Dārgie draugi,
Mana ģimene ir pavadījusi pēdējo nedēļu, pārvācoties uz jaunu dzīvesvietu. Man ir bijusi maza piekļuve internetam un vēl mazāk laika! Bet es lūdzu par jums visiem un kā vienmēr paļaujos uz jūsu lūgšanām pēc žēlastības, spēka un neatlaidības. Rīt sākam jaunas tīmekļa apraides studijas būvniecību. Tā kā mūs gaida darba slodze, mana saziņa ar jums, visticamāk, būs vāja.
Šeit ir meditācija, kas man ir nepārtraukti kalpojusi. Tas pirmo reizi tika publicēts 31. gada 2006. jūlijā. Dievs svētī jūs visus.
Trīs nedēļas brīvdienas... trīs nedēļas vienas nelielas krīzes pēc otras. No plostiem, kas noplūst, pārkarst dzinējus, ķildojoties bērniem, gandrīz jebko, kas var salūzt... Es jutos sašutis. (Patiesībā, rakstot šo, mana sieva mani pasauca uz ekskursijas autobusa priekšgalu — tieši tad, kad mans dēls izlēja pa visu dīvānu ar sulas bundžu... oy.)
Pirms pāris naktīm, juzdams, ka melns mākonis mani sagrauj, es dusmās un dusmās uzrunāju savu sievu. Tā nebija dievišķa atbilde. Tā nebija Kristus atdarināšana. Nav tas, ko jūs varētu sagaidīt no misionāra.
Bēdās es aizmigu uz dīvāna. Vēlāk tajā naktī es sapņoju:
Es rādīju austrumu virzienā uz debesīm, stāstot sievai, ka tur kādreiz nokritīs zvaigznes. Tieši tobrīd piegāja draugs, un es ļoti vēlējos viņai pateikt šo “pravietisko vārdu”. Tā vietā mana sieva iesaucās: "Paskaties!" Es pagriezos un paskatījos mākoņos tūlīt pēc saulrieta. Es varētu izšķirt skaidru ausi... un tad eņģeli, kas piepilda debesis. Un tad es ieraudzīju Viņu eņģeļa spārnos... Jēzu, acis aizvērtas un galva noliekta. Viņa roka bija izstiepta: Viņš man piedāvāja Ērkšķu vainagu. Es nokritu uz ceļiem raudādama, saprotot, ka vārds, ko tur debesis, drīzāk ir domāts man.
Tad es pamodos.
Tūlīt man atnāca skaidrojums:
Mark, tev jābūt gatavam arī nest Ērkšķu vainagu. Atšķirībā no nagiem, kas ir lieli un smagi, ērkšķi ir sīki adatu dūrieni. Vai jūs arī pieņemsit šos mazos ērkšķīgos pārbaudījumus?
Pat rakstot šo, es raudu. Jo Jēzum ir taisnība — man atkal un atkal nav izdevies pieņemt šos šķietami mazos pārbaudījumus. Un tomēr, šķiet, ka Viņš mani joprojām apskauj, tāpat kā Viņš apskāva Pēteri, kurš arī cieta neveiksmi savos pārbaudījumos, lamājoties un sūdzoties... Nākamajā rītā es piecēlos un nožēloju grēkus savai ģimenei. Mēs kopā lūdzām, un mums bija līdz šim mierīgākā diena.
Tad es izlasīju šo fragmentu:
Uzskatiet to par prieku, mani brāļi, kad jūs saskaraties ar dažādiem pārbaudījumiem, jo jūs zināt, ka jūsu ticības pārbaude rada neatlaidību. Un neatlaidība lai ir pilnīga, lai jūs būtu pilnīgs un pilnīgs, kam nekā netrūkst... Svētīgs cilvēks, kas pastāv kārdināšanā, jo, kad viņš būs pārbaudīts, viņš saņems dzīvības kroni, ko apsolījis tiem, kas viņu mīl. (Jēkaba 1:2-4, 12)
Tagad “ērkšķu vainags”, ja to pieņems ar paklausību, kādreiz kļūs par “dzīvības vainagu”.
Mīļie, nebrīnieties, ka jūsu vidū notiek ugunsgrēks, it kā ar jums notiktu kaut kas dīvains. Bet priecājieties tiktāl, cik lielā mērā jūs piedalāties Kristus ciešanās, lai tad, kad Viņa godība atklāsies, jūs arī jūs varētu līksmot. (1. Pt 4:12-13)
