Neatlaidīgi ...

TAGAD VĀRDS PAR MASAS LASĪJUMIEM
par 21. gada 26. jūliju - 2014. jūliju
Parastais laiks

Liturģiskie teksti šeit

IN patiesība, brāļi un māsas, kopš sērijas “Mīlestības liesma” rakstīšanas uz mūsu Mātes un Kunga plānu (skat Konverģence un svētība, Vairāk par mīlestības liesmu, un Rising Star), Kopš tā laika man ir bijis ļoti grūti kaut ko rakstīt. Ja jūs reklamēsiet Sievieti, pūķis nekad nav tālu aiz muguras. Tas viss ir laba zīme. Galu galā tā ir Krusts.

Ar to es domāju, ka, ja jūs gatavojaties sekot Jēzum, tas nav viss “augšāmcelšanās”. Patiesībā nav augšāmcelšanās bez Krusta; nav izaugsmes svētumā bez nāves sev; nevar dzīvot Kristū, ja vispirms nemirstam Kristū. Un tas viss ir process, kas izplūst no Golgātas, kapa, augštelpas un tad atkal atpakaļ. Svētais Pāvils to izsaka šādi:

Mēs glabājam šo dārgumu māla traukos, lai nepārspējamais spēks būtu no Dieva, nevis no mums. Mēs esam visādi nomocīti, bet ne ierobežoti; neizpratnē, bet nedz izmisumā; vajāti, bet ne pamesti; notriekts, bet ne iznīcināts; vienmēr nesot Jēzus nāves miesā, lai Jēzus dzīvība atklātos arī mūsu miesā. (piektdienas pirmais lasījums)

Cik skaists ieskats. Pirmkārt, mēs saprotam, ka svētais Pāvils — tāpat kā jūs un es — izjuta savu vājumu līdz pašai būtībai. Viņš juta to pamestības sajūtu, ko pats Jēzus piedzīvoja pie krusta. Patiesībā es nesen par to lūgšanā jautāju Tēvam. Šī ir atbilde, ko es jutu savā sirdī:

Mani mīļie, jūs nevarat redzēt darbu, ko es daru jūsu dvēselē, un tāpēc jūs redzat tikai ārējo. Tas ir, jūs redzat kokonu, bet ne topošo tauriņu sevī.

Bet Kungs, es neuztveru dzīvību kokonā, bet tikai tukšumu, nāvi...

Mans bērns, garīgā dzīve sastāv no pastāvīgas mirstības, pastāvīgas padošanās, pazemības un uzticības. Ceļš uz Kapu bija nepārtraukta nolaišanās tumsā. Tas ir, Jēzus jutās atņemts no visas godības un tikai izjuta visu savas cilvēcības nabadzību. Jums tas ir un neatšķirsies. Bet tieši šajā pilnīgas paļāvības un paklausības režīmā Augšāmcelšanās spēks spēj ienākt dvēselē un radīt jaunas dzīves brīnumu.

Citiem vārdiem sakot, mēs nesam sevī Jēzus mirstību (pamestības, vājuma, sausuma, noguruma, vientulības, kārdinājuma, vilšanās, nemiera utt. sajūtas), lai Jēzus dzīve (Viņa pārdabiskais miers, prieks, cerība, mīlestība, spēks, svētums utt.) var izpausties mūsos. Šo izpausmi Viņš sauc par “pasaules gaismu” un “zemes sāli”. Galvenais ir ļaut izpausmei uzņemties savu gaitu; mums ir jāļauj šim darbam izdarīt mūsos: mums tas ir jādara izturēt. Jā, to ir grūti izdarīt, ja jūtat tikai nagus un ērkšķus. Bet Jēzus to saprot un tāpēc ir bezgala pacietīgs pret jūsu un manām pastāvīgajām neveiksmēm šajā ziņā. ^[1]“Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu just līdzi mūsu vājībām, bet gan tāds, kas ir visādi pārbaudīts, tomēr bez grēka. Tāpēc droši tuvosimies žēlastības tronim, lai saņemtu žēlastību un atrastu žēlastību savlaicīgai palīdzībai.” (Ebr. 4: 15-16) Galu galā, vai Viņš nekrita trīs reizes? Un, ja tu nokritīsi “septiņdesmit septiņas reizes septiņas reizes”, Viņš tev piedos katru reizi, kad tu pacelsies un atkal sāksi nest ikdienas krustu.

Kas ir līdzīgs jums, Dievs, kas noņem vainu un piedod grēku par sava mantojuma palieku; Kurš nepaliek mūžīgi dusmās, bet drīzāk priecājas par apžēlošanu un atkal apžēlosies par mums, mīdamies zem kājām mūsu vainu? (Otrdienas pirmais lasījums)

Kad es biju mazs, mana māte uzzīmēja vilcienu ar trim vagoniem: dzinēju (uz kura viņa uzrakstīja vārdu "ticība"); kabīne (uz kuras viņa uzrakstīja vārdu "jūtas"); un vidējā kravas automašīna (uz kuras viņa uzrakstīja manu vārdu).

— Kurš velk vilcienu, Mark? viņa jautāja.

"Dzinējs, mammu."

“Tieši tā. Ticība ir tā, kas velk tavu dzīvi uz priekšu, nevis jūtas. Nekad neļauj savām jūtām tevi vilkt līdzi…”

Šīs nedēļas lasījumi visi būtībā norāda uz šo vienu lietu: vai nu ticību Dievam, vai arī tās trūkumu, uz ko Viņš atbild:

Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa: tikai darīt pareizi un mīlēt labo un staigāt pazemīgi ar savu Dievu. (pirmdienas pirmais lasījums)

Tas, kas jums un man ir jādara, ir neatlaidīgi tajā. Es jums apsolu — tāpat kā 2000 gadu kristiešu pirms mums —, ja mēs to darīsim, Dievs neizdosies paveikt jūsos visu, ko Viņš sola Saviem uzticīgajiem.

…lai neatlaidība būtu pilnīga, lai jūs būtu pilnīgs un pilnīgs, un jums nekā netrūktu. (Jēkaba ​​1:4)

Lai gan šis ir bijis grūts mēnesis, es zinu, ka kaps nav beigas... neskaitāmas reizes Tas Kungs vienmēr ir mani izglābis īstajā brīdī. Lai jūsu pašreizējie pārbaudījumi nav iemesls izmisumam, bet gan lai jūs gulējat pie Viņa kājām un sakāt:

Jēzu, es nejūtu tavu klātbūtni, bet ticu, ka tu esi šeit; Es nezinu, kur es eju, bet ticiet, ka jūs vadāt; Es neredzu neko citu kā savu nabadzību, bet ceru uz jūsu bagātību. Jēzu, neskatoties uz to visu, es palikšu uzticīgi tavs, ciktāl dzīvošu no Tavas žēlastības.

Un neatlaidīgi.

… ielās un pārejās es meklēšu To, kuru mīl mana sirds. Es viņu meklēju, bet neatradu. Sargi nāca pār mani, kad viņi apstaigāja pilsētu: vai tu esi redzējis to, ko mana sirds mīl? Diez vai es biju viņus pametusi, kad atradu viņu, kuru mīl mana sirds. (Otrdienas fakultatīvais pirmais lasījums)

Tie, kas sēj ar asarām, pļaus gavilēdami... Es esmu ar jums, lai jūs glābtu, saka Tas Kungs. (Piektdienas psalms; trešdienas pirmais lasījums)