I saņēmu vairākas vēstules, atbildot uz manu pēdējo meditāciju. Kā parasti, Dievs runā caur Miesu. Lūk, ko daži lasītāji saka:
…Kad es lūdzu dārgo asiņu lūgšanas, es tiku nejauši atvērts Bībelei, no visas sirds saucot uz Kungu… Tas, kam es atvēros, atstāja mani bez vārdiem. Man tas bija pravietiski, un es to uztvēru kā Mūsu Kunga atbildi:
Neejiet laukā un nestaigājiet pa ceļu; jo ienaidniekam ir zobens, šausmas ir no visām pusēm. (Jeremija 6:25)
Un savā sirdī tajā vakarā es jutu, ka tā ir Krievija, nākot no ziemeļiem… trompete pūta… tā bija mūsu Kunga atbilde. Tad nupat es izlasīju to, ko tu tikko rakstīji... Es to nevaru uztvert kā “sakritību”, bet gan kā zīmi no Mūsu Kunga…
No cita lasītāja:
Arī man ir neliela Medjugorjes Dievmātes statuja. Tas bija pirmais, kas izgatavots 1987. gadā vai aptuveni tajā laikā. Brālis man to iedeva. Viņa ir visa balta. Es atradu viņai nolauztu roku arī pagājušajā mēnesī... Es nezinu, kā un kad tas notika; roka gulstas pie viņas kājām uz kumodes guļamistabā. Kā Dievmāte ir teikusi visus šos gadus: “Ar lūgšanu un gavēšanu mēs varam apturēt karus………… vai mēs klausāmies??
Un raksta cits:
Man ir arī neliela Medjugorjes Dievmātes statuja, ko es atvedu pagājušajā gadā. Pēc pāris mēnešiem es to nometu, un viņas kreisā roka nokāpa. Es to atkal pielīmēju un atkal nonāca. Vairākas reizes esmu mēģinājis to pārlīmēt, un tas nepaliek. Es to turēju tā un turēju roku aiz statujas, kur tā ir izstādīta.
Aizkustinošā vēstulē kāds lasītājs rakstīja:
Vai Svētā Māte kādreiz nenāktu mums palīgā? Šorīt lūdzot Memorare - "Atceries, ak, visžēlīgākā Jaunava Marija, ka nekad nav bijis zināms, ka ikviens, kas bēdzis tavā aizsardzībā, lūdzis tavu palīdzību vai meklējis tavu aizlūgumu, būtu palicis bez palīdzības..."Es apstājos pie šiem vārdiem ar ļoti spēcīgu un milzīgu sajūtu, ka mūsu māte stāv atpakaļ. Un uzreiz es sajutu viņas skumjas savā sirdī. Bēdas par māti, kura redz savus bērnus krītam un šausmīgi ievainotos, bet kura neko nevar darīt, lai tās apturētu. Vairāk nekā jebkad agrāk jūtu, ka tuvojas lielais pārmaiņu laiks – un žēlsirdība drīz tiksies ar taisnību.
No cita lasītāja:
Manai mazajai Medjugorjes Marijas statujai kreisā roka jau kādu laiku ir nolūzusi. Es nebiju domājis, ka [viņas roka] ir atvilkta, bet jo vairāk es vēroju attiecības sev apkārt... Esmu redzējis, ka cilvēki kļūst ļauni, mēģinot manipulēt un iznīcināt viens otra raksturu. Es vienkārši redzu, kā ļaunums plūst ap mani. Vai tas ir mazs mikrokosmoss karš?
Pirms pāris naktīm šeit nakts vidū bija diezgan stiprs vējš, un es zināju, ka tas noplēsīs no mana galda otrā istabā papīrus, bet es necēlos un neaizvēru logu. No rīta vienīgie papīri, kas izplūda, bija tieši pie manas guļamistabas durvīm, abi bija vērsti pret guļamistabu. Viena bija Marijas bilde, kuru biju izrāvis no reklāmas... zem viņas attēla bija vārdi "Klausieties savu māti"Otrs arī no žurnāla izrauts bija Marijai ar Jāņa vārdiem"Dari to, ko viņš tev liekStundu liturģijā tajā rītā bija vārdi "Klausieties un saprotiet norādījumus, ko viņš jums ir devis."
DARI KO VIŅŠ JUMS LĪKST
Šī pēdējā vēstule, iespējams, vislabāk raksturo to, ko, manuprāt, Tas Kungs mums šodien saka.
Esmu jums devis norādījumus. Es jums pastāstīju, kas ir nepieciešams. Dari to, un tu dzīvosi.
“Dzīvot” neattiecas uz mūsu mirstīgo dzīvi, kas iet kā lapa vējā. Drīzāk mūsu garīgā dzīve. Cik katoļu katru rītu ceļas, piepilda vēderus, brauc automašīnās ar gaisa kondicionētāju, naktī skatās lielā ekrāna televizoru un dodas gulēt uz ērta spilvena... un tomēr viņu dvēseles ir izsalkušas, aukstas, vientuļas un mirst pēc Dieva mierinājuma? Mēs Viņu atradīsim tikai tad, ja meklēsim Viņu. Tas prasa pūles. Tas prasa neatlaidību. Tas nozīmē reizēm staigāt pilnīgā tumsā, aklu ticību, tīru ticību, visu ticību. Bet es nepadošos. Drīzāk es atkal piedāvāšu Viņam visu savu prātu, ķermeni, dvēseli un spēku. Es atkal pacelšos, iešu Viņa priekšā Tabernakulā un sacīšu: "Jēzu, apžēlojies par mani. Lūdzu, lūdzu, apžēlojies par mani. Es esmu tavs. Dari ar mani, kā gribi."
Ak, tā ir ticība! Tā ir kristietība, kur gumija satiekas ar ceļu. Reliģija neapstrādātā veidā: uzticēšanās Viņam, kad mans prāts un mana miesa ir pilnīgi dumpīgi! Jēzus nāk pie šādām dvēselēm, kad tās sauc, un ar dedzinošu mīlestību pret šo dvēseli saka:
Miers lai ir ar tevi. Savu mieru es tevi atstāju. Nebaidieties. Mana Žēlsirdība ir bezgalīga aka, no kuras pazemīgie var smelties.
Un pat tad mana dvēsele nevar Viņu sadzirdēt. Un tāpēc es pieķeros šiem vārdiem ticībā. Ceru. Mīlestība.
KLAUSIES SAVĀ MĀMĒ
Un tad darīsim to, ko no mums ir lūgusi mūsu Māte (jo viņa mums liek darīt tikai to, ko viņas Dēls jau vienā vai otrā veidā mums ir prasījis.) Ko mūsu māte ir lūgusi? Lūdziet… bet ne tikai pļāpāšanu vai tukšus vārdus. Lūdziet no sirds. Atgriezies no grēka. Iet uz grēksūdzi vismaz reizi mēnesī. Meklējiet Jēzu Euharistijā, cik bieži vien iespējams. Piedod tiem, kas tevi ir ievainojuši. Lūdziet Rožukroni.
Sāc vēlreiz. Sāc vēlreiz. Sāc vēlreiz. Dievs dzīvo mūžīgajā; kad jūs sākat no jauna un ar jaunām pūlēm pievēršat savu sirdi pret Viņu, šī mīlestības pilnā darbība ieiet mūžībā un tādējādi aptver daudzus grēkus un trūkumus pagātnē, tagadnē un, iespējams, pat nākotnē (1. Pēt 4:8).
Mēs esam iegājuši neparastā kārdinājuma iemigt laikā. Mūsu Māte mums ir devusi Debesu "noslēpumus", lai cīnītos pret šo garīgo snaudu caur lūgšanu, atgriešanos, mieru, gavēni un sakramentiem. Vienkāršas lietas, ko darīs tikai bērnišķīgie. Un tādiem kā šie vai pieder Debesu Valstība.
Trompetes skan:
Ātri! Ātri! Klausieties savu māti!
