KAS tieši notiks laikā Sirdsapziņas apgaismojums? Tas ir notikums, kurā dvēseles sastapsies ar dzīvo Mīlestības liesmu, kas ir Patiesība.
KĀ CAUR šķīstītavu
Šķīstītava ir žēlastības stāvoklis, kas tiek dots izpirktām dvēselēm, kuras vēl nav "svēts un bez vainas” (Ef 5:27). Tā nav otrā iespēja, bet gan attīrīšanās, lai sagatavotu dvēseli vienotībai ar Dievu. Mani grēki var tikt piedoti, bet mana mīlestība pret Viņu joprojām var būt sajaukta ar mīlestību pret sevi; Es varbūt esmu piedevis savam tuvākajam, bet mana žēlsirdība pret viņu joprojām var būt nepilnīga; Varbūt esmu devis žēlastību nabagiem, bet palieku pieķēries laicīgām lietām. Dievs var paņemt sev tikai to, kas ir tīrs un svēts, un tāpēc viss, kas nav no Viņa, tiek “sadedzināts”, tā sakot, ugunī. Žēlsirdība. No otras puses, elle nav uguns, kas attīra, jo dvēsele, kas nenožēlo grēkus, ir izvēlējusies pieķerties savam grēkam, un tāpēc tā mūžīgi deg ugunī. Taisnīgums.
Nākamais apgaismojums jeb “brīdinājums” ir pirms tam atklāt cilvēcei šo netīrību, kas šajā laikā vēsturē, atšķirībā no iepriekšējām paaudzēm ir eshatoloģisks raksturs, kā to atklāj Svētā Faustīna:
Uzrakstiet: pirms es nāku kā taisnīgais tiesnesis, es nāku pirmais kā Žēlsirdības ķēniņš. Pirms taisnības dienas nāks, debesīs cilvēkiem tiks dota šāda zīme: visa gaisma debesīs izdzisīs, un pār visu zemi būs liela tumsa. Tad debesīs būs redzama krusta zīme, un no atverēm, kur tika pienaglotas Pestītāja rokas un kājas, nāks ārā lielas gaismas, kas kādu laiku izgaismos zemi... Jums ir jārunā ar pasauli par Viņa lielo žēlastību un sagatavojiet pasauli Tā Otrajai atnākšanai, kurš nāks nevis kā žēlsirdīgs Pestītājs, bet kā taisnīgs tiesnesis… Runājiet dvēselēm par šo lielo žēlastību, kamēr vēl ir žēlsirdības [piešķiršanas] laiks. . — Marija runā ar svēto Faustīni, dienasgrāmata: Dievišķā žēlsirdība manā dvēselē, n. 83., 635. lpp
Apgaismojums ir pēdējā iespēja pasaulei mainīt savu kursu, un tādējādi tā ir a uguns kas uzreiz illumines un glābj. Savā enciklikā Spe Salvi, Pāvests Benedikts gandrīz varētu aprakstīt šo nozīmīgo notikumu, atsaucoties uz konkrēto spriedumu, ar kuru katrs no mums saskarsies savas dzīves beigās un kam var būt nepieciešama “šķīstītava” — uguns attīrīšana:
Uguns, kas gan dedzina, gan glābj, ir pats Kristus, Tiesnesis un Pestītājs. Tikšanās ar viņu ir izšķirošais sprieduma akts. Viņa skatiena priekšā visi meli izkūst. Šī tikšanās ar viņu, jo tā mūs dedzina, pārveido un atbrīvo mūs, ļaujot mums kļūt patiesi pašiem. Viss, ko mēs savas dzīves laikā būvējam, var izrādīties tikai salmi, tīrs strūklas, un tas sabrūk. Tomēr šīs tikšanās sāpēs, kad mūsu dzīves netīrība un slimības kļūst acīmredzamas, slēpjas pestīšana. Viņa skatiens, viņa sirds pieskāriens mūs dziedina ar nenoliedzami sāpīgu pārvērtību “kā caur uguni”. Bet tās ir svētīgas sāpes, kurās Viņa mīlestības svētais spēks kā liesma caurstrāvo mūs, ļaujot mums kļūt pilnīgi pašiem un līdz ar to pilnīgi Dievam. Sākot noSpe Salvi “Izglābts cerībā”, n. 47. lpp
Jā, Apgaismojums ir gan brīdinājums nožēlot grēkus, gan aicinājums „kļūt pilnīgi mums pašiem un tādējādi pilnībā no Dieva”. Kāds prieks un degsme tiks iedegta tajos, kas pieņems šo aicinājumu; kādas dusmas un tumsa aprīs tos, kas no tām atsakās. Pestīšana ir atvērta visiem, un visu dvēseles tiks atklātas tā, it kā tas būtu miniatūrā spriedums:
Katra cilvēka darbs kļūs acīmredzams; jo Diena to atklās, jo tas atklāsies ar uguni, un uguns pārbaudīs, kādu darbu katrs ir darījis. (1. Kor. 3:13)
PRET DĒLU
Daži cilvēki man ir jautājuši, vai apgaismojums jau notiek. Lai gan, pēc mistiķu domām, Apgaismojums noteikti ir globāls notikums, Dievs, protams, pastāvīgi apgaismo, attīra un savieno mūsu sirdis ar Viņu, ciktāl mēs dodam savu "Lieliski jā.” Šajās dienās es ticu, ka Dievs ir “paātrinājis” procesu un izlej žēlastību okeānu, jo laiks ir īss. Bet šīs žēlastības, kaut arī jums pašam, ir paredzētas, lai jūs sagatavotu jaunajai evaņģelizācijai, kas ir šeit un nāk. Tieši šī iemesla dēļ Jēzus un Marija tagad sagatavo jūs, lai kļūtu par a dzīvā mīlestības liesma lai Apgaismojuma žēlastība turpinātu degt dvēselēs, ar kurām jūs satiksit.
Ticība ir apgaismojuma ceļojums: tā sākas ar pazemību, atzīstot sevi par pestīšanas vajadzīgu, un nonāk līdz personīgai tikšanās brīdim ar Kristu, kurš aicina sekot viņam mīlestības ceļā. —POPE BENEDICTS XVI, Eņģeļa adrese, Oktobris 29th, 2006
Aukstā pagale īsi nodeg, izejot cauri ugunskuram, bet, ja to tur virs liesmas, tā galu galā aizdegsies. Jums ir jābūt šai liesmai. Bet, kā mēs zinām, liesmām var būt dažādas krāsas atkarībā no tā, kas deg (“zelts, sudrabs, dārgakmeņi, koks, siens vai salmi…”sal. 1. Kor 3:12). Karstākā zinātnei zināmā uguns ir neredzama. Tomēr, pievienojot piemaisījumus, var izdalīties krāsas. Jo tīrākas ir mūsu sirdis, jo mazāk “es” krāsu un jo vairāk neredzams, var nākt cauri karsta, pārpasaulīga Dieva klātbūtne. Tāpēc tik daudzi no mums cieš no sāpīgiem pārbaudījumiem — nevis tāpēc, ka Dievs mūs nemīl, bet tāpēc, ka Viņš mūs ievelk dziļāk Savā Vissvētākajā Sirdī, lai mēs paši galu galā uzliesmotu tīrās mīlestības liesmās!
Apsveriet, ka, objektam virzoties pretī Saulei, tas arvien vairāk sāk spīdēt savā gaismā. Jo tuvāk tas nonāk Saulei, jo vairāk objekts sasilst, līdz tas kļūst tik karsts, ka sāk pārveidoties. Jo tuvāk tas tuvojas, jo radikālāk objekts tiek mainīts, kļūstot arvien līdzīgāks Saulei, uz kuru tas steidzas, līdz beidzot objekts ir tik tuvu savam mērķim, ka uzliesmo. Tas sāk strauji mainīties pašā Saulē līdz beidzot nekas no objekta nepaliek, bet uguns, kvēlojoša, mirgojoša, sprāgstoša liesma, it kā pati būtu Saule. Lai gan objektam nav Saules spēka un neierobežotās enerģijas, tas tomēr iegūst Saules īpašības tā, ka objektu un Sauli nevar atšķirt.
Tas, kas kādreiz bija pazudis kosmosa aukstumā, tagad ir kļuvis par Liesmu, kas pati izgaismo Visumu.
“Dzīvā mīlestības liesma”, par kuru runā svētais [Krusta] Jānis, galvenokārt ir šķīstoša uguns. Mistiskās naktis, ko šis izcilais Baznīcas mācītājs aprakstījis, pamatojoties uz savu pieredzi, zināmā mērā atbilst šķīstītavai. Dievs liek cilvēkam iziet cauri šādai jutekliskās un garīgās dabas iekšējai šķīstītavai, lai vestu viņu vienotībā ar sevi. Šeit mēs neatrodamies vienkārša tribunāla priekšā. Mēs stādāmies priekšā paša mīlestības spēkam. Pirms visa cita, tā ir Mīlestība, kas spriež. Dievs, kas ir Mīlestība, spriež caur mīlestību. Tā ir mīlestība, kas prasa attīrīšanu, pirms cilvēks var tikt sagatavots tai savienībai ar Dievu, kas ir viņa augstākais aicinājums un liktenis. —POPEJS JOHN PAUL II, Šķērsojot cerību slieksni, p. 186-187
Visi, kas mirst Dieva žēlastībā un draudzībā, bet joprojām ir nepilnīgi šķīstīti, patiešām ir pārliecināti par savu mūžīgo pestīšanu; bet pēc nāves viņi tiek attīrīti, lai sasniegtu svētumu, kas nepieciešams, lai ieietu debesu priekā… grēks, pat niecīgs, ietver neveselīgu pieķeršanos radībām, kas ir jāattīra vai nu šeit uz zemes, vai pēc nāves stāvoklī, ko sauc. Tīrīšana. Šī attīrīšana atbrīvo cilvēku no tā sauktā grēka “laicīgā soda”. Šos divus sodus nedrīkst uztvert kā sava veida atriebību, ko Dievs izdara no ārpuses, bet gan kā izriet no pašas grēka būtības. Atgriešanās, kas izriet no dedzīgas žēlsirdības, var sasniegt grēcinieka pilnīgu attīrīšanu tādā veidā, ka nepaliktu nekāds sods. Sākot noKatoļu baznīca, n. 1030., 1472. lpp
Mīļie, nebrīnieties, ka jūsu vidū notiek ugunsgrēks, it kā ar jums notiktu kaut kas dīvains. Bet priecājieties tiktāl, cik lielā mērā jūs piedalāties Kristus ciešanās, lai tad, kad atklāsies Viņa godība, jūs arī jūs varētu priecāties. (1. Pētera 4:12-13)
