Mīlestības tukšumi

 

MŪSU GUADALUPES DĀMAS SVĒTKOS

 

Tieši pirms deviņpadsmit gadiem līdz šai dienai es visu savu dzīvi un kalpošanu iesvētīju Gvadalupes Dievmātei. Kopš tā laika viņa mani ir ieslodzījusi sava sirds slepenajā dārzā un kā laba māte ir kopusi manas brūces, skūpstījusi zilumus un mācījusi par savu Dēlu. Viņa mani ir mīlējusi kā savu - tāpat kā mīl visus savus bērnus. Šodienas raksts savā ziņā ir pagrieziena punkts. Tas ir “Saules ietērptas sievietes, kas strādā, lai dzemdētu”, darbs ar mazu dēlu ... un tagad jūs, viņas Mazais Rabble.

 

IN 2018. gada vasaras sākums, piemēram, a zaglis naktī, milzīga vēja vētra tieši ietekmēja mūsu saimniecību. Šis vētra, kā es drīz uzzināšu, tam bija mērķis: nodot neko elkiem, pie kuriem gadu desmitiem ilgi biju pieķēries savā sirdī ...

 

TUŠUMU RADĪŠANA

Pēc manas māsas nāves, kad man bija tikai deviņpadsmit, gandrīz vienas nakts laikā es zemapziņā sāku meklēt mierinājumu citos veidos, nevis pie Dieva. Lai gan es turpināju regulāri apmeklēt Misi un grēksūdzi, es atklāju, ka meklēju mierinājumu meiteņu, ar kurām tikos, pieskārienos un pieķeršanās. Bet tas neizbēgami radīja nepatikšanas. Alkohols arvien vairāk kļuva par “atlīdzību”, veidu, kā “atpūsties” nedēļas beigās. Vai arī es pievērstos sportam, laika tērēšanai pie televizora vai ēdienam un kafijai. Es laiku pa laikam iedzeru cigāru vai uzpūšu pīpi. Vēlāk, kad apprecējos ar Leu, es meklēju mierinājumu mūsu laulības savienībā, dažreiz raudot viņas rokās, vēloties, lai mirklis nepaietu garām. Pat daba man kļuva par pieķeršanos; tā kļuva par manu mierinājuma vietu, klēpi, uz kura es atdusos Tēva vietā.

Redziet, kad man bija septiņi gadi, es aicināju Jēzu par manu “personīgo Kungu un Glābēju”, ko Viņš ir palicis līdz pat šai dienai. Es pārāk mīlēju Dievu, lai Viņu “ieslēgtu”; Es zināju, ka Viņam, iespējams, ir plāns visās šajās bēdās; Es zināju, ka atteikšanās no savas ticības būtu katastrofa pati par sevi... Tāpēc es joprojām ticēju un sekoju Viņam. Bet es vairs ne uzticams Viņš. Es varētu uzticēties šīm ērtībām. Tie bija taustāmi, manā kontrolē; viņi nevarēja mani nodot; viņi nevarēja apgriezt manu pasauli kājām gaisā, tāpēc es domāju.

Jāatzīmē, ka šīs “nelielās sacelšanās” vidū Dievs mani aicināja kalpot deviņdesmito gadu vidū. Viņš sāka daudz darīt, lai dziedinātu manu uzticību Viņam. Es biju apņēmusies katru dienu lūgt, bieža grēksūdze, garīga lasīšana, garīga vadība un tā tālāk. Tie bieži vien sniegtu lielu garīgu mierinājumu un Dieva klātbūtni. Es mācījos uzticēties Viņa Dievišķajai Žēlsirdībai. Bet tomēr es pakļāvos šīm citām ērtībām. Viņi bija uzticami, paredzami. Viņi bija tur, kad es biju stresā vai vientuļš. Es domāju, ka varu mīlēt abus "Dievs un mamona." ^[1]sal. Matts 6:24 ES kļūdījos.

 

VĒTRA

Vētra burtiski bija beigusies apmēram 15 sekundēs. Desmitiem skaistu koku, kas ieskauj mūsu pagalmu plikajās prērijās, tika nogāzti. Izrādījās, ka daba varētu apgriez manu pasauli kājām gaisā. Es biju dusmīgs un rūgts dienām ilgi. Drīz kļuva skaidrs, ka es novērtēju ne tikai radīšanu; tas tiešām bija mazs elks.

Nākamajos mēnešos spriedze, kas saistīta ar vētru, un mūsu mājas remontdarbi, kas sabruka, saspīlēja manas attiecības ar sievu. Tikai dažas dienas pirms Ziemassvētkiem, paņēmām pārtraukumu viens no otra. Es dzīvoju viesnīcā un pēc tam pie drauga. Tās bija sāpīgākās divas nedēļas manā mūžā (kā tas varēja notikt mums?). Bet pa vidu Jēzus atklāja vēl vienu elku: līdzatkarību ar manu sievu. Pēc šiem Ziemassvētkiem Tas Kungs daudz darīja, lai atklātu manas sirds salauzto un disfunkciju. Viņš sāka dziedināt manas dzīves saknes un ienesa jaunu brīvību manā dvēselē. Es domāju, ka ļaunākais ir beidzies.

Bet šī pagājušā vasara bija pavisam cita vētra. Divu mēnešu laikā tehnikas, transportlīdzekļu un visa cita sabrukums iedzina mūs desmitiem tūkstošu dolāru parādos, tādējādi satricinot mani līdz sirds dziļumiem. Kā vienmēr darīju, es dotu Dievam pavirši pamāju — tad pievērsīšos citām ērtībām, maniem elkiem. nav tomēr tikusi galā...

 

IDOLU SATRAUKŠANA

Šā gada novembra sākumā mana sieva iegāja manā birojā un maigi teica: “Es domāju, ka jums ir jāpārdomā sava pieeja vīnam un pīpei. Jums patīk jūsu ērtības neatkarīgi no tā, vai tas ir, ēdiens, kafija vai… es. Es zinu, ka jūs neesat piedzēries un ka esat diezgan atbildīgs, bet tomēr jūs stresā ķeraties pie šīm lietām. Es domāju, ka jūs, iespējams, sūtāt nepareizu ziņojumu mūsu zēniem, un, godīgi sakot, arī man ir grūtības ar jūsu pieeju.

Dažas minūtes sēdēju viena. Ko viņa man stāstīja, es jau dziļi sevī zināju. Svētais Gars mani jau bija sagatavojis gada sākumā, mudinot mani pārlasīt Tumšā nakts Sv. Jāņa no Krusta, klasisks traktāts par nepieciešamību atdalīties, lai virzītos uz dievišķo vienotību. Kā St John teica par neparastām pieķeršanās citos savos darbos:

Putnu var turēt aiz ķēdes vai aiz diega, tomēr tas nevar lidot. — Sv. Krusta Jānis, op. cit ., vāciņš. xi. (sal. Kāpšana Karmela kalnā, I grāmata, n. 4)

Ak, es gribēju lidot pie Dieva! Kopš vētras es savā dvēselē atrados īstā virves vilkšanā. Jēzus gribēja mani visu — un es gribēju visu Viņu... bet es nebiju gatavs pilnībā atlaist. Es aizbildināšos ar to, ka galu galā es pietiekami cietu, ka šīs ērtības nebija Ka nepamatoti. Ideja par viņu atlaišanu šķita skumja. 

Jēzus, skatoties uz viņu, viņu mīlēja un sacīja viņam: "Tev pietrūkst viena. Ej, pārdod to, kas tev ir, un atdod nabagiem, tad tev būs manta debesīs. tad nāc, seko man." Pēc šī paziņojuma viņa seja nokrita, un viņš aizgāja noskumis, jo viņam bija daudz mantas. (Marka 10:21-22)

Kas notika tālāk, man nav vārdu. Pēkšņi, a grēku nožēlas žēlastība nāca man pāri. Es pasaucu Lea atpakaļ savā birojā. Es paskatījos uz viņu un teicu: "Kā es varu rakstīt par šiem Baznīcas elkiem, un tomēr, pieķerties savējam? Tev taisnība mīļā. Es esmu atdevis savu mīlestību šīm lietām. Bet Jēzus lūdz mūs mīlēt Viņu līdz ar visu mūsu sirdi, visu dvēseli un visu mūsu spēku. Ir pienācis laiks, mīļā. Man ir pienācis laiks uz visiem laikiem sagraut šos elkus un pamest sevi Pilnīgi viņam." Prieka un gaidu asaras lija kā lietus. Iespēju logs bija atvērts. Žēlastība bija tur.

Piegāju pie ledusskapja un paķēru alus skārdeni un kādu vīnu mums bija palicis pāri. Tad es devos uz veikalu un savācu pīpes un tabaku (ko biju iegādājusies pirms septiņiem gadiem, kad mana vīramāte mira no vēža, atkal, lai remdētu savas ciešanas ar mierinājuma elku). Tomēr, kad es gāju uz sadedzināšanas krāsni, lai sadedzinātu šīs lietas, kaut kas iekšpusē atkāpās. Pēkšņi mani pārņēma dziļas skumjas, un es sāku raudāt, tad šņukstēt, tad raustīties. ES biju šokēts. Es nevarēju saprast, kas ar mani notiek, varbūt pat kaut kāda neliela atbrīvošanās. Tā nu es savācu drosmi un iemetu caurules ugunī. Tad es vēl šņukstēdams nolēju vīnu zemē.

Tad... kā ūdens sāka sūkties tukšā akā... miers sāka aizpildīt mīlestības tukšumus.

 

ATPŪTAS MEKLĒŠANA

Nākamajā dienā es prātoju, vai neesmu aizgājis par tālu. Es domāju, vai tas nav pārāk radikāli. Un tad Tas Kungs savā labestībā man paskaidroja, kāpēc man tas bija jādara:

Šie elki ieņēma Manis vietu. Šīs ērtības ieņēma vietu tavā sirdī, kas bija paredzēta tikai Man — Es, kas tevi radīju tikai Man. Mans bērns, Raksti saka: "Nāciet pie Manis visi, kas strādājat un esat apgrūtināti, es jūs atpūtināšu." Bet atpūtai esat griezies citur, un tāpēc vienmēr esat bijis nemierīgs.

Vērsties pie Jēzus pēc šīs atpūtas nozīmē novērsties vai nomest savas nastas. Bet kāpēc mēs to nedarām? Atbilde ir tā, ko sauc Svētais Akvīnas Toms sievišķība vai “maigums” — dvēsele  kurš negrib ciest.

Tiem, kas tiecas uz šiem priekiem, ir arī vēl kāda nopietna nepilnība, proti, ka viņi ir vāji un nolaidīgi ejot nelīdzeno krusta ceļu. Dvēsele, kas padevusies baudai, dabiski izjūt riebumu pret pašaizliedzības rūgtumu. Sākot noTumšā nakts Pirmā grāmata, Ch. 6, n. 7

Bet šis maigums ir meli. Patiesībā tas mums atņem lielākas preces kas nestu neizmērojami lielāku piepildījumu.

Mērķa sasniegšana prasa, lai mēs nekad neapstātos uz šī ceļa, kas nozīmē, ka mums pastāvīgi jāatbrīvojas no savām vēlmēm, nevis jāapmierina tās. Jo, ja mēs neatbrīvosimies no tiem visiem pilnībā, mēs pilnībā nesasniegsim savu mērķi. Malkas baļķi nevar pārvērst ugunī, ja tā sagatavošanai pietrūkst pat vienas siltuma pakāpes. Tāpat dvēsele nepārveidosies Dievā, pat ja tai ir tikai viena nepilnība…  - Sv. Jānis no Krusta, Kāpšana Karmela kalnā, I grāmata, Ch. 11, n. 6

Kopš tās dienas, kad es “sadauzīju” šos elkus, esmu piedzīvojusi žēlastības vilni pēc viļņa, jaunus sapratnes un miera izplūdumus starp prieka asarām. Svētais Krusta Jānis reiz teica, ka mēs patiesībā varam ātri virzīties uz dievišķo vienotību, ja vien noraidām visus grēkus un pārmērīgas pieķeršanās. Citiem vārdiem sakot, mēs neesam lemti nemierīgai, posta un nemiera pilnai dzīvei, atrodoties uz zemes. Jēzus teica:

Es nācu, lai viņiem būtu dzīvība un vairāk... ja vien kviešu grauds nenokrīt zemē un nenomirst, tas paliek tikai kviešu grauds; bet, ja tas nomirst, tas nes daudz augļu. (Jāņa 10:10, 12:24)

 

NAV MANA GRIBA

Padomājiet par to: viss, kas stāv starp jums un Dāvanu, ir jūsu griba! Tā dara “smagās lietas” (vismaz sākumā tā šķiet), lai saņemtu vislabāk lieta. Dievmāte teica Dieva kalpei Luisai Pikaretai, ka vēlas, lai visi viņas bērni to zinātu tā pati iekšējā dzīve kas viņai ir, dzīvojot Dievišķajā Gribā, nevis mūsu gribā.

Vai jūs zināt, kas padara mūs atšķirīgus? Tā ir jūsu griba, kas atņem jums žēlastības svaigumu, skaistumu, kas aizrauj jūsu Radītāju, spēku, kas uzvar un iztur visu, un mīlestību, kas ietekmē visu. —Mūsu kundze Luisai Pikarētai, Jaunava Marija Dievišķās gribas valstībā, Trešais izdevums (ar mācītāja Jāzepa Iannuzzi tulkojumu); Nihils Obstats un Imprimaturs, Msgr. Francis M. della Cueva SM, Trani arhibīskapa delegāts, Itālija (Kristus Karaļa svētki); no Dievišķās gribas lūgšanu grāmata, p. 87

Šo patiesību es piedzīvoju tieši šajā brīdī. Kad šie elki ir salauzti gabalos, manā sirdī tagad ir vieta Dievišķajai Gribai; ir “laba augsne”, kurā dīgst Valstības sēklas; ^[2]sal. Lūkas 8:8 ir sirds, kas vairāk iztukšota no sevis, lai to varētu piepildīt ar Dievišķo. ^[3]sal. Fil 2: 7 Un es pieķeru sevi raudam Augustīna vārdiem: “Vēlu es tevi mīlēju, O Kungs! Vēlu es tevi mīlēju!”

Ak, cik vēlu manas vēlmes ir uzjundījušās un cik agri, Kungs, tu meklēji un sauci, lai es būtu pilnīgi aizrāvies ar tevi! — Sv. Terēze no Avilas, no Svētās Terēzes no Avilas apkopotie darbi, Vol 1

Jēzu Kristu, mans Kungs, lai gan mani grēki kopš bērnības un tie, ko esmu izdarījis līdz šai stundai, ir ļoti lieli… Tava žēlastība ir lielāka par manu grēku ļaunprātību. — Sv. Francis Ksavjers, no Franciska Ksavera vēstules un norādījumi; minēts iepriekš Magnificat, 2019. gada decembris, 53. lpp. XNUMX

 

COURAGE

Kāda tad šodien ir mācība? Tas ir tas, ka jums ir jāvingro drosme. Esmu pārliecināts, ka, tā kā jūs šo lasāt, jums ir arī žēlastība darīt to, kas nepieciešams. Bet jums ir jāizrāda drosme — "nebaidīties". Gadiem ilgi es kliedzu kā aklais Bartimejs, "Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!" Taču man pietrūka drosmes atlaist to, pie kā turējos.

Jēzus apstājās un sacīja: "Pasauc viņu." Tad viņi sauca aklo, sacīdami: “Esi drosmīgs! celies, viņš tev zvana. Viņš nometa malā apmetni, piecēlās un nāca pie Jēzus. (Marka 10:46-52)

Viņš nometa malā apmetni. Un līdz ar to viņš tika dziedināts. Pie kā tu šodien pieķēries? Pareizāk sakot, kas ir pieķēries tev. Jo patiesībā, kas slēpjas sāpēs, kas saistītas ar šo lietu atlaišanu (krusts), ir jaunas dzīvības un gaismas (augšāmcelšanās) sēkla. Tāpēc…

…atbrīvosimies no katras nastas un grēka, kas mums ir pielipis, un neatlaidīgi skrienam skrējienā, kas ir mūsu priekšā, vienlaikus nepievēršot uzmanību Jēzum, ticības vadītājam un pilnvērtīgajam. Tā prieka dēļ, kas viņam bija priekšā, viņš pacieta krustu... (Ebr 12:1-2)

Tas teica: lūdziet savu Vissvētāko māti jums palīdzēt, tāpat kā kalpi kāzās Kānā viņai tuvojās, kad viņiem beidzās vīns. 

Vai tu nodosi savu sirdi, savu gribu un visu sevi manās mātes rokās, lai es tevi sagatavotu, atbrīvotu, stiprinātu un atbrīvotu no visa? Ja jūs to darīsit, es jūs pilnībā piepildīšu ar Dievišķās Gribas gaismu un veidošu jūsos tās dievišķo dzīvi. — Dievmāte Luisai, turpat. Dievišķās gribas lūgšanu grāmata, p. 86

Jūsu paša vīna burkas, tas ir, jūsu pašu griba vispirms ir jāiztukšo, pirms tos var piepildīt ar Dievišķo Gribu. Dievmāte tev palīdzēs. Viņa savukārt vēršas pie sava Dēla, lai viņš mainās jūsu vājuma ūdens par Viņa spēka vīnu; uz pārveidot savu gribu par Dievišķo Gribu. Dievmāte, kā žēlastības starpniece, “pilnībā piepildīs tevi” ar šo Jauno Vīnu, kas kā okeāns izplūst no Kristus Dievišķās Žēlsirdības spožās Sirds. Viņa to darīs! No jūsu puses tā ir drosme vienreiz par visām reizēm pateikt nē tām lietām, kurām esat pārmērīgi pieķēries.

Jēzus reiz teica Luisai: "Lai ieietu [Dievišķajā Gribā], radījumiem ir nepieciešams tikai noņemt akmeni pēc savas gribas… Dvēselei atliek vien to vēlēties, un viss ir izdarīts, mana griba uzņemas visu darbu.  Ja jums ir garīgais vadītājs, atklājiet viņam tos elkus, kuri, jūsuprāt, ir jāsagrauj, pirms darāt kaut ko radikālu. Ja jums nav direktora, lūdziet Dievmāti un Svēto Garu, lai tie nomierina jūsu dedzību, lai jūs darītu tikai to, kas Dievam patīk. Nekļūdieties, domājot, ka tādas labas lietas kā daba, šokolāde, laulības sekss vai pat glāze vīna ir ļaunas. Nē! Grēcīgi un kaitīgi ir tad, ja tie kļūst par elkiem, kas savukārt rada “mīlestības tukšumus”, kur jāvalda Dieva Gribai. Lūdziet Dievmātes Gudrības Sēdekli sniegt jums zināšanas un gudrību, kas nepieciešama, lai kļūtu par tādu personu, kādu Tēvs jūs radīja, un kas galu galā ir atrodama Dāvanā un žēlastībā dzīvot saskaņā ar Dievišķo Gribu.

Tā ir Mani iemiesošanās, dzīvošanas un augšanas dvēselē žēlastība to nekad neatstāt, lai jūs valdītu un lai jūs valdītu tāpat kā vienā un tajā pašā būtībā. Tieši es to daru zināmu jūsu dvēselei nesapratnē, kuru nevar saprast: tā ir žēlastības žēlastība… Tā ir tāda paša veida savienība kā debesu savienība, izņemot to, ka paradīzē plīvurs, kas slēpj dievišķību pazūd… —Svētā Conchita (María Concepción Cabrera Arias de Armida), minēts XNUMX Visu svētumu vainags un pabeigšana, Daniels O'Konors, lpp. 11-12; nb. Ronda Červina, Staigā ar mani, Jēzu

Divas dienas pirms to elku sagraušanas es biju aizkustināts, lai publicētu šo video Facebook. Es nezināju, cik pravietiski tas būs…

Ir pienācis laiks, mans draugs, sadedzināt kuģus un aizpildīt tukšumus ar mīlestību.

Celies augšā un esi drosme!
—Mūsu dāma Luisai, Jaunava Marija valstībā, 2. diena