TUR ir daudz uz sirds, par ko nākamajās dienās jāraksta un jārunā, kas ir nopietni un svarīgi lielajā lietu shēmā. Tikmēr pāvests Benedikts turpina gaiši un vaļsirdīgi runāt par nākotni, ar kuru saskaras pasaule. Nav pārsteigums, ka viņš atkārto Vissvētākās Jaunavas Marijas brīdinājumus, kas savā personā ir prototips un spogulis baznīcas. Tas nozīmē, ka starp viņu un Svēto tradīciju, starp Kristus miesas pravietisko vārdu un viņas autentiskajām parādībām, jābūt saskaņotai. Centrālais un sinhronais ziņojums ir gan brīdinājums, gan cerība: brīdinājums ka pasaule pašreizējās norises dēļ atrodas pašā katastrofas kraujā; un cerēt ka, ja mēs atgriezīsimies pie Dieva, Viņš var dziedināt mūsu tautas. Es vēlos vairāk uzrakstīt par pāvesta Benedikta spēcīgo homīliju, kas sniegta šajā Lieldienu vigīlijā. Bet šobrīd mēs nevaram nenovērtēt viņa brīdinājuma nopietnību:
Tumsa, kas rada reālus draudus cilvēcei, ir fakts, ka viņa var redzēt un izpētīt taustāmas materiālās lietas, bet nevar redzēt, kurp iet pasaule vai no kurienes tā nāk, kurp virzās mūsu pašu dzīve, kas ir labs un labs. kas ir ļauns. Tumsa, kas apņem Dievu un aizēno vērtības, ir mūsu patiesais drauds esamība un visai pasaulei. Ja Dievs un morālās vērtības, atšķirība starp labo un ļauno, paliek tumsā, tad visas pārējās “gaismas”, kas tik neticamus tehniskos varoņus ļauj mums sasniegt, ir ne tikai progress, bet arī briesmas, kas mūs liek apdraudēta pasaule. —POPE BENEDICTS XVI, Lieldienu modrības homīlija, 7. gada 2012. aprīlis (mans uzsvars)
Un līdz ar to pasaule ir sasniegusi Pazudušo stunda: gan cerības, gan brīdinājuma periods…
Pirmo reizi publicēts 15. gada 2011. martā:
PAT pēc tam, kad viņš bija pilnībā izputējis, izpaudis visu savu mantojumu, pazudušais dēls neatnāca mājās. Pat pēc tam, kad bads pārņēma zemi, viņš neatnāca mājās. Pat pēc tam, kad viņš - ebreju zēns - varēja atrast darbu tikai ar barošanu cūkas, viņš neatnāktu mājās. Tikai tad, kad viņš bija līdz ceļiem cūku grēka slīpumā, pazudušajam dēlam beidzot bijasirdsapziņas apgaismojums”(Sal. Lūkas 15: 11-32). Tikai tad, kad viņš bija pilnīgi salauzts, viņš beidzot varēja skatīties uz iekšu… un tad mājās vēlreiz.
Un tieši šī nabadzības vieta ved uz sevis izzināšanu, kur pasaulei tagad jāiet, pirms arī tā var saņemt savu “apgaismojumu” ...
NAKTS JĀKRIT
Šorīt lūgšanā es jutu, kā Tēvs saka:
Mans bērns, piesaista savu dvēseli notikumiem, kuriem jānotiek. Nebaidieties, jo bailes ir vājas ticības un nešķīras mīlestības pazīme. Drīzāk no visas sirds paļaujieties uz visu, ko es paveikšu uz zemes virsmas. Tikai tad “nakts pilnībā” Mani ļaudis spēs atpazīt gaismu ... —Dienasgrāmata, 15. gada 2011. marts; (sal. 1. Jāņa 4:18)
Nav tā, ka Dievs vēlas, lai mēs ciestu. Viņš nekad mūs nav radījis ciešanām. Caur grēku cilvēce ir ienesusi ciešanas un nāvi pasaulē ... bet caur Jēzus Krustu ciešanas tagad var izmantot kā šķīstīšanās un labošanas instrumentu, lai panāktu lielāku labumu: glābšana. Kad žēlastību neizdodas pārliecināt, taisnīgums to darīs.
Asaras plūst viegli, kad cilvēks sāk pārdomāt ciešanas, kas notiek Japānā, Jaunzēlandē, Čīlē, Haiti, Ķīnā utt., Kur ir notikušas briesmīgas zemestrīces. Bet tad, kad es ceļojumu un sarakstes laikā kalpoju dvēselēm visā pasaulē, gandrīz visos reģionos, bet īpaši rietumu kultūrās, notiek citas ciešanas. Tās ir bēdas no a garīgs zemestrīce, kas sākās ar kļūdainām Apgaismības perioda filozofijām, kas galu galā satricināja ticību Dieva eksistencei, un kas morālais cunami caur mūsu laikiem.
Čūska tomēr izspieda no mutes ūdens straumi pēc tam, kad sieviete viņu noslaucīja ar straumi. (Atkl. 12:15)
Ka pirmais cunami tagad atkāpjas, atstājot nomodā “nāves kultūra”, Kur pat atklāti tiek apspriesta pat cilvēka dzīvības vērtība, atklāti uzbrūk, atklāti nogalina - un pēc tam šādas darbības atklāti svinēja kā patiesi mūsu laiku patiesi nedzirdīgie un neredzīgie pazudušie dēli un meitas.
Un tā, Pazudušo stunda ir pienācis. Jo nav iespējams izdzīvot cilvēcei, kura pati ir vērsusies pret sevi. Tādējādi uz spēles ir likta vide, resursi, brīvības un miers. Vai Svētais tēvs savā jaunākajā enciklikas vēstulē varēja būt skaidrāks?
... mēs nedrīkstam par zemu novērtēt satraucošos scenārijus, kas apdraud mūsu nākotni, vai spēcīgos jaunos instrumentus, kas ir „nāves kultūras” rīcībā. Traģiskajam un plaši izplatītajam aborta postam mums, iespējams, būs jāpiebilst arī nākotnē - patiesi tas jau ir jūtami klāt - sistemātiska eigēniska dzimšanas plānošana. Spektra otrajā galā pro-eitanāzijas domāšanas veids ienāk kā
tikpat kaitīgs apgalvojums par kontroli pār dzīvi, kas noteiktos apstākļos vairs nav dzīvošanas vērts. Šo scenāriju pamatā ir kultūras viedokļi, kas noliedz cilvēka cieņu. Šīs prakses savukārt veicina materiālistisku un mehānisku izpratni par cilvēka dzīvi. Kas varētu izmērīt šāda veida mentalitātes negatīvo ietekmi uz attīstību? Kā mēs varam būt pārsteigti par vienaldzību, kas izrādīta cilvēku degradācijas situācijās, kad šāda vienaldzība attiecas pat uz mūsu attieksmi pret to, kas ir un nav cilvēks? Pārsteidzoši ir patvaļīga un selektīva noteikšana tam, ko šodien izvirzīt kā cieņas vērtu. Nenozīmīgas lietas tiek uzskatītas par šokējošām, tomēr šķiet, ka vēl nepieredzēta netaisnība tiek plaši pieļauta. Kamēr pasaules nabadzīgie turpina klauvēt pie bagātnieku durvīm, turības pasaule riskē vairs nedzirdēt šos klauvējumus sirdsapziņas dēļ, kas vairs nespēj atšķirt cilvēku. —POPE BENEDICTS XVI, Caritas in Veritate “Labdarība patiesībā”, n. 75. lpp
Dabas satricinājums, varētu teikt, ir garīgo un morālo tektonisko plākšņu nobīdes un atdalīšanas sekas; jo radīšana un morāle ir cieši saistītas viena ar otru: [1]Roms 8: 18-22
Dabas pasliktināšanās faktiski ir cieši saistīta ar kultūru, kas veido cilvēka līdzāspastāvēšanu: kad tiek ievērota “cilvēka ekoloģija”
sabiedrībā labumu gūst arī vides ekoloģija. Tāpat kā cilvēku tikumi ir savstarpēji saistīti, piemēram, viena vājināšanās apdraud citus, tāpat ekoloģiskās sistēmas pamatā ir cieņa pret plānu, kas ietekmē gan sabiedrības veselību, gan tās labās attiecības ar dabu ... Ja trūkst cieņas. par tiesībām uz dzīvību un dabisku nāvi, ja cilvēka ieņemšana, grūtniecība un dzimšana tiek mākslīgi padarīta, ja cilvēku embriji tiek upurēti pētniecībai, sabiedrības sirdsapziņa beidzot zaudē cilvēka ekoloģijas un līdz ar to arī cilvēka ekoloģijas jēdzienu vides ekoloģija ... Šeit slēpjas nopietna pretruna mūsu mūsdienu mentalitātē un praksē: tāda, kas pazemo cilvēku, grauj vidi un kaitē sabiedrībai. —POPE BENEDICT XVI, turpat. n. 51
VAJADZĪGA “APGAISMOŠANA”
Bet kas būs vajadzīgs, lai cilvēce “pamostos” no bīstamā virziena, uz kuru mēs virzāmies? Acīmredzot daudz vairāk nekā tas, ko esam redzējuši. Mēs esam izpūtuši savu “mantojumu”, tas ir, esam iztērējuši savu brīva griba par tādas pasaules attīstību bez Dieva, kas novedusi pie demokrātijām bez taisnīguma, ekonomikām bez līdzsvara, izklaidēm bez ierobežojumiem un priekiem bez mērenības. Bet pat tad, kad mēs sēžam morāli bankrotējuši (un plaša laulību un ģimeņu iznīcināšana) 
ir pierādījums tam), ar to nav pieticis, lai labotu cilvēces sirdsapziņu. Nē ... šķiet, ka jānāk arī “bads" un tad lieliska izģērbšanās un lepnuma laušana [2]redzēt TJaunais Bābeles tornis kas ir nostājies pret Dievu, mūsu Tēvu. Šķiet, ka tikai tad, kad nācijas būs līdz ceļiem pašizveidotās iznīcības cūku slīpumā, spēs saņemt sirdsapziņas apgaismojums. Un līdz ar to Septiņi zīmogi Jāatzīst, ka Dieva žēlsirdīgais taisnīgums, tas ir, ļauj mums pļaut to, ko esam iesējuši [3]Gal 6: 7-8- informēt par to, cik tālu mēs esam nokrituši no žēlastības.
Un tā, naktij ir jākrīt; šī jaunā pagānisma tumsai ir jāiet savu gaitu. Un tad, šķiet, tikai tad mūsdienu cilvēks būs spējīgs atšķirt “pasaules gaismu” no “tumsas prinča”.
Dvēseles stiprināšana ... žēlastībai
Galu galā tas ir cerības vēstījums: ka Dievs neļaus cilvēcei sevi pilnībā iznīcināt. Viņš gatavojas iejaukties vis suverēnākajā un skaistākajā veidā. Nāk Sirdsapziņas apgaismojums, varbūt to, ko sauc par Atklāsmes “sestais zīmogs”, būs pazudušo dēlu un meitu iespēja atgriezties mājās. Tā vietā, lai dusmās nokāptu pār pasauli, Tēvs skries pie tā, kurš sāks ceļu uz mājām, un uzņems viņus, lai arī cik smags vai pazudis grēcinieks būtu bijis. [4]sal. Tēva gaidāmā atklāsme
Kamēr viņš vēl atradās no attāluma, tēvs viņu ieraudzīja un viņam bija līdzjūtība, viņš skrēja un apskāva viņu un noskūpstīja. (Lūkas 15:20)
Kurš cilvēks no jums, kam ir simts aitu un kuru pazaudējat, neatstātu deviņdesmit deviņus tuksnesī un dotos pēc pazudušā, līdz to atradīs? (Lūkas 15: 4)
Nebojājiet zemi, jūru vai kokus, līdz mēs uzliekam zīmogu mūsu Dieva kalpu pierē. (Atkl. 7: 3)
Lai kur es kalpotu, es pastāvīgi sastopos ar vecākiem, kuru bērni ir pametuši Baznīcu. Viņi ir salauzti un baidās, ka viņu bērni tiks pazuduši mūžībā. Tas, es esmu pārliecināts, attiecas uz daudziem no jums, kas to tagad lasāt. Bet uzmanīgi klausieties ...
Kad Tas Kungs redzēja, cik liela ir cilvēka ļaunība uz zemes un cik liela ir viņa sirds iecerētā vēlme, tas nekad nav bijis cits kā ļauns, viņš nožēloja, ka ir radījis cilvēku uz zemes, un viņa sirds ir noskumusi. Tāpēc Tas Kungs sacīja: "Es iznīcināšu no zemes cilvēkus, kurus esmu radījis ... Man žēl, ka es viņus radīju." Bet Noa atrada labvēlību pret To Kungu. (6. Mozus 5: 8—XNUMX.)
Noa bija vienīgā taisnīgā dvēsele, ko Dievs varēja atrast, taču Viņš izglāba Nou un viņa ģimeni. [5]Skatīt arī Gaidāmā ģimenes atjaunošana
Ejiet šķirstā, jūs un visa jūsu ģimene, jo tikai jūs šajā laikmetā esmu atzinis par patiesi taisnīgu. (7. Moz. 1: XNUMX.)
Tātad, tie no jums, kuru bērni, brāļi un māsas, laulātie utt. Ir atteikušies no ticības: esiet kā Noa. Jūs esat taisnīgais, dzīvojot uzticībā Dieva Vārdam un aizstāvot un lūdzot viņu vārdā, un es ticu, ka Dievs viņiem dos iespēju un žēlastības atgriezties mājās, tāpat kā pazudušo dēlu. [6]redzēt Gaidāmā ģimenes atjaunošana pirms pēdējās puses Liela vētra iet pāri cilvēcei: [7]redzēt Pazudušo stunda
Es celšos un došos pie sava tēva un sacīšu viņam: “Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm, un es vairs neesmu pelnījis, ka mani sauc par tavu dēlu; izturies pret mani tāpat, kā tu izturētos pret kādu no saviem algotajiem darbiniekiem. (Lūkas 15: 18–19)
Bet šī pazudušo stunda nav sākums jaunai miera laikmetam - vēl ne. Jo līdzībā par pazudušo mēs lasām arī to, ka vecākais dēls bija nav atvērta Tēva žēlastībai. Arī daudzi atteiksies no Apgaismojuma žēlastības, kas tādējādi palīdzēs vai nu ievilkt dvēseles Dieva žēlastībā, vai arī atstāt viņus tumsā. Aitas tiks atsijātas no kazām, kvieši no pelavām. [8]sal. Lielā attīrīšanās Tādējādi tiks uzstādīts posms Gaismas un tumsas spēku “pēdējai konfrontācijai”. [9]sal. Saskaņā ar Atklāsmes grāmatu Tieši šo aizskarošo tumsu pāvests Benedikts ir brīdinājis mūsu paaudzi savās pravietiskajās mācībās.
Bet Dievs piešķirs tiem, kas saņem Viņa žēlsirdību patvēruma šķirsts nākamajos laikos, lai viņi redzētu ceļu caur tumsu ... [10]redzēt Lielais šķirsts un Žēlsirdības brīnums
Paldies, ka palīdzējāt uzturēt šo kalpošanu virs ūdens!
Klikšķiniet šeit, lai Atteikties or Apmaksa šim žurnālam.
Zemsvītras piezīmes
| ↑1 | Roms 8: 18-22 |
|---|---|
| ↑2 | redzēt TJaunais Bābeles tornis |
| ↑3 | Gal 6: 7-8 |
| ↑4 | sal. Tēva gaidāmā atklāsme |
| ↑5 | Skatīt arī Gaidāmā ģimenes atjaunošana |
| ↑6 | redzēt Gaidāmā ģimenes atjaunošana |
| ↑7 | redzēt Pazudušo stunda |
| ↑8 | sal. Lielā attīrīšanās |
| ↑9 | sal. Saskaņā ar Atklāsmes grāmatu |
| ↑10 | redzēt Lielais šķirsts un Žēlsirdības brīnums |