GOD ir bezgalīga. Viņš ir vienmēr klātesošs. Viņš ir visu zinošs.... un Viņš ir apturams.
Šorīt lūgšanā man atnāca vārds, kurā jūtos spiests ar jums dalīties:
Ar jūsu Dievu ir bezgalīgi sākumi, bezgalīgi jauni žēlastības pumpuri un mūžīgas lietus, lai veicinātu un barotu jaunu dzīvi. Tu esi cīņā, Mans bērns. Jums jāsāk atkal un atkal. Nekad nevilcinieties sākt no jauna ar Mani! Es pacelšu pazemīgo dvēseli vēl tālāk, nekā tā bija pirms grēkā krišanas, jo gudrība to nes jaunos augstumos.
Lai jūsu sirds vienmēr paliek atvērta, un Es nevilcināšos to piepildīt ar Savu labestību. Vai tā nav ienaidnieka taktika — šaubu un izmisuma dēļ aizvērt Man savu sirdi? Es tev saku, bērns, nevis tavs grēks Mani attur, bet ticības trūkums. Es varu darīt visu grēcinieka sirdī, kurš tic un nožēlo grēkus; bet tam, kurš šaubās noslēdzas, Dievs tiek apturēts. Žēlastība steidzas pret šīs dvēseles sirdi kā viļņi, kas triecas pret akmens sienu, atkal krītot atpakaļ, neiekļūstot tajā.
…Tagad neesiet muļķīgi, bet staigājiet tos ceļus, pa kuriem Es jums mācu. Esiet piesardzīgi; neaizmigt; esi uzmanīgs pret Mani, jo Mīlestība vienmēr ir uzmanīga pret tevi.
UZTICĪBA IR GALVENAIS
Galu galā Ādama un Ievas sākotnējais grēks bija a uzticības trūkums Dievā, kas izteikts nepaklausīgā darbībā. Un tā mēs parasti izpaužam savu neticību Dievam: rīkojoties pretēji 
Viņa griba, pretēji tam, ko saka mūsu sirdsapziņa. Kad esam piespiedu kārtā, apsēsti, dusmīgi vai nepacietīgi, tas bieži notiek tāpēc, ka esam atteikušies no ticības Tēvam, lai apmierinātu savas vajadzības un sakārtotu lietas saskaņā ar Viņa plānu. Mēs vienkārši neesam apmierināti ar Viņa plānu, jo tas aizņem pārāk ilgu laiku, pārāk daudz apkārtceļu vai vienkārši nav tas rezultāts, kādu mēs meklējām. Un tāpēc mēs dumpojamies. Šī ir cilvēces vēstures būtiskā drāma, kas notiek katrā paaudzē — no vismazākās līdz lielākajam, ateistam līdz ticīgajam. Būt Dievam līdzīgiem bija liktenis, kuram mēs esam radīti; būt par dieviem ir mūsu liktenis, ko mēs saprotam ikreiz, kad atsakāmies no Radītāja plāna un sniedzamies pēc aizliegtā grēka augļa.
Dievs labi zina, ka brīdī, kad tu to ēdīsi, tavas acis atvērsies un tu būsi kā dievi, kas zina, kas ir labs un kas slikts. (3. Mozus 5:XNUMX)
Patiešām, grēks mums paver divus ceļus: uz labo vai uz slikto. Tas ir tieši šajā ceļa sazarojumā kur ir uzcelts Kristus krusts. Šajā izejas punktā Jēzus aicina iet pa labo ceļu, labo Ceļu, kas ved uz mūžīgo dzīvi. Grēks aptumšo prātu un spēj nocietināt sirdi. Tad ir izšķiršanās brīdis... vai es paļaušos uz Viņu, pievērsīšos Viņam un pieņemšu Ceļu, Viņa ceļu, kas ir Viņa baušļi un piemērs? Vai arī es atteikšos no Viņa mīlestības, izvēlēties my veids, un mans personalizēto "baušļu" komplekts?
Jo mīlestība uz Dievu ir tā, ka mēs turam Viņa baušļus. Un viņa baušļi nav apgrūtinoši, jo ikviens, kas ir Dieva dzimis, uzvar pasauli. Un uzvara, kas uzvar pasauli, ir mūsu ticība. (1. Jāņa 5:3-4)
Jēzus vēstījums ir skaidrs, tas ir skaists, tā ir mīlestības dziesma: Tavs grēks un kauns mani neatbaida, bet tikai tavs ticības trūkums, jo es jau esmu miris, lai atņemtu tavus grēkus. Jums tikai jāpaļaujas uz Manu mīlestību un žēlastību, un nāciet un sekojiet Man…
Jo vairāk dvēsele pazemojas, jo lielāka ir laipnība, ar kādu Kungs tai tuvojas. - Sv. Faustina, Dievišķā žēlsirdība manā dvēselē, Dienasgrāmata, n. 1092. gads
Mans bērns, visi tavi grēki nav ievainojuši Manu Sirdi tik sāpīgi, kā to dara tavs pašreizējais neuzticības trūkums, ka pēc tik daudziem Manas mīlestības un žēlastības centieniem tev joprojām vajadzētu šaubīties par Manu labestību.. —Jēzus Sv. Faustīnai, Dievišķā žēlsirdība manā dvēselē, Dienasgrāmata, n. 1486. gads
Manas žēlsirdības žēlastības tiek piesaistītas tikai ar vienu kuģi, un tas ir - uzticība. Jo vairāk dvēsele uzticas, jo vairāk tā saņems. Dvēseles, kuras bezgalīgi uzticas, man ir liels mierinājums, jo es viņos ielej visus savas žēlastības bagātības. Es priecājos, ka viņi prasa daudz, jo tā ir mana vēlme dot daudz, ļoti daudz. No otras puses, man ir skumji, kad dvēseles prasa maz, kad viņas sašaurina sirdi. —Jēzus svētajai Faustīnei, n. 1578. gads
Kad tu tuvosies bikts zālei, zini, ka Es Pats tur tevi gaidu. Mani tikai paslēpj priesteris, bet es pats darbojos tavā dvēselē. Šeit dvēseles posts satiekas ar žēlsirdības Dievu. Pastāstiet dvēselēm, ka no šī žēlsirdības avota dvēseles smeļas žēlastības tikai ar uzticības trauku. Ja viņu uzticēšanās ir liela, Manam dāsnumam nav robežu. Žēlastības straumes pārpludina pazemīgās dvēseles. Lepnie vienmēr paliek nabadzībā un nelaimē, jo Mana žēlastība novēršas no viņiem pazemīgām dvēselēm. —N. 1602. lpp
Mans bērns, apņemies nekad nepaļauties uz cilvēkiem. Pilnībā uzticies Manai gribai, sakot: "Ne tā, kā Es gribu, bet pēc Tavas gribas, ak Dievs, lai tas notiek ar mani." Šie vārdi, kas teikti no sirds dziļumiem, var īsā laikā pacelt dvēseli svētuma virsotnē. Par tādu dvēseli es priecājos. Tāda dvēsele dod Man godu. Tāda dvēsele piepilda debesis ar sava tikuma smaržu. Bet saprotiet, ka spēks, ar kuru jūs izturat ciešanas, nāk no biežām komūnijām. Tāpēc bieži tuvojieties šim žēlsirdības avotam, lai ar uzticības trauku smeltu visu, kas jums nepieciešams. —N. 1487
Noklikšķiniet šeit, lai tulkotu šo lapu citā valodā:
