu, ne savu māti pretrunas! Kad Marija bija gatava dzemdēt, viņiem bija jāveic garš ceļš uz Betlēmi, lai veiktu skaitīšanu. Un tad, kad viņi tur nokļuva — ar ēzeli — viņiem vairs nebija vietas! Protams, Jāzeps tajā brīdī varēja apšaubīt Dieva aizgādību… varbūt visa šī Mesijas lieta tomēr bija tikai mīts? Un tieši tad, kad nevarēja pasliktināties, bērniņš piedzimst stallī. Un tad viņiem drīzāk jābēg uz Ēģipti, nevis jāatgriežas mājās! Varbūt Džozefs bija kārdināts pateikt Tam Kungam to, ko Terēze no Avilas reiz ironizēja:Ja jūs šādi izturaties pret draugiem, nav brīnums, ka jums ir tik daudz ienaidnieki! "

Bet gan viņa, gan Jāzeps neatlaidīgi, un galu galā atrada laimi, ko Jēzus viņiem novēlēja. Tas ir tāpēc, ka Dieva griba dažkārt iegūst satraucošu pretrunu akmens masku. Bet tajā ir paslēpta liela spēka pērle, kas pārējai garīgajai struktūrai piešķir integritāti. Ciešanas rada raksturu, raksturs rada tikumu, un tikums kļūst par gaismu pasaulei, kas spīd no iekšpuses.

...spīdiet kā gaismas pasaulē, turoties pie dzīvības vārda... (Fil 2:15-16)

Arī pats Jēzus izturēja daudzas pretrunas. "Lapsām ir bedres, un gaisa putniem ir ligzdas; bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt, " ^[2]Lūkas 9: 58 Viņš reiz teica. Dievs pats bija bez labas gultas! Kad viņš bija bērns, Viņš zināja, ka viņam ir Tēva misija, un tāpēc, atrodoties Jeruzalemē, nekavējoties devās uz templi. Bet līdzi nāca Viņa vecāki, kuri lika Viņam nākt mājās kur Viņš paliks nākamos 18 gadus līdz beidzot Dieva noteiktajā laikā Viņa misija bija gatava. Kad tas bija laikā Jēzus tika piepildīts ar Garu, kamēr balss no debesīm paziņoja:Šis ir Mans mīļais Dēls, par kuru Es esmu priecīgs." ^[3]sk. Mets :3:17 Tā tas bija! Tas ir tas, ko gaidīja viss kosmoss!

Nē.

Tā vietā Jēzus tika izvests tuksnesī, kur viņš bija badā, kārdināts un liegts saņemt mierinājumu.

Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu just līdzi mūsu vājībām, bet gan tāds, kas ir visādi pārbaudīts, tomēr bez grēka. Tāpēc droši tuvosimies žēlastības tronim, lai saņemtu žēlastību un atrastu žēlastību savlaicīgai palīdzībai. (Ebr 4:15-16)

Vai arī mūsu Kungs nevarēja vai tajā brīdī bija kārdinājums ticēt, ka Tēvs ir Viņu pametis šādās pretrunās? Bet kā tie tuksneša vēji ^[4]sal. Kārdināšanas tuksnesis un Tuksneša ceļš gaudodami pret Viņu, Tas Kungs teica kaut ko, kam tagad jākļūst par mūsu pašu moto. Viņš to teica, kad Sātans kārdināja Jēzu pagriezt akmeni — a pretrunu akmens-maizes klaipā.

Cilvēks dzīvo nevis tikai ar maizi, bet gan ar katru vārdu, kas nāk no Dieva mutes. (Mat. 4: 4)

Un tad Lūka stāsta mums, ka, kad Viņš iznāca no tuksneša,

gadā Jēzus atgriezās Galilejā jauda Gara... (Lūkas 4:14)

Dievs cenšas mūs virzīt no tā, ka esam tikai “piepildīti” ar Garu, uz kustību jauda no Svētā Gara. Viņš nedod mums žēlastību tikai, lai to apraktu zemē. Kā teikts Romas pravietojumā,

Es izliešu pār jums visas sava Gara dāvanas.

Mums vispirms ir jābūt iztukšotam, lai mēs varētu piepildīties, un piepildītiem, lai mēs varētu būt pilnvarota. Bet spēku piešķiršana nāk tikai tuksnesī; rafinēšanas krāsnī; vājuma, pazemības un padošanās tīģelī... uz krusta un caur to.

Jums pietiek ar manu žēlastību, jo spēks tiek padarīts pilnīgs vājumā. (2. Kor. 12: 9)

Mums, Rietumu valstīm, tas ir un būs ļoti sāpīgi. Pat tagad mums jāsāk teikt: “Dievs, es nesaprotu šo pārbaudījumu; tam nav jēgas. Bet pie kā mēs iesim? Jums ir mūžīgās dzīvības vārdi. ^[5]John 6: 68 Es uzticēšos Tev. Es sekošu tev, mans Kungs un mans Dievs. Jā, šie vārdi prasa drosmi, gribasspēku, enerģiju un vēlmi. Tāpēc mums ir jālūdz neatlaidība, kā Jēzus pavēlēja, it īpaši, ja mums ir kārdinājums padoties... aizmigt apātijas un šaubu nāvējošā snaudā. ^[6]sal. Viņš zvana, kamēr mēs snaužam

Kāpēc tu guļ? Celies un lūdzies, lai tev nepietiktu pārbaude. (Lūkas 22:46)

Bet Viņš arī saka katram no mums:

Saņemiet drosmi, tas esmu es; nebaidies... Es tev to esmu teicis, lai tev būtu miers manī. Pasaulē jums būs problēmas, bet esiet drosmīgi, es esmu uzvarējis pasauli. (Mat. 14:27; Jāņa 16:33)

Galu galā šie pretrunu akmeņi paradoksālā kārtā kļūs par mūsu spēka akmeņi. Mums ir jābeidz lūgt Tēvam, lai tas šos akmeņus pārvērstu vieglos maizes klaipos, un tā vietā jāatzīst tajos kaut kas daudz lielāks: dievišķo ēdiens dvēselei.

Mans ēdiens ir izpildīt tā gribu, kurš mani sūtīja, un pabeigt viņa darbu. (Jāņa 4:33)

Nepadodies. Uzticieties Jēzum no visas sirds, jo Viņš ir tuvu. Viņš nekur neiet (kur viņš varētu doties?)…

Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un izglābj tos, kas salauzti garā… Tas Kungs ir tuvu visiem, kas Viņu piesauc… (Psalms 34:18; 145:18)

Mēs ieejam lielā cīņā — lielākajā, kādu Baznīca, iespējams, jebkad piedzīvos. ^[7]sal. Izpratne par pēdējo konfrontāciju Viņš neatstās Savu Līgavu ne tagad, ne nekad. Bet Viņš taisās izģērbt viņas netīrās drēbes, lai viņa tiktu ietērpta Svētā Gara žēlastība un spēks. ^[8]sal. Kailā Baglady

Esiet uzticīgs un atstājiet veiksmi Viņam… Tam, kurš vienīgais ceļ mūri.

... kā dzīvi akmeņi topiet par garīgo namu... (1. Pēt 2:5)

Viņi stiprināja mācekļu garu un mudināja viņus būt neatlaidīgiem ticībā, sacīdams: "Lai ieietu Dieva valstībā, mums ir jāpiedzīvo daudzas grūtības." (Apustuļu darbi 14:22)