AS Es lūdzu Vissvētākā Sakramenta priekšā, es skaidri dzirdēju vārdus savā sirdī:
Pasaule mainīsies.
Jēga ir tāda, ka tuvojas milzīgs notikums vai notikumu pavērsiens, kas mainīs mūsu ikdienas dzīvi, kādu mēs to pazīstam. Bet kas? Pārdomājot šo jautājumu, daži no maniem rakstiem ir nākuši prātā…
ATKĀRTOŠANĀS MŪSU LAIKOS
2007. gada beigās es savā sirdī dzirdēju vārdus, ka 2008. gads būs Izklāšanās gads. Nav tā viss risinātos uzreiz, bet tā būtu galīgs pirmsākumiem. Patiešām, tā gada rudenī mēs redzējām tik strauju, tik dziļu, tik plašu ekonomikas sabrukuma sākumu, ka tas turpina satricināt globālās stabilitātes pamatus. Rezultātā tas ir izraisījis vairāku pasaules līderu atklātu pieprasījumu pēc "jaunas pasaules kārtības". Šis pieprasījums nav samazinājies, bet tikai palielinājies, jo pasaules līderi cenšas panākt "globālus risinājumus" un pat "globālā valūta." Pāvests Benedikts savā jaunajā enciklikā brīdinājis, ka tādi globalizācija pareizi jāvadās:
... bez labdarības vadīšanas patiesībā šis globālais spēks varētu radīt vēl nebijušu kaitējumu un radīt jaunas sašķeltības cilvēku ģimenē. —POPE BENEDICTS XVI, Caritas in Veritate, Ch. 2, v.33x
Šeit ir bažas: pasaules līderi ir nav virzība uz Evaņģēlija un dzīves kultūras apskāvienu, bet gan pret evaņģēliju un nāves kultūru. Par to esmu rakstījis savā jaunajā grāmatā Pēdējā konfrontācija, paskaidrojot, kā šo kauju paredzēja svētie tēvi un paziņoja Jānis Pāvils II (sk Benedikts un Jaunā pasaules kārtība).
Tomēr es neticu, ka visi šie pasaules līderi ir ļauni cilvēki ar ļaunu plānu. Patiesībā es uzskatu, ka pasaulē ir maz patiesi ļaunu cilvēku, taču ir daudz dvēseļu, kuras patiešām tiek maldinātas. Šajā sakarā prātā pastāvīgi nāk kāds cits raksts, kurā manā sirdī radās iespaids, ka eņģelis sauc virs zemes vārdus:
KONTROLE
Pasaules gars, ko pamatoti sauc par antikrista gars, ir tik bieza un visaptveroša, ka daudzi pat Baznīcā to neredz. Mēs visi kopā esam sastindzis ne tikai ar realitāti, kas notiek ap mums, bet arī mēs, "dievbijīgie kristieši", neapzināmies, cik tālu esam krituši. Prātā nāk Jēzus vārdi:
-
Es iebilstu pret jums: jūs esat zaudējis mīlestību, kāda jums bija sākumā. Saprotiet, cik tālu esat nokritis. Nožēlo grēkus un dari tos darbus, ko darīji sākumā. Citādi es nākšu pie tevis un noņemšu tavu lampas statīvu no tās vietas, ja vien tu nenožēlosi grēkus. (Atkl. 2:4-5)
Kāda ir mīlestība, kas mums bija sākumā? Tā bija dedzīga degsme par dvēselēm. Šīs dvēseļu slāpes ir tas, kas veda mūsu Pestītāju pie krusta, tas ir tas, kas dzina svēto Pāvilu pāri zemei un jūrai, svēto Ignāciju pie lauvām, svēto Francisku pie nabagiem, svēto Faustīni pie viņas ceļiem. Kristieša sirdspukstiem jābūt Glābēja sirdspukstiem: vēlmei izglābt dvēseles no elles ugunīm. Kad mēs esam zaudējuši šo vēlmi, mēs esam zaudējuši sirdspukstus, un kristieši, Baznīca, šķitīs gandrīz miruši. Kā tas nākas, ka esam nonākuši laikā, kad "iešana uz misi" tiek pielīdzināta labam katolim? Lielais Baznīcas uzdevums — ikviena ticīgā — ir "darīt par mācekļiem visas tautas". Pāvests Pāvils VI teica, ka Baznīca pastāv, lai evaņģelizēt. Vai Tas Kungs mums šodien nesaka:
Kāpēc tu mani sauc: 'Kungs, Kungs', bet nedari to, ko es pavēlu? (Lūkas 6:46)
Patiesībā šajā klimatā eņģelis no Dieva tagad brīdina jūs un mani: Baznīca ir nodota tās šķīstīšanai, un šīs attīrīšanas instruments būs pasaules kārtība, kas vadīklas. Kā? Caur baiļu garu. Jo mīlestības pretstats ir bailes. Mīlestība ir bez maksas, tā dod, tā tic, tā uzticas. Bailes sasaista prātu, tās satver brīvību, šaubās, atsakās no absolūtām lietām un nevienam neuzticas. Tādējādi, vide, tad ekonomija, ievazāt mēri un karš kļūs par šīs attīrīšanas katalizatoriem, tas ir, Atklāsmes zīmogi. Tie kļūst par līdzekļiem, ar kuriem cilvēce tiks kontrolēta neatkarīgi no tā, vai krīzes ir reālas vai mākslīgs.
Kanādiešu "mistiķe", kuru esmu iepazinusi un ticu, ka viņa patiesi dzird Kungu, ir sieviete, kas saucas "PelianitoVienā no savām īsajām meditācijām viņa atkārto vārdus, ko es sāku pastāvīgi dzirdēt no daudzām dvēselēm visā pasaulē: Ir vērts pamanīt šādas balsis:
Mans bērns, lūdzies! Jo pie maniem cilvēkiem nāk klusums un skumjas. Mani bērni ir vērsušies pret mani. Es atkal esmu nodots ienaidnieka rokās. Kurš paliks ar mani krusta pakājē? Kurš skries un izklīdīs? Mazais bērniņ, lūdz pēc žēlastības, žēlastības palikt krusta pakājē kopā ar mūsu Māti. Pienāks diena, kad viss pazīstamais tiks mainīts vai pagaisis. Es to saku nevis tāpēc, lai jūs satrauktu, bet lai sagatavotu jūsu sirdi gaidāmajam pārbaudījumam. Vienmēr atcerieties, ka es esmu ar jums. Atcerieties lūgšanu un lūdziet to bieži. Lūdziet to kopā ar manu māti krusta pakājē. Caur savām asarām un ciešanām viņa nezaudēja ticību — “Jēzu, es tev uzticos. " - apskatiet www.pelianito.stblogs.com
CERĪBA UZ VIŅU ŽĒLĒSTĪBU
Ja mēs uz šo vēsti atbildam ar bailēm, tas ir tāpēc, ka mēs vēl pilnībā nepaļaujamies uz Dieva plānu un klātbūtni savā dzīvē. Viņš ir šeit! Viņš ir ar mums! Ar viņu, Cerēt vienmēr ir klāt! Bet tā nav cerība, kas šķirta no realitātes. Pāvests Benedikts nesen apstiprināja galveno tēmu šajā tīmekļa vietnē: ka Baznīca sekos Kristum Viņa ciešanās.
Baznīca iet to pašu ceļu un izcieš tādu pašu likteni kā Kristus, jo tā nerīkojas, balstoties uz kādu cilvēcisku loģiku vai paļaujoties uz saviem spēkiem, bet gan iet krusta ceļu, kļūstot dēla paklausībā Tēvam, visas cilvēces liecinieks un ceļabiedrs. Sākot noVēstījums 83. Pasaules misijas dienai; 7. gada 2009. septembris, ziņu aģentūra Zenit
Vienā teikumā Svētais tēvs visas lietas saliek kontekstā. Baznīcai ir jāuzņemas Kristus "liktenis", bet, to darot, viņa kļūs par "liecinieci un ceļabiedru visai cilvēcei". Kā
skaisti ir šie vārdi. Jo, kad šie pēdējie mūsu laikmeta pārbaudījumi satricinās planētu līdz pamatiem, kad pasaule, kā jūs un es, tā pazūd kā migla ugunī, ziniet, ka būs pienākusi Baznīcas lielākās liecības stunda. Un mūsu saucienam, mūsu dziesmai, mūsu vārdam ir jābūt šādam: VIŅŠ IR ŽĒLĪGI. VIŅŠ IR VISS Žēlsirdība. UZTICĒTIES TAM, KAS IR Žēlsirdība. Mēs būsim liecinieki Viņa žēlastībai, un Žēlsirdība kļūs par dāsnu pavadoni visiem, kas Viņu apskauj.
Mūsu gatavošanās laiks beigsies, un pasaule, kādu mēs to zinām, mainīsies. Bet, kad tas notiks un kad galīgā konfrontācija būs beigusies, pasaule mainīsies uz labo pusi. Jo Kristus jau ir uzvarējis cīņā.
Šodien, ja mēs pievēršam īpašu uzmanību, ja mēs neuztveram tikai tumsu, bet arī to, kas ir gaišs un labs mūsu laikā, mēs redzam, kā ticība padara vīriešus un sievietes tīrus un dāsnus un audzina viņus mīlēt. Nezāles pastāv arī Baznīcas klēpī un starp tiem, kurus Tas Kungs ir aicinājis uz Savu īpašo kalpošanu. Bet Dieva gaisma nav izdzisusi, labos kviešus ļaunuma nezāles nav apslāpējušas... Vai tad Baznīca ir cerības vieta? Jā, jo no viņas vienmēr un no jauna nāk Dieva Vārds, šķīstīdams mūs un rādot ticības ceļu. Viņa ir cerības vieta, jo viņā Kungs turpina dāvāt sevi mums ar Sakramentu žēlastību, izlīgšanas vārdos, ar daudzajām Sava mierinājuma dāvanām. Nekas to visu nevar aptumšot vai iznīcināt, un tāpēc mums ir jāpriecājas visu bēdu vidū. — Pāvests BENEDIKTS XVI, 15. gada 2010. maijs, Vatikāns, VIS
Šis raksts pirmo reizi tika publicēts 26. gada 2009. septembrī. Tas ir atjaunināts, jo šie vārdi kļūst arvien aktuālāki un nenovēršami.
