"Tabletes"
Cilvēks nevar sasniegt to patieso laimi, pēc kuras viņš alkst ar visu sava gara spēku, ja vien viņš neievēro likumus, kurus Visaugstākais Dievs ir iegravējis savā būtībā. —Pāvests Pāvils VI, Humanae Vitae, Enciklika, n. 31; 25. gada 1968. jūlijs
IT pirms gandrīz četrdesmit gadiem, 25. gada 1968. jūlijā, pāvests Pāvils VI izdeva pretrunīgi vērtēto encikliku Humanae Vitae. Tas ir dokuments, kurā Svētais tēvs, pildot galveno ganu un ticības aizbildņa lomu, nolēma, ka mākslīga dzimstības kontrole ir pretrunā ar Dieva un dabas likumiem.
Tas tika uztverts ar varbūt vislielāko pretestību un nepaklausību jebkuram pāvesta dekrētam vēsturē. To noraidīja pretinieki; tā ir pāvesta autoritāte, kas strīdējās prom; tā saturs un morāli saistošais raksturs ir noraidīts kā “individuālās sirdsapziņas” jautājums, kurā ticīgie varētu izlemt par šo jautājumu paši.
Četrdesmit gadus pēc tās publicēšanas šī mācība ne tikai izrādās nemainīga patiesībā, bet arī atklāj tālredzību, ar kuru tika risināta problēma. —POPE BENEDICT XVI, Vatikāns, 10. gada 2008. maijs
Šīs morālās neskaidrības rezultātā beidzies 90 procenti katoļu un katoļu ārstu apstiprināt dzimstības kontroles izmantošana (sk Hariss Polls, 20. gada 2005. oktobris).
ČETrdESmit GADUS VĒLĀK
In Vajāšana! Es parādīju, kā “tabletes” pieņemšana pēdējos četrdesmit gados ir izraisījusi postošu morālu cunami. Tas ir vainagojies ar laulības pārdefinēšanu un seksualitātes apgriešanu, galvenokārt Rietumos. Tagad šis vilnis, kas ietriecies sabiedrībās, ģimenēs un sirdīs, dodas atpakaļ uz kultūras jūru, radot ar to spēcīgu apakšu, ko pāvests Benedikts dēvē par “relatīvisma diktatūru”. Patiešām, domstarpības pret šo mācību - ko bieži vien mudina paši garīdznieki - ir izraisījusi nepaklausības vilni citām Baznīcas mācībām un viņas autoritātes neievērošanu.
Visiznīcinošākais šīs apakškārtas spēks ir cilvēka cieņa un dzīve, kas it kā radīja “nāves kultūru”. Palīdzība pašnāvībai, labāka piekļuve abortiem, vardarbības un kara attaisnošana, satriecoša zinātnes izmantošana cilvēka dzīves iznīcināšanai medicīniskos nolūkos, kā arī dzīvnieku un cilvēku gēnu klonēšana un sajaukšana ir vieni no grēkiem, kas krājas debesīs. , pat augstāks par Bābeles tornis.
IEMESLU VECUMS… UN MARIJA
“Saprāta laikmets” jeb “Apgaismība”, kas beidzās 1800. gadu sākumā, veidoja mūsu dienu relatīvistiskās domāšanas pamatu. Tas būtībā šķīra “saprātu” no “ticības”, ieviešot modernisma domāšanu un filozofijas, kas kā sātana dūmi iesūcās Baznīcas augstākajās vietās.
Bet saprāta vecumam sekoja gandrīz nekavējoties ar jaunu laikmetu, Marijas laikmets. Tas sākās ar Dievmātes parādīšanos Sv. Katrīnas Labouré, kam sekoja Lurda un Fatima, un mūsdienās to pieturēja ar apstiprinātām parādībām, piemēram, Akita, un citām vizītēm, kuras joprojām tiek izmeklētas. Visu šo parādību būtība ir aicinājums atgriezties pie Dieva, steidzams aicinājums uz lūgšanu un grēku nožēlošanu par grēku atlīdzināšanu un grēcinieku atgriešanos.
Marian vēstījums mūsdienu pasaulei sēklas veidā sākas ar Žēlastības Dievmātes atklāsmēm Rue du Bac, un pēc tam tās specifika un konkretizācija paplašinās visā divdesmitajā gadsimtā un mūsu pašu laikā. Ir svarīgi atcerēties, ka šis Marian vēstījums saglabā savu būtisko vienotību kā viens ziņojums no vienas Mātes. —Dr. Marks Miravalle, Privāta atklāsme, kas attiecas uz draudzi; lpp. 52 (kursīvā, mans uzsvars)
Saprāta un Marijas laikmets neapšaubāmi ir saistīti; pēdējā ir Debesu atbilde pirmajai. Tā kā Saprāta laikmeta augļi šodien pilnībā zied, arī Debesu apmeklējumu steidzamība un biežums ir „pilnā plaukumā”.
ČETRdesmitGADA PĀRTRAUKŠANA
Savā parādībā Sv. Katrīnai, kas ir šī mariāņu vecuma pirmā, Dievmāte ļoti skumji apraksta pētījumi nākt pār visu pasauli:
Mans bērns, pret krustu izturēsies nicinoši. Viņi to nometīs zemē. Asinis plūdīs. Viņi atkal atvērs mūsu Kunga pusi ... Mans bērns, visa pasaule skumst. Sākot nono autogrāfs (sic), 7. gada 1856. februāris, Labdarības meitu arhīvs, Parīze, Francija
Kad Svētā Katrīna sev jautāja: "Kad tas notiks?" viņa iekšēji dzirdēja:Četrdesmit gadi.”Bet ceļojumi, par kuriem Marija runāja, sāka parādīties tikai deviņas dienas vēlāk, kulminācija četrdesmit gadus vēlāk. Arī pēc visiem galvenajiem notikumiem, kas aprakstīti I daļa sākās neilgi pēc tam.
Cikos tas ir? Tas ir ļoti tuvu četrdesmit apbrīnojamiem nodevības un atkrišanas gadiem, augošajam slepkavību un viltus, dumpja un lepnuma garam ... un Tas Kungs pār mums skumst lielā skumjā, kā reiz darīja pār izraēliešiem tuksnesī.
Kunga jautājums: “Ko jūs esat izdarījis?”, No kura Kains nevar izvairīties, ir adresēts arī mūsdienu cilvēkiem, lai viņi saprastu, cik lieli un cik nopietni ir uzbrukumi dzīvībai, kas turpina iezīmēt cilvēces vēsturi ... Kas uzbrūk cilvēka dzīvībai , savā ziņā uzbrūk pašam Dievam. Sākot noPāvests Jānis Pāvils II, Evaņģēlijs Vitae; n. 10
Vai mēs, tāpat kā izraēlieši, provocējam savu Dievu, kas ir žēlsirdīgs un žēlīgs, lēns dusmoties un bagātīgs ar laipnību?
Šodien klausies Tā Kunga balsi: nekļūsti spītīgs, kā tavi tēvi darīja tuksnesī, kad Meribā un Masā mani izaicināja un izprovocēja, kaut arī bija redzējuši visus manus darbus. Četrdesmit gadus es izturēju šo paaudzi. Es teicu: "Viņi ir cilvēki, kuru sirdis nomaldās un viņi nezina Manus ceļus." Tāpēc es dusmās zvērēju: "Viņi neieies Manā atpūtā." (95. psalms)
“Atpūta” Miera laikmets?
