Atrodiet Kunga mājas

DAŽĀDI Es paskatos pa šauro, tumšāko nākotnes ceļu un attopos saucam: “Jēzu! Dodiet man drosmi iet šo ceļu. ” Šādos laikos man rodas kārdinājums noklusēt savu ziņojumu, mazināt dedzību un novērtēt savus vārdus. Bet tad es pieķeru sevi un saku: “Marks, Marks ... Kāda ir peļņa, lai iegūtu visu pasauli, tomēr zaudējot vai zaudējot sevi?"

Kas kaunas manis un manu vārdu dēļ, Cilvēka Dēls kaunīsies, kad viņš nāks savā godībā un Tēva un svēto eņģeļu godībā. (Lūkas 9:25-26)

Redziet, tas ir sātana triks: bailes. Viņš ieliek prātā visdažādākos spīdzināšanas, sāpju rēgus un vajāšanas neliešus... un, ja kāds tiem pievērš uzmanību, tad viņš ir kā Pēteris, kurš mēģina staigāt pa ūdeni: tiklīdz viņš atrauj acis no Jēzu, viņš sāk grimt.

Tāpēc mums atkal ir jāvērš acis uz mūsu Kungu un jāatceras dažas lietas.

Viens ir tas, ka pasaule ir slāpst Dieva Vārdam. Vai jums nav slāpes zināt, ka esat mīlēts, jums ir piedots un izglābts? Tad arī citi, īpaši tie, kas nav dzirdējuši skaidru Evaņģēlija pasludināšanu.

Tiesa, daži savās slāpēs maldās ar pārmērīgu vajadzību pēc personīgās brīvības — atrauties no jebkāda veida reliģijas — un tāpēc viņi dusmās reaģē uz evaņģēliju. Bet tas tikai palielina viņu slāpes. Lai gan simtnieks sita Jēzu krustā, tieši Kristus uzticība viņu mīlot lika simtniekam galu galā remdēt savas garīgās slāpes no Kristus puses.

Tāpēc neļaujiet vajātāju dusmīgajai sejai jūs apmānīt! Neatkarīgi no tā, vai viņi to zina vai ne, viņi gaida, kad tu nesīsi viņiem labas ziņas savas dzīves gaismā.

Cik skaistas ir to kājas, kas nes labas ziņas. (Romiešiem 10:15)

Otra lieta, kas jāatceras, ir tas, ka tas nav atkarīgs no “manīm”. Kāds spēks man ir, lai pārvērstu cita sirdi? Patiešām, kristietim ir jāzina, ka…

…sludināt Jēzu Kristu nav viegli, bet tas nav atkarīgs no viņa. Viņam jādara viss iespējamais, bet Jēzus Kristus pasludināšana, patiesības pasludināšana ir atkarīga no Svētā Gara. — PĀvests FRANCIS, Homilija, 8. gada 2013. maijs, Magnificat, 2014. janvāris, lpp. 424

Man nav ne sudraba, ne zelta, teica Pēteris. Tas ir, man nav nekā sava, nekāda spēka vai gudru vārdu, lai mainītu, dziedinātu vai pārvērstu citu, izņemot Jēzus spēku:

…to, kas man ir, es jums dodu: Jēzus Kristus Nāzorieša vārdā [celies un] staigā. (Apustuļu darbi 3:6)

Jēzus ir devis spēku Baznīcai caur Svēto Garu. Bet bez ticības Viņam, es neko nevaru darīt. ^[1]sal. Jāņa 15:5 Man ir jāpaļaujas, ka Tas Kungs vienmēr piegādās visu, kas man ir vajadzīgs, kad man tas būs vajadzīgs un laikā. Viņš savukārt lūdz mani staigāt ticībā, nevis redzēšanā; ^[2]2 Cor 5: 7 pretoties kārdinājumam turēt muti ciet, “nesvītrot spalvas” un slēpt patiesību zem “bušeļa grozu vai zem gultas.Jo, kā Viņš apsola evaņģēlijā:

Mēru, ar kādu tu mērīsi, tev nomērīs, un vēl vairāk tev tiks dots. Kam ir, tam tiks dots vairāk.

Jūs varat dzirdēt, kā Jēzus mūs mudina šajos vārdos! Viņš sola apmierināt mūsu vajadzības, ja mēs esam gatavi nodrošināt citus, sasniegt tālāk par sevi un būt spēcīga gaisma citiem šajā pašreizējā tumsā. Līdzībā par talantiem tie, kas tos ieguldīja, saņēma tikai atdevi pēc viņi spēra soli ticībā.

Tāpēc ir steidzami vēlreiz jāpārliecinās, ka ticība ir gaisma, jo, tiklīdz ticības liesma nodziest, visas pārējās gaismas sāk blāvēt. — PĀvests FRANCIS, enciklika, Lumen Fidei, n. 4. lpp

Mums jākļūst kā Dāvidam šodienas psalmā, kurš teica: “Es nelikšu savām acīm gulēt un saviem plakstiņiem mieru, kamēr es neatradīšu mājvietu Tam Kungam”. Kristus un Tēvs meklē mājas dvēseļu sirdīs.

Bet kā viņi var piesaukt to, kuram viņi nav ticējuši? Un kā viņi var ticēt tam, par kuru nav dzirdējuši? Un kā viņi var dzirdēt, ja nav sludinātāja? (Romiešiem 10:14)

Tāpēc mani dārgie brāļi un māsas, neļaujiet "laika zīmēm" jūs iebiedēt, ejot pa šīs pasaules aptumšotajiem ceļiem. Jēzus Kristus ir ar jums. Viņš nekad tevi nepametīs. Tā vietā ļaujiet Viņam spīdēt caur jūsu ticību Viņam, un pārmest baiļu dēmoni, kas vēlētos, lai jūs paslēptos zem krūma groza.

Kristieši, kuri baidās būvēt tiltus un dod priekšroku būvēt sienas, ir kristieši, kuri nav pārliecināti par savu ticību, nav pārliecināti par Jēzu Kristu. Kad baznīca zaudē šo apustulisko drosmi, tā kļūst par iestrēgušu baznīcu, sakoptu baznīcu, jauku, ļoti jauku, bet bez auglības, jo tā ir zaudējusi drosmi doties uz perifēriju, kur ir tik daudz elkdievības, pasaulīguma upuru. , vāja domāšana. — PĀvests FRANCIS, Homilija, 8. gada 2103. maijs; Vatikāna pilsēta; Katoļu ziņu dienests

Jēzus ir ar mums! Nebaidies, tad drosmīgi ieiet citu sirdīs ar Evaņģēliju un atrast Tam Kungam citas mājas.