Stabila, kad viņa iet

I esmu pavadījis dienu galvenokārt lūgšanā, klausoties, runājot ar savu garīgo vadītāju, lūdzoties, dodoties uz misi, klausoties vēl dažus ... Sinode un Gars.

• Esmu domājis par Svētā Jāņa Bosko sapni un to, kā Svētais tēvs vienmēr atrodas kuģa priekšgalā, vienmēr vedot Baznīcu uz miera laikmetu, nevis kādu no laivām, kas uzbrūk Pētera barkam.

• Pāvests Francisks ļoti dziļi uzticas Marijai, kura sargā savu bērnu ticību tāpat kā jebkura laba māte.

• Cik ātri katoļi lec pāri bortam.

• Kā tas viss ir nepārtraukts sagatavošanās posms pirms apgaismojuma. ^[1]sal. Atklāsmes apgaismojums

• Kā mums ir jāatbalsta mūsu pāvests, kas latīņu valodā nozīmē “papa”, kurš ir ģimenes tētis. Tas neatlaiž savu tēti, nemet viņu pār bortu vai nesauc par “prettēti”, kad viņš dara lietas, kuras mēs ne vienmēr saprotam.

• Ka mēs dziļāk un galīgi ieejam Baznīcas ciešanās.

Svētais tēvs teica, ka viņš Sinodes laikā nerunās, kamēr pārējie prelāti nebūs uzstājušies. Tātad šovakar tētis ir runājis. Es jums saku, brāļi un māsas, Jēzus ir tas, kas vada šo kuģi, piepildot tā buras ar Gara vēju, vedot to uz priekšu uz triumfu.

Un Viņš ir stingri nolicis pāvestu Francisku pie tās stūres.

––––––––––––––––––

Tālāk ir sniegta pāvesta uzruna Sinodes tēviem. Pāvests Francisks, mudinot visus prelātus runāt atklāti, atklāti un bezbailīgi, beidzot uzstājās Sinodē. Tās ir viņa piezīmes — spēcīgas, pravietiskas un pastorālas. Bīskapi viņam veltīja četras minūtes stāvus ovācijas. 

Cienījamie Eminences, svētlaimes, ekselences, brāļi un māsas!

Ar atzinības un pateicības pilnu sirdi es kopā ar jums vēlos pateikties Tam Kungam, kurš ir pavadījis un vadījis mūs aizvadītajās dienās ar Svētā Gara gaismu.

No sirds es pateicos kardinālam Lorenco Baldiseri, Sinodes ģenerālsekretāram, bīskapam Fabio Fabene, sekretāra vietniekam, un kopā ar viņiem es pateicos radiniekiem, kardinālam Pēterim Erdo, kurš ir tik daudz strādājis šajās ģimenes sēru dienās, un īpašajam dienestam. Sekretārs bīskaps Bruno Forte, trīs prezidenta delegāti, pārrakstītāji, konsultanti, tulkotāji un nezināmie darbinieki, visi tie, kas aizkulisēs un bez atpūtas ir strādājuši ar patiesu uzticību un pilnīgu atdevi. Liels paldies no sirds.

Es pateicos arī jums visiem, dārgie Sinodes tēvi, brālīgie delegāti, auditori un vērtētāji, par jūsu aktīvo un auglīgo līdzdalību. Es turēšu jūs lūgšanās, lūdzot Kungu atalgot jūs ar Viņa žēlastības dāvanu pārpilnību!

Ar prieku varu teikt, ka ar koleģialitātes un sinodalitātes garu esam patiesi izdzīvojuši “Sinodes” pieredzi, solidaritātes ceļu, “kopā ceļojumu”. Un tas ir bijis “ceļojums” – un tāpat kā katrā ceļojumā bija brīži ātri skrienot, it kā vēloties iekarot laiku un pēc iespējas ātrāk sasniegt mērķi; citi noguruma brīži, it kā gribētos pateikt “pietiek”; citi entuziasma un degsmes mirkļi. Bija dziļa mierinājuma brīži, klausoties patieso mācītāju liecībās, kuri gudri nes savās sirdīs savas ticīgās tautas priekus un asaras. Mierinājuma, žēlastības un mierinājuma mirkļi, dzirdot to ģimeņu liecības, kuras ir piedalījušās Sinodē un dalījušās ar mums savas laulības dzīves skaistumā un priekā. Ceļojums, kurā spēcīgākie jūtas spiesti palīdzēt mazāk stiprajiem, kur pieredzējušākie tiek mudināti kalpot citiem, pat konfrontācijas ceļā. Un tā kā tas ir cilvēku ceļojums, tad līdz ar mierinājumu bija arī pamestības, spriedzes un kārdinājumu brīži, no kuriem varētu minēt dažas iespējas:

– Viens, kārdinājums uz naidīgu nelokāmību, tas ir, vēlēšanos noslēgties rakstītā vārda, (burts) iekšienē un neļauties pārsteigt Dievam, pārsteigumu Dievam, (garam); likuma ietvaros, pārliecībā par to, ko mēs zinām, nevis par to, kas mums vēl jāapgūst un jāsasniedz. Kopš Kristus laikiem tas ir kārdinājums dedzīgajiem, skrupulozajiem, prasīgajiem un tā sauktajiem – mūsdienās – “tradicionālajiem”, kā arī intelektuāļiem.

– Kārdinājums uz destruktīvu tieksmi uz labestību [it. buonismo], ka maldinošas žēlastības vārdā sasien brūces, iepriekš tās neizārstējot un neārstējot; kas ārstē simptomus, nevis cēloņus un saknes. Tas ir “labotāju”, bailīgo, kā arī tā saukto “progresīvo un liberāļu” kārdinājums.

– Kārdinājums pārvērst akmeņus maizē, lai lauztu tviņš ilgi, smagi un sāpīgi gavē (sal. Lk 4-1); un arī pārveidot maizi par akmeni un mest pret grēciniekiem, vājajiem un slimajiem (sal. Jņ 4, 8), tas ir, pārvērst to par nepanesāmām nastām (Lk 7, 11).

– Kārdinājums nokāpt no krusta, izpatikt cilvēkiem un nepalikt tur, lai izpildītu Tēva gribu; paklanīties pasaulīgajam garam tā vietā, lai to attīrītu un pakļautu Dieva Garam.

– Kārdinājums atstāt novārtā “depositum fidei” [ticības depozītu], neuzskatot sevi par aizbildņiem, bet par [tā] īpašniekiem vai saimniekiem; vai, no otras puses, kārdinājums atstāt novārtā realitāti, izmantojot sīkumainu valodu un gludu valodu, lai pateiktu tik daudz lietu un neteiktu neko! Viņi tos sauc par bizantīnismiem, manuprāt, šīs lietas…

Dārgie brāļi un māsas, kārdinājumi nedrīkst mūs biedēt vai satraukt vai pat atbaidīt, jo neviens māceklis nav lielāks par savu skolotāju; tātad, ja pats Jēzus tika kārdināts un pat saukts par Belcebulu (sal. Mt 12:24), Viņa mācekļiem nevajadzētu gaidīt labāku attieksmi.

Personīgi es būtu ļoti noraizējies un sarūgtināts, ja nebūtu šo kārdinājumu un šo dzīvīgo diskusiju; šī garu kustība, kā to sauca svētais Ignāts (Garīgie vingrinājumi, 6), ja visi būtu vienisprātis vai klusētu nepatiesā un klusā mierā. Tā vietā es esmu redzējis un dzirdējis — ar prieku un atzinību — runas un iejaukšanos, kas ir pilnas ticības, pastorālas un doktrinālas dedzības, gudrības, atklātības un drosmes: un parrēzijas. Un es esmu jutusi, ka tas, kas tika likts mūsu acu priekšā, ir Baznīcas, ģimeņu labums un “augstākais likums”, “dvēseļu labums” (sal. Kan. 1752). Un tas vienmēr – mēs to esam teikuši šeit, zālē –, nekad neapšaubot laulības sakramenta pamatpatiesības: nesaraujamību, vienotību, uzticību, auglību, atvērtību dzīvībai (sal. Cann. 1055). , 1056 un Gaudium et spes, 48).

Un šī ir Baznīca, Tā Kunga vīna dārzs, auglīgā Māte un gādīgā Skolotāja, kas nebaidās atrotīt piedurknes, lai uzlietu eļļu un vīnu uz cilvēku brūces; PVO neuzskata cilvēci par stikla māju, lai spriestu vai klasificētu cilvēkus. Šī ir Baznīca, viena, svēta, katoļu, apustuliskā un sastāv no grēciniekiem, kam vajadzīga Dieva žēlastība. Tā ir Baznīca, īstā Kristus līgava, kas cenšas būt uzticīga savam dzīvesbiedram un savai doktrīnai. Tā ir Baznīca, kas nebaidās ēst un dzert kopā ar prostitūtām un muitniekiem. Baznīca, kuras durvis ir plaši atvērtas, lai uzņemtu trūkumcietējus, nožēlotājus, nevis tikai taisnīgos vai tos, kas uzskata, ka viņi ir pilnīgi! Baznīca, kas nekaunas par kritušo brāli un izliekas viņu neredzam, bet, gluži pretēji, jūtas iesaistīta un gandrīz spiesta viņu pacelt un mudināt atkal doties ceļā un pavadīt viņu uz galīgu tikšanos ar savu dzīvesbiedru. , debesu Jeruzalemē.

Tā ir Baznīca, mūsu Māte! Un, kad Baznīca savu harizmu dažādībā izpauž sevi kopībā, tā nevar kļūdīties: tas ir sensus fidei skaistums un spēks, tās pārdabiskās ticības izjūtas, ko dāvā Svētais Gars, lai kopā mēs visi varam ieiet evaņģēlija sirdī un mācīties sekot Jēzum savā dzīvē. Un to nekad nevajadzētu uzskatīt par neskaidrību un nesaskaņu avotu.

Daudzi komentētāji vai cilvēki, kas runā, ir iedomājušies, ka viņi redz strīdīgu Baznīcu, kurā viena daļa ir pret otru, šauboties pat par Svēto Garu, patieso Baznīcas vienotības un saskaņas veicinātāju un garantu – Svēto Garu, kurš vēstures gaitā. vienmēr ir vadījusi barku caur saviem ministriem, pat tad, kad jūra bija skarba un nemierīga, bet ministri bija neuzticīgi un grēcinieki.

Un, kā es uzdrošinājos jums teikt, [kā] es jums teicu no Sinodes sākuma, tas viss bija jāizdzīvo ar mieru un iekšēju mieru, lai Sinode notiktu ar Petro un sub. Petro (ar Pēteri un Pētera vadībā), un pāvesta klātbūtne ir garants tam visam.

Mēs tagad mazliet runāsim par pāvestu saistībā ar bīskapiem [smejas]. Tātad pāvesta pienākums ir garantēt Baznīcas vienotību; tas ir atgādinājums ticīgajiem par viņu pienākumu uzticīgi sekot Kristus evaņģēlijam; tas ir atgādināt mācītājiem, ka viņu pirmais pienākums ir barot ganāmpulku – barot ganāmpulku –, ko Kungs viņiem ir uzticējis, un censties uzņemt – ar tēvišķu gādību un žēlastību un bez viltus bailēm – pazudušās aitas. . Es šeit kļūdījos. Es teicu laipni: [drīzāk] iziet un tos atrast.

Viņa pienākums ir atgādināt ikvienam, ka autoritāte Baznīcā ir kalpošana, kā to skaidri paskaidroja pāvests Benedikts XVI ar vārdiem, kurus es citēju burtiski: “Baznīca ir aicināta un apņemas. pašai izmantot šāda veida varu, kas ir kalpošana, un īsteno to nevis savā vārdā, bet Jēzus Kristus vārdā... patiesībā caur Baznīcas mācītājiem: viņš ir tas, kurš viņus vada, aizsargā un labo, jo viņš viņus ļoti mīl. Bet Kungs Jēzus, mūsu dvēseļu augstākais gans, ir vēlējies, lai Apustuliskā koledža, šodien bīskapi, kopā ar Pētera pēcteci... piedalās viņa misijā rūpēties par Dieva tautu, audzināt to ticībā un vadīt, iedvesmot un uzturēt kristiešu kopienu vai, kā saka Padome, "rūpēties, lai katrs ticīgais loceklis tiktu Svētajā Garā vadīts uz viņa paša aicinājuma pilnīgu attīstību saskaņā ar evaņģēlija sludināšanu , un patiesai un aktīvai žēlsirdībai” un izmantot šo brīvību, ar kādu Kristus mūs ir atbrīvojis (sal. Presbyterorum Ordinis, 6)… un tieši caur mums,” turpina pāvests Benedikts, “Tas Kungs sasniedz dvēseles, pamāca, sargā un vada tās. Svētais Augustīns savā komentārā par Svētā Jāņa evaņģēliju saka: “Tāpēc lai tā ir mīlestības apņemšanās ganīt Tā Kunga ganāmpulku” (sal. 123, 5); tas ir augstākais Dieva kalpu uzvedības noteikums, beznosacījumu mīlestība, piemēram, Labā Gana, prieka pilna, visiem dota, uzmanīga pret mums tuvajiem un rūpīga pret tiem, kas atrodas tālumā (sal. ar svēto Augustīnu). , Diskurss 340, 1; Diskurss 46, 15), maigs pret vājākajiem, mazākajiem, vienkāršajiem, grēciniekiem, lai parādītu Dieva bezgalīgo žēlsirdību ar mierinošiem cerības vārdiem (sal. turpat, Rokasgrāmata, 95, 1).

Tātad Baznīca pieder Kristum – viņa ir Viņa līgava – un visiem bīskapiem, vienojoties ar Pētera pēcteci, ir uzdevums un pienākums viņu sargāt un kalpot nevis kā kungiem, bet kā kalpiem. Pāvests šajā kontekstā ir nevis augstākais kungs, bet gan augstākais kalps – “Dieva kalpu kalps”; Baznīcas paklausības un atbilstības Dieva gribai, Kristus evaņģēlijam un Baznīcas Tradīcijai garants, atmetot visas personīgās iegribas, neskatoties uz to, ka pēc paša Kristus gribas ir “augstākais Visu ticīgo mācītājs un skolotājs” (Kan. 749) un neskatoties uz to, ka bauda “augstāko, pilnīgu, tūlītēju un vispārēju parasto varu Baznīcā” (sal. Cann. 331-334).

Dārgie brāļi un māsas, tagad mums vēl ir viens gads, lai ar patiesu garīgu atšķirību nobriestu piedāvātās idejas un rastu konkrētus risinājumus tik daudzām grūtībām un neskaitāmiem izaicinājumiem, ar kuriem ģimenēm jāsastopas; sniegt atbildes uz daudzajām mazdūšībām, kas apņem un smacē ģimenes.

Viens gads strādāt pie “Synodal Relatio” kas ir patiess un skaidrs kopsavilkums visam, kas ir runāts un apspriests šajā zālē un mazajās grupās. Tas tiek iesniegts bīskapu konferencēm kā "lineamenta” [vadlīnijas].

Lai Tas Kungs mūs pavada un vada šajā ceļojumā Viņa Vārda godam ar Vissvētākās Jaunavas Marijas un Svētā Jāzepa aizlūgumu. Un, lūdzu, neaizmirstiet lūgt par mani! Paldies!

[Tika nodziedāta Te Deum un sniegta svētība.]

Paldies un labi atpūties, vai ne?

Sākot noKatoļu ziņu aģentūra, Oktobris 18th, 2014

Šodienas pirmais lasījums no sestdienas ikdienas Mises:

Manā pirmajā aizstāvībā neviens nenāca manā vārdā, bet visi mani pameta. Lai tas netiek vērsts pret viņiem! Bet Tas Kungs stāvēja man klāt un deva man spēku, lai caur mani sludināšana tiktu pabeigta un visi pagāni to dzirdētu. (2. Tim. 4:16-17)

SAISTĪTĀ LASĪJUMS

• Divi pīlāri un divi Stūrmanis

• Aizsargs un aizstāvis