no Passion no Kristus
COMFORT. Kur Bībelē teikts, ka kristietim jāmeklē mierinājums? Kur pat katoļu baznīcas svēto un mistiķu vēsturē mēs redzam, ka mierinājums ir dvēseles mērķis?
Tagad lielākā daļa no jums domā par materiālo komfortu. Protams, tas ir satraucošs mūsdienu prāta lokuss. Bet ir kaut kas dziļāks…
KRISTUS PRĀTS
Tikai daži kristieši vairs nezina, kā ciest, or ko darīt ar ciešanām.
Ar to es domāju ciest citu cilvēku un pašas dzīves netaisnību. Un, ja kristieši nezina ciešanu vērtību un nozīmi, tad pārstāj būt upuris, kas…
...pabeigt(i) to, kas pietrūkst Kristus ciešanās viņa miesas, tas ir, Baznīcas, dēļ. (Kol 1:24)
Šī pārtraukuma izmaksas mūsu kolektīvajā atmiņā var izmērīt dvēseles.
"Precīzi,”saka velns. Ja viņš spēj likt Kristus Miesai aizmirst, ka esam svētceļnieki ceļojumā — ceļojumā, kas sākas ar krusta paņemšanu un beidzas ar ego krustā sišanu —, tad viņš ir izcīnījis izšķirošu uzvaru. Bet tā ir uzvara, kas parasti ir īslaicīga: vajāšana ir parastais veids, kā Dievs “pamodina” Baznīcas atmiņu: ka mēs esam, lai mīlētu tā, kā Kristus mūs ir mīlējis.
Jēzus nenāca, lai izveidotu lauku klubu, ko sauc par katoļu baznīcu. Viņš nāca, lai ar grēka pavedināšanu mūs izrautu no patiesajām un tagadējām mūžīgā nosodījuma briesmām. Viņš, Galva, to izdarīja ar nežēlīgu nāvi pie krusta. Tātad Baznīca, Viņa Miesa, ir rokas un kājas, ar kurām Jēzus sniedzas sakramentāli un redzami. Tātad, ja Galva izietu cauri Golgātai, vai miesa tiks saudzēta?
MĪLESTĪBAS PRĀTS
Ja ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti (1. Pt 2:24)— un mēs esam Kristus Miesa — tad tā ir ar mūsu brūcēm ka pasaule tiks dziedināta. Jo Kristus caur mums dziedinās.
Pats Jēzus caur viņiem sūtīja no austrumiem uz rietumiem svētu un neiznīcīgu mūžīgās pestīšanas sludinājumu. (Mk 16:20, īsākais beigas; NAB)
Bet mūsu brūces... citu radītās ciešanas un dzīves nežēlība ir efektīvas tikai tad, ja mēs tās uztveram ar mīlestību un mīlestības dēļ. Dievam is mīlestība, un, kad mēs kaut ko darām ar mīlestību, tad tas ir Dievs transsubstantē ka darbība uz žēlastība. Tādā veidā mēs piedalāmies un papildinām to, kas trūkst pieteikums par Kristus upuri.
Tomēr, ja no mūsu brūcēm neizplūst mīlestība, bet gan rūgtums, dusmas, aizstāvēšanās, sīkums, žēlošanās un sevis žēlošana, tad mūsu brūces neārstēs citus. Viņi saindēs dvēseles un padarīs tās vēl vairāk vīlušās, vēl vairāk apmaldījušās Kristus meklējumos. Šī iemesla dēļ Pēteris saka:
...tā kā Kristus cieta miesā, bruņojieties ar tādu pašu attieksmi. (1. Pt 4:1)
Nejūtieties ērti — noliecieties krustā — sirds ir gatava kalpošanai. Mēs visi šajā dzīvē cietīsim. Bet kristiešu attieksme ir "Es cietīšu par savu brāli. Es nesīšu viņa nastas. Es neievērošu viņa kļūdas. Es ļaušu savai mīlestībai segt daudzus grēkus."Tāda mīlestība iznīcina Firstistes un varu!
…izdzēšot saikni pret mums… Viņš arī izņēma to no mūsu vidus, pienaglojot to pie krusta; sagraujot Firstistes un varu... (Kol 2:14-15)
Tieši šādu mīlestību pasaule meklē… tāda dvēsele... svētie, kas kļūst pretrunu pazīmes pasaulē:
Es tevi mīlēšu, neskaitot izmaksas. Es ļaušu jums šaustīt mani ar saviem vārdiem, samīdīt ar savu lepnumu, apgrūtināt mani ar savām kļūdām, sist krustā ar savu neiejūtību, pamest mani tumsas kapā ar savu neuzticību. Es atbildēšu ar smaidu; Es turēšu savu mēli; Es likšu tavas vajadzības augstāk par savām. Es pieņemšu netaisnību savā miesā jūsu dēļ un to dēļ, kuru dēļ Dievs vēlas izmantot manas ciešanas.
Ak! Šāda mīlestība mūsdienās ir retums. Kā pasaule ilgojas redzēt tādu seju, kas ir Kristus seja. Un, kad mēs tādu atrodam… kā Māte Terēze, Maksimiliāns Kolbe vai Jānis Pāvils II, visa pasaule pulcējas, lai sērotu par viņu aiziešanu gan tagad, gan gadu desmitiem vēlāk.
Bet nestāvēsim rindā ar sērotājiem, raudot par sevi un savu zaudējumu. Par ko mēs sērojam, ja ne par Kristu, kas viņos dzīvoja? Kāpēc pasaule raugās, ja ne vēl viens ieskats tajā Cerībā, pēc kuras mēs visi ilgojamies? Kur viņi Viņu atkal redzēs, ja ne mūsu sejās, mūsu vārdos, mūsu klusumā, mūsu pacietībā, mūsu upurēs, mūsu maigumā, mūsu gatavībā piedot?
Katru reizi, kad mēs mīlam šādā veidā, tas mūs ievaino. Bet tas dziedina pasauli.
Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ka cilvēks atdod savu dzīvību par saviem draugiem… (Džons 15: 13)
Ja vārds nav pārveidots, tad pārvērš asinis. — PĀvests JĀNS PĀVLS II no dzejoļa Staņislavs
Klikšķiniet šeit, lai Atteikties or Apmaksa šim žurnālam.
