KAS vai Jānis Pāvils II domāja, sakot “mēs esam pēdējās konfrontācijas priekšā”? Vai viņš domāja pasaules galu? Šī laikmeta beigas? Kas īsti ir “galīgais”? Atbilde meklējama kontekstā visi ka viņš teica ...
LIELĀKĀ VĒSTURISKĀ KONFRONTĀCIJA
Tagad mēs stāvam lielākās vēsturiskās konfrontācijas priekšā, ko cilvēce ir pārdzīvojusi. Es nedomāju, ka plaši Amerikas sabiedrības vai kristiešu kopienas aprindas to pilnībā saprot. Tagad mēs saskaramies ar pēdējo Baznīcas un pretbaznīcas, Evaņģēlija un anti-Evaņģēlija konfrontāciju. Šī konfrontācija ir dievišķās providences plānos. Tas ir pārbaudījums, kas jāveic visai Baznīcai .... —Kardināls Karols Vojtila (JOHN PAUL II), atkārtoti iespiests 9. gada 1978. novembrī, Volstrītas ceļojumsl no 1976. gada runas Amerikas bīskapiem
Mēs stāvam lielākās vēsturiskās konfrontācijas priekšā, kāda ir cilvēcei izgājis cauri. Kas ir tas, ko esam pārdzīvojuši?
Manā jaunajā grāmatā Pēdējā konfrontācija, Es atbildu uz šo jautājumu, jo īpaši pārbaudot, kā “pūķis” Sātans “parādījās” neilgi pēc Gvadalupes Dievmātes parādīšanās 16. gadsimtā. Tas bija signāls par lielas konfrontācijas sākumu.
... viņas apģērbs spīdēja kā saule, it kā tas izstarotu gaismas viļņus, un akmens, greznums, uz kura viņa stāvēja, šķita izstarojoši stari. - Sv. Huans Djego, Nikānas Mopohua, Dons Antonio Valeriano (ap 1520. – 1605. G. P.), N. 17-18
Debesīs parādījās lieliska zīme, saule tērpta sieviete, mēness zem kājām un uz galvas divpadsmit zvaigžņu vainags. Tad debesīs parādījās vēl viena zīme; tas bija milzīgs sarkans pūķis ar septiņām galvām un desmit ragiem, un uz tā galvas bija septiņas diadēmas ... (Atkl. 12: 1–4)
Pirms šī laika Baznīcu bija novājinājusi šķelšanās, politiski pārkāpumi un ķecerība. Austrumu baznīca no mātes baznīcas bija atdalījusies “pareizticīgo” ticībā. Un rietumos Mārtiņš Luters radīja nesaskaņu vētru, atklāti apšaubot pāvesta un katoļu baznīcas autoritāti, tā vietā apgalvojot, ka tikai Bībele ir vienīgais dievišķās atklāsmes avots. Tas daļēji noveda pie protestantu reformācijas un anglikānisma pirmsākumiem - tajā pašā gadā parādījās Gvadalupes Dievmāte.
Kad katoļu / pareizticīgo šķelšanās notika, Kristus Miesa tagad elpoja tikai ar vienu plaušu; un, protestantismam izmežot pārējo Miesu, Baznīca izrādījās anēmiska, korumpēta un nespējīga sniegt vīziju cilvēcei. Tagad - pēc 1500 gadu viltīgas sagatavošanās - pūķis Sātans beidzot bija izveidojis ligzdu, kurā piesaistīt pasauli sev un prom no Baznīcas. Tāpat kā Komodo pūķis, kas atrasts dažās Indonēzijas daļās, viņš vispirms saindēs savu laupījumu un pēc tam gaidīs, kamēr tas padosies, pirms viņš mēģināja to iznīcināt. Viņa inde bija filozofiska maldināšana. Viņa pirmais indīgais streiks notika 16. gadsimta beigās ar deisms, ko parasti izseko angļu domātājam Edvardam Herbertam:
... deisms ... bija reliģija bez doktrīnām, bez baznīcām un bez publiskas atklāsmes. Deismā saglabājās ticība visaugstākajai būtnei, pareizai un nepareizai, un pēcnāves dzīve ar atlīdzībām vai sodiem ... Vēlākā uzskatā par deismu Dievs tika uztverts kā Visaugstā būtne, kas izstrādāja Visumu un pēc tam atstāja to savu likumu ziņā. —Fr. Frenks Šekons un Džims Burnhems, Sākums Apoloģētika 4, lpp. 12
Tā bija filozofija, kas kļuva par “apgaismības laikmeta reliģiju” un ļāva cilvēcei sākt morālu un ētisku attieksmi pret sevi no Dieva. Pūķis gaidīja piecus gadsimtus lai inde darbotos cauri civilizāciju prātiem un kultūrām, līdz tā galu galā veicināja globālu nāves kultūra. Tādējādi Jānis Pāvils II - aplūkojot asinspirtu, kas sekoja pēc deismam sekojošām filozofijām (piemēram, materiālisms, evolucionisms, marksisms, ateisms ...), iesaucās:
Mēs tagad stāvam lielākās vēsturiskās konfrontācijas priekšā, ko cilvēce ir pārdzīvojusi ...
NOBEIGUMA KONFRONTĀCIJA
Tādējādi mēs esam nonākuši pie “pēdējās konfrontācijas” sliekšņa. Paturot prātā, ka Atklāsmes “sieviete” ir arī Baznīcas simbols, tā ir konfrontācija starp ne tikai čūsku un Sievieti-Mariju, bet arī pūķi un Sievieti-Baznīcu. Tā ir “pēdējā” konfrontācija nevis tāpēc, ka tā ir pasaules, bet gan ilga vecuma beigas - laikmeta, kurā dažkārt ir pasaulīgas struktūras 
traucēja Baznīcas misijai; politisko struktūru un ekonomikas laikmeta beigas, kas bieži ir atkāpušās no cilvēka brīvības un kopīgā labuma redzējuma kā sava pamata raison d'etre; laikmets, kad zinātne ir atšķīrusi saprātu no ticības. Ir sātana 2000 gadu klātbūtnes uz zemes beigas, pirms viņš uz noteiktu laiku ir jāsaķēdē (Atkl. 20: 2-3; 7). Ir beigušās garās Baznīcas cīņas, kas cīnās, lai Evaņģēlijs nonāktu līdz pasaules galiem, jo pats Kristus teica, ka neatgriezīsies, kamēr “evaņģēlijs bija sludināts visā pasaulē kā liecība visām tautām, un tad pienāks gals”(Mat. 24:14). Nākamajā laikmetā Evaņģēlijs beidzot iekļūs tautās līdz pašiem to galiem. Kā Gudrības apstiprināšana, Tēva Dievišķā griba būs “Dariet uz zemes tāpat kā debesīs. ” Un dzīvos viena Baznīca, viena ganāmpulks, viena Ticība labdarība patiesībā.
"Un viņi dzirdēs manu balsi, un būs viens locījums un viens gans." Lai Dievs… īsi piepildās pie viņa pareģojumiem par šī mierinošā nākotnes vīzijas pārvēršanu pašreizējā realitātē… Dieva pienākums ir šo laimīgo stundu radīt un darīt to zināmu visiem… Kad tā pienāk, tas izrādīsies esiet svinīga stunda, viena liela ar sekām ne tikai uz Kristus Valstības atjaunošanu, bet arī uz pasaules nomierināšanu. Mēs visdedzīgāk lūdzamies, un lūdzam arī citus lūgt par šo ļoti vēlamo sabiedrības nomierināšanu. —POPE PIUS XI, Ubi Arcani dei Consilioi “Par Kristus mieru viņa valstībā”, 23. gada 1922. decembris
JAUNS PASAULES PASŪTĪJUMS
Svētais Jānis apraksta Pēdējās konfrontācijas fiziskās dimensijas. Tas ir iespējamais pūķa spēka nodošana “zvēram” (Atkl. 13). Tas nozīmē, ka “septiņas galvas un desmit ragi” līdz tam ir ideoloģijas strādā fonā, lēnām veidojot politiskās, ekonomiskās, zinātniskās un sociālās struktūras. Tad, kad pasauli nogatavina viņa inde, pūķis dod reālai globālai spēkam “savu varu un troni, kā arī lielu autoritāti”(13: 2). Desmit ragi ir vainagoti ar “desmit diadēmām”, tas ir, patiesajiem valdniekiem. Viņi veido īslaicīgu pasaules varu, kas noraida Dieva un dabas likumus, Evaņģēliju un Baznīcu, kas nes savu vēstījumu - par labu laicīgajai humānistiskajai ideoloģijai, kas gadsimtu gaitā ir veidota un ir radījusi pasaules kultūru. nāve. Tas ir totalitārs režīms, kuram tiek dota burtiska mute - mute, kas zaimo Dievu; kas sauc ļaunu par labu un labu par ļaunu; kas prasa tumsu gaismai un gaismu tumsai. Šī mute ir tā, ko Svētais Pāvils sauc par “pazušanas dēlu” un kuru Svētais Jānis sauc par “Antikristu”. Viņš ir daudzu antikristu kulminācija visā “lielākajā vēsturiskajā konfrontācijā”. Viņš iemieso pūķa izsmalcinātību un melus, 
un līdz ar to viņa galīgā nāve iezīmē garas nakts beigas un jaunas dienas iestāšanos -Tā Kunga diena- gan taisnīguma, gan atlīdzības diena.
Šī sakāve ir pravietiski simbolizēta Gvadelupā, kur Svētā Jaunava Marija ar savu debesu parādību galu galā sasmalcināts nāves kultūra, kas izplatīta acteku vidū. Viņas dzīves attēls, kas līdz šai dienai palicis Svētās Huanas tilmā, paliek kā ikdienas atgādinājums, ka viņas parādīšanās nebija tikai “toreizējais” notikums, bet arī “tagad” un “drīz būs”. (Skat Pēdējā konfrontācija kur es aplūkoju tilma attēla brīnumainos un “dzīvos” aspektus). Viņa ir un paliek Rīta zvaigzne sludinātājs Taisnības rītausma.
KAISLĪBA
Tad ir arī pēdējā konfrontācija baznīcas ciešanas. Jo tāpat kā Baznīca ir dzimusi no caurdurtās Kristus puses pirms diviem tūkstošiem gadu, viņa tagad strādā, lai dzemdētu Vienu Miesu: Ebrejs un pagāns. Šī vienotība nāks no viņas pašas puses, tas ir, no viņas pašas Kaislības, sekojot viņas Kristus pēdām. Patiešām, Svētais Jānis runā par “augšāmcelšanos”, kas vainago Kristus uzvaru pār zvēru un atklāj “veldzes laiku”, Miera laikmets (Atkl. 20: 1–6).
Krāšņā Mesijas atnākšana tiek apturēta visos vēstures brīžos, līdz viņu atzīst “viss Izraēls”, jo “Israēla daļai ir iestājies rūdījums” viņu “neticībā” pret Jēzu. Svētais Pēteris Jeruzalemes ebrejiem pēc Vasarsvētkiem saka: “Tāpēc nožēlojiet grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiktu izdzēsti, ka atsvaidzināšanas laiki varētu nākties no Tā Kunga klātbūtnes un lai viņš sūtītu Kristu, kas iecelts jūs, Jēzu, kurš debesīm ir jāsaņem līdz brīdim, kad tiek noteikts viss, ko Dievs runāja ar savu svēto praviešu muti jau no seniem laikiem ”... Pirms Kristus otrās atnākšanas Baznīcai jāiziet pēdējais pārbaudījums, kas satricinās daudzu ticīgo ticību… Baznīca valstības godībā nonāks tikai caur šo pēdējo Pasā dienu, kad viņa sekos savam Kungam viņa nāvē un augšāmcelšanā. —CCC, Nr.674, 672, 677
Pēdējā konfrontācija, šī pēdējā šī Pashā svētki, sāk Līgavas kāpšanu uz Mūžīgās katedrāles pusi.
NAV BEIGAS
Baznīca māca, ka viss periods no Jēzus augšāmcelšanās līdz laika absolūtai beigām ir “pēdējā stunda”. Šajā ziņā kopš Baznīcas sākuma mēs esam saskārušies ar “galīgo konfrontāciju” starp Evaņģēliju un anti-Evaņģēliju, starp Kristu un antikristu. Kad mēs piedzīvojam paša Antikrista vajāšanu, mēs patiešām esam pēdējā konfrontācijā, kas ir ilgstošas konfrontācijas galīgais posms, kas pēc Miera laikmeta vainagojas ar Goga un Magoga karu pret “svēto nometni”.
Tātad brāļi un māsas, Jānis Pāvils II runāja nevis par visu, bet gan par lietu beigām, kā mēs viņus pazīstam: vecās kārtības beigas, un jauna tā sākums prefigūras mūžīgā valstība. Pilnīgi noteikti tas ir a tiešs konfrontācija ar ļauno cilvēku, kurš, pieķēdēts pie ķēdes, nevarēs kārdināt cilvēkus, kamēr viņš netiks atbrīvots pirms pašām beigām.
Lai gan cilvēces seja ir mainījusies divu tūkstošu gadu laikā, konfrontācija daudzējādā ziņā vienmēr ir bijusi viena un tā pati: cīņa starp patiesību un viltus, gaismu un tumsu, kas bieži izteikta pasaulīgās sistēmas kas nav iekļāvuši ne tikai pestīšanas vēstījumu, bet arī cilvēka patieso cieņu. Jaunajā laikmetā tas mainīsies. Kaut arī brīva griba un cilvēku spēja grēkot saglabāsies līdz pat laika beigām, nāk šī jaunā ēra - tā saka Baznīcas tēvi un daudzi pāvesti - no kurienes cilvēku dēli pārkāps cerības slieksni patiesas mīlestības valstībā .
"Viņš salauzīs ienaidnieku galvas", lai visi zinātu, "ka Dievs ir visas zemes ķēniņš", "lai pagāni sevi pazītu par cilvēkiem". To visu, godājamie brāļi, mēs ticam un sagaidām ar nesatricināmu ticību ... Ak! kad katrā pilsētā un ciematā tiek uzticīgi ievērots Tā Kunga likums, kad tiek izrādīta cieņa pret svētajām lietām, kad tiek bieži apmeklēti Sakramenti un izpildīti kristīgās dzīves priekšraksti, mums noteikti vairs nebūs vajadzības strādāt tālāk redzēt visas lietas, kas atjaunotas Kristū ... - POPES PIUS X, E augstākaisi, enciklika “Par visu lietu atjaunošanu”, n. 6–7, 14
Mēs atzīstam, ka uz zemes mums tiek apsolīta valstība, kaut arī pirms debesīm, tikai citā eksistences stāvoklī; tiktāl, cik tas būs pēc augšāmcelšanās tūkstoš gadus dievišķi celtajā Jeruzālemes pilsētā… Mēs sakām, ka Dievs ir nodrošinājis šo pilsētu, lai pieņemtu svētos viņu augšāmcelšanās laikā un atsvaidzinātu viņus ar visu patiesi garīgo svētību pārpilnību. , kā atlīdzība tiem, kurus esam vai nu nicinājuši, vai zaudējuši ... —Tertulians (155–240 AD), Nīcas draudzes tēvs; Adversus Markions, Ante-Nicene tēvi, Henrickson Publishers, 1995, 3. sēj. 342, 343. – XNUMX. Lpp.)
Es un visi citi pareizticīgie kristieši jūtamies pārliecināti, ka notiks miesas augšāmcelšanās, kurai sekos tūkstoš gadu atjaunotā, izpušķotā un paplašinātā Jeruzalemes pilsētā, par ko paziņoja pravieši Ecēhiēls, Jesaja un citi ... Cilvēks starp mums vārdā Jānis, viens no Kristus apustuļiem, saņēma un pareģoja, ka Kristus sekotāji dzīvos Jeruzalemē tūkstoš gadus un ka pēc tam notiks vispārēja un, īsāk sakot, mūžīga augšāmcelšanās un tiesa.. - Sv. Džastins moceklis (100. – 165. G. M.), Dialogs ar Trypho, Č. 81, Baznīcas tēvi, Kristīgais mantojums
TURPMĀKĀ LASĪŠANA:
- Grāmata: Pēdējā konfrontācija
- Nākamā Baznīcas kaislība: Septiņu gadu izmēģinājums
JAUNUMI:
Polijas tulkojums poļu valodā Pēdējā konfrontācija sāksies ar izdevniecības Fides et Traditio starpniecību.
Paldies!
