"LORD, esmu salauzta. ES padodos."
Tie ir vārdi, kas pēdējo nedēļu laikā tik daudz reižu ir kļuvuši manās lūpās. Kopš vētra, kas izpostīja mūsu fermu jūnija dienā gandrīz katru dienu ir bijuši viens pārbaudījums pēc otra... transportlīdzekļi, kas pamīšus sabojājas, infekcija manā žoklī, nepārtraukts dzirdes zudums, kas apgrūtināja sarunu, un mūzika skan šausmīgi. Tad mana kredītkarte tika izmantota krāpšanai, mūsu kemperī sāka tecēt jumts, un apdrošināšanas kompānija mums atsaucās par vētras postījumiem, sakot, ka tīrīšana tiek lēsta 95,000 5000 USD apmērā, taču tie segs tikai USD XNUMX. Tajā pašā laikā šķita, ka mūsu laulība plīst, jo pēkšņi parādījās pagātnes brūces un modeļi. Zem sasprindzinājuma šķita, ka mēs zaudējam visu, pat viens otru.
Taču “vētrā” bija divas īsas pauzes, gaismas stari, kas izlauzās cauri pērkona mākoņiem, un satriecoša vilciena avārija. Viena no tām bija mūsu trešās meitas kāzas ar skaistu jaunekli. Tā bija svēta ceremonija un patiesi svētki. Gandrīz visiem, kas piedalījās, tas atstāja neizdzēšamu iespaidu uz dvēseli. Un tad pēc dažām dienām mūsu vecākā meita paziņoja, ka mūsu trešais mazbērns ir ceļā. Mēs kliedzām no prieka par brīnišķīgajām ziņām, jo viņi vairākus mēnešus bija mēģinājuši grūtniecību. Bet, kad pagājušajā svētdienā tika lasīts evaņģēlijs par sievieti, kurai bija asiņošana, mana sieva pieliecās, lai man pateiktu, ka tikko uzzināja, ka mūsu meitai tagad ir spontāns aborts. Vētra atgriezās ar asaru plūdiem.
Pienāk brīdis, kad vārdi sāk neizdoties; kad visas mūsu kristīgās klišejas parādās tukšas; kad viss, ko var darīt, ir svīst, asiņot un kliegt: "Tēvs, lai notiek nevis mans, bet tavs prāts." Es daudz domāju par Dievmāti, kas stāvēja klusām zem Krusta. Sastopoties ar neizskaidrojamām ciešanām, pamestību un nenoteiktību... mums nav neviena ierakstīta vārda no viņas. Mēs zinām tikai to, ka viņa palika tur līdz rūgtajam galam. Viņa nekrata dūres pret tiem, kas rada sāpes, pret tiem, kas pameta viņas Dēlu, pret tiem, kas šaubījās, ņirgājās vai vienkārši aizgāja. Daudz mazāk viņa apšaubīja vai draudēja savam Dievam.
Bet varbūt savā sirdī viņa klusi teica: "Kungs, es esmu salauzts. ES padodos."
Cilvēka dabā ir vēlme atrast kādu jēgu, kādu mērķi aiz mūsu ciešanām. Bet dažreiz atbildes vienkārši nav. Es atceros, kad pāvests Benedikts apmeklēja Aušvicas "nāves nometni" 2006. gadā. Stāvot neizskaidrojama ļaunuma garajās ēnās, viņš teica:
Tādā vietā kā šī vārdi neizdodas; galu galā var būt tikai šausmīgs klusums — klusums, kas pats par sevi ir sirsnīgs sauciens Dievam: Kāpēc, Kungs, tu klusēji? — Svētā tēva uzruna 28. gada 2006. maijā; vatican.va
Pirms pāris brīvdienām Mises laikā es paskatījos uz krucifiksu, kas karājās virs altāra. Un man atskanēja vārdi, ka es esmu mēģinājis līdzināties Viņa Augšāmcelšanās Krusta vietā. Es domāju, vai Dievs pieļauj šo “vētru”, lai vēl vairāk “sistu krustā” manu miesu, lai es varētu arvien vairāk un vairāk piedalīties augšāmcelšanās augļos. Tas ir iespējams tikai nāves rezultātā, pārvarot cilvēka pārmērīgas vēlmes un savtīgas ambīcijas — kā rakstīja svētais Pāvils:
Es pat visu uzskatu par zaudējumu, jo mana Kunga Kristus Jēzus pazīšana ir augstākais labums. Viņa dēļ es esmu pieņēmis visu lietu zaudēšanu un uzskatu tās par tik daudzām atkritumiem, lai iegūtu Kristu un tiktu viņā atrasts… atkarībā no ticības Viņu pazīt un Viņa augšāmcelšanās spēku un [dalīšanos] Viņa ciešanās. būdams pieskaņots viņa nāvei, ja es kaut kādā veidā varētu sasniegt augšāmcelšanos no mirušajiem. (Fil 3:8-10)
Un tomēr es šo līdzdalību nemaz “nejūtu”. Es jūtu tikai savu nabadzību, ierobežojumus un tikumības trūkumu. Es jūtu sevī bezdievību, to pirmatnējo sacelšanās svītru, kas vijas cauri mums visiem. Un es gribu skriet... Bet tad man kādu dienu ienāca prātā, ka Jēzus neteica: “Labi, tēvs, esmu šaustīts un vainagots ar ērkšķiem. Ar to pietiek.” Vai arī: “Es trīs reizes esmu kritis zem šī krusta. Pietiek." Vai arī: “Labi, tagad esmu pienaglots pie koka. Ņem Mani tagad." Nē, drīzāk Viņš pilnībā atstāja Sevi Tēvam — Viņam Viņa laika skala, Viņa plāns, Viņa veidā.
Un Jēzus karājās vēl trīs stundas, līdz katra Viņa asiņu lāse, kas bija jāizlej, bija nokritusi zemē.
Es rakstu jums šodien, lai, ja iespējams, sniegtu kādu iedrošinājuma vārdu jums, kas atrodas savās vētrās, lai arī kādas tās būtu, tostarp laulības spriedzes. Mēs ar Leu atguvām saprātu un atkal viens otram piedevām un atjaunojām mīlestību (var teikt “nesalaužamu” mīlestību) viens pret otru. Redzi, tik bieži cilvēki mani nostāda uz pjedestāla kā kaut kādu svēto, vai arī liek domāt, ka esmu kaut kādā veidā Dieva labvēlīgs (un ka viņi nav). Bet es noteikti neesmu labvēlīgāks par Dievcilvēku Jēzu Kristu, kuram Tēvs ļāva ciest un mirt brutālā nāvē. Man nav vairāk labvēlības kā Vissvētākajai Mātei, kurai “žēlastības pilnai” tomēr bija lemts intensīvi ciest kopā ar savu Dēlu. Es neesmu labvēlīgāks par diženo apustuli Pāvilu, kurš cieta tik daudz vajāšanu, pretestību, kuģa avārijas, bada un šķēršļus, lai gan Viņš tika izvēlēts nest evaņģēliju pagāniem. Patiešām, Pāvils kādu dienu tika nomētāts ar akmeņiem un atstāts nāvē. Taču Lūks raksta, ka pēc tam viņš atkal iebrauca Listras pilsētā un…
…stiprināja mācekļu garu un mudināja viņus būt neatlaidīgiem ticībā, sakot: “Mums ir jāpiedzīvo daudzas grūtības, lai ieietu Dieva valstībā.” (Apustuļu darbi 14:22)
Pagājušajā mēnesī Mises laikā es īsi uztvēru, kā Sātans gribēja lauzt manu ticību. Ja baznīca tajā brīdī būtu tukša, es būtu kliegusi:Es nekad neatraidīšu savu Jēzu! Atkāpies no manis!” Es dalos ar jums, nevis tāpēc, ka man būtu varonīga ticība, bet gan reāls ticība, kas ir Dieva dāvana. Un patiesai ticībai galu galā jāiemācās staigāt tumsā kā caur a tumša nakts. Vairākas reizes šomēnes esmu atradis sevi čukstus…
Skolotāj, pie kā mēs iesim? Jums ir mūžīgās dzīves vārdi. (Jāņa 6:68)
Pēteris to neteica, jo viņam bija atbildes. Tas bija tieši tāpēc, ka viņš nav. Bet viņš zināja, ka Jēzus sevī bija atbilde. Atbilde. Un viss, ko Pēteris tajā brīdī prata darīt, bija Viņam sekot — cauri ticības tumsai.
Jēzus ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība šai salauztajai pasaulei... šim salauztam cilvēkam. Atliek man un katram ceļgalam paklanīties šīs satriecošās realitātes priekšā; man un katrai mēlei jāatzīst Pētera darīšana. Un tikai tad mēs sāksim izzināt Augšāmcelšanās spēku — neticamo spēku un patiesību.
SAISTĪTĀ LASĪJUMS
Palīdzēt Markam un viņa ģimenei atveseļoties
savu īpašumu, kur viņa kalpošana
un studija atrodas, pievieno ziņu:
“Malleta ģimenes palīdzība” jūsu ziedojumam.
Svētī un paldies!
Ceļot ar Marku iekšā Jūsu darbs IR Klientu apkalpošana Tagad Word,
noklikšķiniet uz reklāmkaroga zemāk, lai abonēt.
Jūsu e-pasts netiks kopīgots ar kādu citu.
