ŠODIEN, mūsu ģimene stāvēja uz Dieva kalts.
Deviņi no mums tika uzņemti Kanādas Athabasca ledāja virsotnē. Tas bija sirreāli, jo mēs stāvējām uz ledus tikpat dziļi, cik augsts ir Eifeļa tornis. Es saku "kalts", jo acīmredzot ledāji ir tas, kas cirsts zemes ainavas, kā mēs to zinām.
Varēja sajust brīnišķīgo, stingro Dieva spēku. Šis ledājs ieplūst trīs okeānos. Tas sūta ūdens straumes lielākajās upēs, kas ne tikai piegādā saldūdeni miljoniem cilvēku, bet arī baro hidrostacijas, kas nodrošina enerģiju lielākajās Ziemeļamerikas pilsētās. Un tas piesaista cilvēkus no visas pasaules ar bijību skatīties uz dabas spēkiem.
Bet es brīnos… vai kāds dzirdēja ledāju runājam? Tāpat kā lielākā daļa mūsdienu dabas, arī šis ledājs piedzīvo "traumas", jo tas strauji kūst... kopā ar dramatiskajiem plūdiem, postošajiem viesuļvētrām, vardarbīgām zemestrīcēm, cunami un nāvējošiem karstuma viļņiem, kas sitās visā pasaulē. Un ko tieši šis ledājs kopā ar visu dabu teica?
Ever since the creation of the world, his invisible attributes of eternal power and divinity have been able to be understood and perceived in what he has made. As a result, they have no excuse...(Romiešiem 1:20)
Noliegt Dieva esamību, kas izpaužas pārdabisko brīnumu pārpilnībā, eņģeļu izskatā un, galvenais, dabas gudrībā, nav ne intelektuāli, ne loģiski. Pāvils turpina teikt 21.-23. pantā,
...for although they knew God they did not accord him glory as God or give him thanks. Instead, they became vain in their reasoning, and their senseless minds were darkened. While claiming to be wise, they became fools and exchanged the glory of the immortal God for the likeness of an image of mortal man or of birds or of four-legged animals or of snakes.
Athabasca ledājs, Glacier National Park, Kanāda
(uzņemts tieši pirms gulētiešanas)
