MŪSU GUADALUPES DĀMAS SVĒTKI
Pāvests Jānis Pāvils II viņu sauca par Jaunās evaņģelizācijas zvaigzne. Patiešām, Gvadelupes Dievmāte ir Rīts Jaunās evaņģelizācijas zvaigzne, kas ir pirms Kunga diena.
Debesīs parādījās lieliska zīme, saule tērpta sieviete, mēness zem kājām un uz galvas divpadsmit zvaigžņu vainags. Viņa bija kopā ar bērnu un skaļi vaimanāja, kad viņa strādāja, lai dzemdētu. (Atkl.12: 1-2)
Es dzirdu vārdus,
Nāk spēcīga Svētā Gara atbrīvošana.
Svētais Gars ir evaņģelizācijas aģents. Un tā viņa lūdz par šo atnākšanu. Viņa strādā pie tā. Viņa raud pēc tā — Svētā Gara atbrīvošanas no debesīm, lai apgaismotu katras zemes dvēseles sirdis un prātus.
Tas nāk! Tas būs drīz!
Bet kāpēc tad Marija raud? Viņa raud, jo, kad nāk Gars, viņai vajag savu atlikumu, papēdis, ko viņa veido, lai būtu gatava savā sirds šķirstā pulcēt dvēseles, tās, kuras ir atbrīvotas no sātana ķetnām. Mums jābūt gataviem nogalināt čūsku ar Dieva Vārdu mājoklis iekšā. Jo, kā jau esmu rakstījis citur, sātana viltus pravieši, kuri paši atsakās no “brīdinājuma” žēlastības, atkal savāks spēkus, lai nozagtu šīs avis, pieskaņojot sevi Pūķim.
Tāpēc viņai ir vajadzīga mūsu palīdzība; viņai vajag, lai mūsu sirdis būtu atvērtas viņas Dēla veidošanai mūsos. Tas ir viņas lielais darbs. Tāpat kā Svētais Gars un Marija kopā veidoja Jēzu savā klēpī, viņa strādā ar Garu, veidojot Jēzu mūsos. Viņai vajag, lai mēs tādi būtu paklausīgs uz šo darbu, lai mēs būtu gatavi būt patiesības balss pēc lielā apjukuma, ko izraisīs Apgaismojums. Jēzus ir Dieva Vārds, kas ir Zobens, kas caururbs dvēseļu sirdis ar Patiesību un atbrīvos tās. Ja šis Zobens nav izveidots mūsos, tad mēs nevaram tikt izmantoti, lai uzvarētu čūsku.
Klausieties, ko teica Svētais tēvs:
Es redzu jauna misionāru laikmeta ausu, kas kļūs par a starojoša diena nesot bagātīgu ražu, if visi kristieši un jo īpaši misionāri un jaunās baznīcas ar dāsnumu un svētumu atsaucas uz mūsu laika aicinājumiem un izaicinājumiem. — PĀvests JĀNS Pāvils II, 7. gada 1990. decembris: Enciklika, Redemptoris Missio “Kristus Pestītāja misija” (uzsvars uz “ja” ir mans)
“Ja” — tas ir atslēgas vārds šajā tekstā: if mēs atbildam.
VAI MĒS ATBILDĒM?
Nesenajā, iespējams, parādībā vizionārei Mirjanai no Medjugorjes gaišreģis sacīja: “Dievmāte bija ļoti skumja. Visu laiku viņas acis bija asaras. Viņa deva ziņu: "
Dārgie bērni! Šodien, kamēr es skatos uz jūsu sirdīm, mana sirds ir piepildīta ar sāpēm un satraukumu. Mani bērni, apstājieties uz mirkli un ieskatieties savās sirdīs. Vai mans Dēls, tavs Dievs, patiešām ir pirmajā vietā? Vai Viņa baušļi patiešām ir jūsu dzīves mēraukla? Es vēlreiz brīdinu: bez ticības nav ne Dieva tuvuma, ne Dieva vārda, kas ir pestīšanas gaisma un veselā saprāta gaisma.
Mirjana piebilda: “Es sāpīgi lūdzu Dievmāti mūs nepamest un neatņemt mums rokas. Viņa sāpīgi pasmaidīja par manu lūgumu un aizgāja. Šoreiz Dievmāte neteica:'Paldies.'" (Parasti viņa saka "Paldies, ka atsaucāties manam aicinājumam.")
Uzmanīgi klausieties, ko mūsu Māte saka šeit: bez ticība, Dieva Vārds mūsos nemājo, un tāpēc veselā saprāta gaisma, patiesības un pestīšanas gaisma, kas palīdzētu tiem, tagad un pēc Apgaismošanas nebūs tur. Un tas nozīmē, ka daudzas dvēseles var tikt zaudētas uz visiem laikiem sātana maldu dēļ.
VAI ES NAV TAVA MĀTE?
Vakar visu dienu mani mocīja lielas šaubas par savu apustulātu. Fr. Pols Gouss, kurš mani uzņem draudzes misijā Ņūhempšīrā, lūdza kopā ar mani pirms Vissvētākā Sakramenta. Tūlīt viņam prātā ienāca Gvadalupes Dievmātes tēls un šie vārdi:
Jaunava, visspēcīgākā.
un vārdi, ko viņa teica svētajam Huanam Djego:
Vai es neesmu tava māte?
Es biju izvēles priekšā. Vai nu es uzticēšos Jēzum un Marijai, vai arī turpināšu apšaubīt, vai Dievs patiešām kontrolē. Es uzskatu, ka daudzi no mums šobrīd atrodas milzīgos pārbaudījumos. Bet vai nu mēs paļaujamies uz Dievu, paļaujamies uz to, ka Viņš ir visa Kungs, vai arī nē. Vai nu mēs ticam, ka Marija, mūsu Māte, ir žēlastības pilna un kā tāda, visspēcīgākā, vai arī nē. Un bieži vien mēs neticam, ka Māte mums palīdzēs. Un tā mēs liekam viņai raudāt — par mums un tiem, kurus mēs nevaram sasniegt, jo mums nav ticības.
NEŠAUBIES
"Ir divu veidu pratināšana," saka Fr. Pāvils turpināja man teikt. "Marijas un Cakarijas."
Viņi abi bija satraukti, kad parādījās eņģelis Gabriels. Bet, kad eņģelis sacīja Cakarijai, ka viņa sieva dzemdēs dēlu (Jāni Kristītāju), viņš sacīja: “Kā es to zinu? Jo es esmu vecs vīrs, un mana sieva ir gados." Cakarija šaubījās, tāpēc kļuva bez runas un nespēja runāt.
No otras puses, Marija, saskaroties ar šķietamo neiespējamību dzemdēt Dievu, sacīja: "Kā tas var būt, jo man nav vīra?" Viņa nešaubījās, viņa tikai domāja, kādā veidā Dievs to darīs.
Lieta ir tāda, ka, ja mēs šaubīsimies kā Cakarija, tad mūsu sirdis būsbez ticības... ne arī Dieva vārda, kas ir pestīšanas gaisma un veselā saprāta gaisma.”Mēs nevarēsim dot, jo mums nav.
Un tāpēc es lūdzu piedošanu par savām šaubām un izdarīju ticības aktu, ka es uzticēšos Jēzum un Marijai. Un pēkšņi mani pārņēma liels miers un drosme.
Nekad nav par vēlu, kamēr nav par vēlu. Un vēl nav par vēlu. Tici Kristum! Un uzticieties savai mātei.
Ļoti, ļoti drīz mums ir jāpaveic daudz darba.
…[a] jauns kristīgās dzīves pavasaris… atklās Lielā jubileja, if Kristieši ir paklausīgi Svētā Gara darbībai. —POPEJS JOHN PAUL II, Tertio Millennio Adveniente, n. 18. lpp
