"Kristus ciešanas"
MAN BIJA trīsdesmit minūtes pirms manas tikšanās ar mūžīgās pielūgšanas nabadzīgajiem klariem Svētā Sakramenta svētnīcā Hanceville, Alabamas štatā. Šīs ir mūķenes, kuras dibinājusi māte Andželika (EWTN), kura dzīvo kopā ar viņiem tur, svētnīcā.
Pavadījis laiku lūgšanā Jēzus priekšā Vissvētākajā Sakramentā, es klejoju ārā, lai iegūtu kādu vakara gaisu. Es sastapos ar dabiska izmēra krucifiksu, kas bija ļoti grafisks, attēlojot Kristus brūces tādas, kādas tās būtu bijušas. Es nometos ceļos pie krusta ... un pēkšņi sajutu sevi ievilktu dziļā bēdu vietā.
Pēc kāda laika un asarām es teicu: "Kungs ... kāpēc tu mani, grēcinieku, neatstāji?" Un es uzreiz dzirdēju savā sirdī "Tāpēc, ka jūs neesat mani pametis."
Es stāvēju un apskāvu asiņainās kājas sev priekšā un pēc kāda laika kliedzu: "Kungs, es apsolu nekad neizdarīt mirstīgu vai kādu grēku pret tevi. Bet tiklīdz es teicu šos vārdus, es sāku intensīvi sajust savu iekšējo nabadzību -izrunāt nabadzība.
Es stāvēju turēdams Patiesības kājas, stāvēdams patiesībā.
"Ak, mans Jēzu. Ar ko man jāpilda savi solījumi? Ar ko man tos pildīt? Man nav nekā. Manas rokas ir tukšas!" Es nevaru izskaidrot bēdas, kuras jutu savā sirdī. Katra manas dvēseles unce vēlējās būt uzticīga Jēzum, un tomēr es jutos pilnīgi nespējīga Viņam kaut ko dot.
"Kungs ... ar ko es pildu savu solījumu !?"
Un tad Jēzus atbildēja: "Es tev došu savu Māti."
Viņa vārdi bija kā pērkona aplaudēšana ... un raudāšana pārvērtās par šņukstēšanu. Es skaidrāk sapratu Jēzus mātes lomu. Viņa mums tiek dota, lai mēs varētu veidoties viņas garīgajā dzemdē. Mūs audzina un kopj viņas uzticīgās rokas, kas veidojas un veidojas viņas Bezvainīgajā Sirdī, viņas Gudrības un tikuma vadīti un baroti, aizsargāti un pasargāti viņas apvalkā un lūgšanās. Viņa, kas ir žēlastības pilns tiek dota mums, kam ir kritis no žēlastības.
Apustulis Jānis uzplaiksnīja manā prātā, un Jēzus atdeva Mariju zem Krusta. "Šeit ir tava māte ...", sacīja Kristus. "Šeit ir tas, kurš tevi dzemdēs."
Es vēlreiz pārdomāju Kunga iepriekšējos vārdus: "Tāpēc, ka jūs neesat mani pametis."
"Bet Kungs, es būt pameta tevi manā grēcīgumā. "
"Jā, tāpat kā Jānis, kurš pameta dārzu tāpat kā visi pārējie ... Bet tad viņš atgriezās pie Manis, zem mana Krusta. Viņš atgriezās."
Es sapratu ... Jēzus, atgriežoties pie Viņa, ignorē mūsu grēkus, it kā mēs nekad nebūtu Viņu pametuši.
Žēlsirdība man tagad plūda bez asinīm. Šis Kristus, kuru es biju nopucējis un caururbis my grēki, mierināja me. Un Viņš man dāvāja savu Māti.
"Jā, Kungs. Es viņu sveicu savās mājās; es atkal ņemu viņu savā sirdī ... tagad un visu mūžu."
Es paskatījos pulkstenī. Bija laiks satikt mūķenes.
- Lūk, tava māte! Un no tās stundas māceklis aizveda viņu uz savām mājām. (Jāņa 19:27)
... ja mēs esam neticīgi, viņš paliek uzticīgs - jo nevar pats sevi noliegt. (2. Tim. 1:13)
Nebaidieties, jo es jūs esmu atpircis; Es tevi saucu vārdā, tu esi mans ... tu esi dārgs manās acīs un godāts, un es tevi mīlu ... (Jesajas 43: 1, 4)
Dievišķais Pestītājs vēlas iekļūt katra cietēja dvēselē caur savas svētās Mātes sirdi, kas ir pirmā un visaugstākā no visām pestītajām. It kā turpinot to mātišķību, kas ar Svētā Gara spēku bija devusi viņam dzīvību, mirstošais Kristus mūžībā Jaunavai Marijai piešķīra jauna veida māte -garīgi un universāli - pret visiem cilvēkiem, lai katrs cilvēks ticības svētceļojuma laikā kopā ar viņu paliktu cieši savienots ar viņu pie Krusta un lai visas ciešanu formas, kurām jaunu spēku piešķir jauna cilvēka spēks, šim Krustam vairs nevajadzētu kļūt par cilvēka vājumu, bet gan par Dieva spēku. Sākot noSalvifici Doloros, 26; JPII Apustuliskā vēstule, 11. gada 1984. februāris
