Zeme krēslā
IT šķiet, ka visa pasaule gavilē kliedz, ka mēs ieejam “jaunā laikmetā” ar ASV prezidents Baraks Obama: “miera laikmets”, atjaunota labklājība un progresīvas cilvēktiesības. No Āzijas līdz Francijai, no Kubas līdz Kenijai, nav noliedzams, ka jaunais prezidents tiek uzskatīts par glābēju, viņa ierašanās jaunas dienas vēstnesis.
Emocijas visā pilsētā — un, bez šaubām, arī lielākajā daļā valsts — bija jūtamas. Cilvēki tik ļoti vēlas, lai prezidents Obama gūtu panākumus, ka viņu ticība viņam ir gandrīz pilnīga ticības akts. Varbūt bija pareizi, ka man nācās mesties ceļos lielu daļu inaugurācijas ceremonijas, lai gan tikai tāpēc, ka cilvēki, kas sēdēja aiz mums, pieprasīja, lai mēs piecelties no kājām. — Tobijs Hārdens, ASV redaktors Telegraph.co.uk; 21. gada 2009. janvāris, komentējot inaugurāciju.
Taču dažu minūšu laikā pēc viņa zvēresta nodošanas Baltā nama vietne sāka atklāt vienu no visvairāk par nāvi, pro-geju dienaskārtības ne tikai Amerikas vēsturē, bet, iespējams, arī rietumu pasaulē. Kāpēc es saku par nāvi?
Ņemot vērā tik nopietno situāciju, mums vairāk nekā jebkad agrāk ir jābūt drosmei skatīties patiesībai acīs un saukt lietas īstajā vārdā, nepadodoties ērtiem kompromisiem vai pašapmāna kārdinājumam. Šajā sakarā pravieša pārmetums ir ārkārtīgi vienkāršs: “Bēdas tiem, kas ļaunu sauc par labu un labu, kas tumsu liek par gaismu un gaismu par tumsu” (Is 5:20). —POPEJS JOHN PAUL II, Evangelium Vitae “Dzīves evaņģēlijs”, n. 58. lpp
Krēsla tiek slavēta kā rītausma un rītausma kā tumsa. Mēness tiek uzņemts kā saule, un Dēls tiek izraidīts, lai cilvēki apskautu nokritušo zvaigzni (Luciferu). Ziema ir pavasaris, un rīts ir nakts. Vīrietis ir sieviete, sieviete ir vīrietis. Kompass ir pagriezts, un ziemeļi ir dienvidi. Acis pievērsās zemei, vairs ne Polaris, cilvēks vada sevi pēc savām kājām, nevis vairs pēc Radītāja. No Austrālijas līdz Kanādai, no Bolīvijas līdz Brazīlijai, Vētras mākoņu segas un nakts sacīkstes turpinās.
Debesis brīdina. Debesis nopūšas. Debesis sēro:
Dieva bērni ir apmaldījušies...
KĀ SLĒDZIS
Pirms dažiem mēnešiem Tas Kungs mani brīdināja, ka gaidāmas vajāšanas.kā slēdža klikšķis." Tas, kas ir brūvējis zem virsmas, pēkšņi uzvārīsies, un tolerance pret Kristus Baznīcu ātri vien beigsies. Kaitinājums pārvērtīsies dusmās, dusmas naidā, naids neiecietībā un neiecietība pret vardarbību. Tas jau ir uzvārījies Indijā un Irākā, Afganistānā un Āfrikā.
Kad es vakar no rīta lūdzos pirms Vissvētākā Sakramenta, manā sirdī ienāca bailes, jo ienaidnieks atkal mocīja mani ar savām mokām un bailēm. Tad es pagriezos uz Stundu liturģija, Baznīcas lūgšana. Kopš inaugurācijas dienas, mēs esam meditējuši par cilvēku dzīvi mocekļiem. Tā nav nejaušība. Tas ir mūsu drosmei un spēkam. Es izlasīju 22. janvāra ierakstu par Svētā Vincenta svētkiem… mierinājuma, mierinājuma un cerības vārdu:
Kristus teica: Šajā pasaulē jūs cietīsit no vajāšanas, bet tā, lai vajāšanas nepārvarētu un uzbrukums jūs nepārvarētu. Pret Kristus armiju pasaule izkārto divkāršu kaujas līniju. Tas piedāvā kārdinājumu novest mūs no malas; tas mūsos rada šausmas, lai salauztu mūsu garu. Tātad, ja mūsu personīgās baudas netur mūs gūstā un ja mūs nebiedē brutalitāte, tad pasaule ir pārvarēta. Pie abām šīm pieejām Kristus steidzas mums palīgā, un kristietis netiek uzvarēts. Ja Vincenta moceklībā uzskatītu tikai par cilvēka izturību, tad viņa rīcība jau no paša sākuma ir neticama. Bet vispirms atpazīsti spēku būt no Dieva, un viņš pārstāj būt brīnumu avots. - Sv. Augustīns, Stundu liturģija, Vol. 3, 14. lpp. 1316
Un no kurienes nāks šis spēks? No Svētā Gara nolaišanās stundā, kas nāks iekšā haosa vidū. Jo haoss ir iesēts un haoss tiks pļauts.
Jūs dzīvojat dumpīgas mājas vidū; viņiem ir acis, lai redzētu, bet viņi neredz, un ausis, lai dzirdētu, bet nedzird... Tāpēc tā saka Dievs Tas Kungs: Savā niknumā Es palaidīšu vaļā vētras... (Ecēhiēla 12:2, 13:1)
Kā pēdējais saules uzliesmojums uz augstiem gubu mākoņiem, Dievs apgaismos zemi ar savu žēlastību un mīlestību kā viena pēdējā žēlastība lai aicinātu cilvēku dēlus nākt mājās. Un tie, kas ceļas Viņam pretī, paliks Viņa gaismā, kamēr Lucifera zvaigzne spīdēs pār nenožēlojošiem, kad šī laikmeta krēsla pāries naktī.
Bet nebūs ne nakts, ne nāves tumsa. Saule atkal uzlēks, un Dieva dēli spīdēs kopā ar Viņu. Tā ir mūsu cerība, un pat tagad mēs redzam Rītausmu sevī… jo laiku laiks ir tuvu.
Gara dāvāts spēks un, balstoties uz ticības bagātīgo redzējumu, tiek aicināta jauna kristiešu paaudze, lai palīdzētu veidot pasauli, kurā Dieva dzīvības dāvana tiek sveikta, cienīta un lolota - netiek noraidīta, baidīta kā drauds un iznīcināta. Jauns laikmets, kurā mīlestība nav alkatīga vai sevis meklē, bet tīra, uzticīga un patiesi brīva, atvērta citiem, cienot viņu cieņu, meklējot savu labo, izstarojot prieku un skaistumu. Jauns laikmets, kurā cerība atbrīvo mūs no sekluma, apātijas un sevis absorbcijas, kas nomāc mūsu dvēseles un saindē mūsu attiecības. Dārgie jaunie draugi, Tas Kungs lūdz jūs būt šī jaunā laikmeta praviešiem ... —POPE BENEDICTS XVI, Homīlija, Pasaules Jauniešu diena, Sidneja, Austrālija, 20. gada 2008. jūlijs
